Ceturtdiena, 28. marts Ginta, Gunda, Gunta
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Cirks nepāriet

Cirks nepāriet
Foto: Egons Zīverts
22.02.2017 16:31

Dina Belta, "Kultūras Pulss"

Atslēgvārdi

Kur tad visi trakie liksies?! Tā ir viena no atbildēm, ko cirka “Beztemata” dalībnieki sniedz uz jautājumu – kāpēc cirks vispār vajadzīgs. Cilvēkam to vajagot tāpat kā dzeju, teātri un jebkādu citu mākslu. Cirkam piemīt noslēpumains valdzinājums, kā arī dumpinieciskums un mežonība, kādas nav saķemmētākiem mākslas veidiem.

Miliči apjūk

“Es pārstāvu Liepājas cirka fosilo slāni,” stāstu par cirku iesāk Sintija Sudmale. To tālo laiku, kad nekādas organizācijas vēl nebija, – 1988. gadu. Tad arī Liepājā bija ļaudis, kas protestēja pret metro Rīgā, atomelektrostaciju pie Pāvilostas, pret Alfrēdu Rubiku.

“Bijām sapulcējušies tādi, kas nodarbojās savā izpratnē ar cirka mākslu.” Toreiz reti kuram no viņiem bija astoņpadsmit. “Šodien to sauktu par jauniešu līdzdalību, politisko iniciatīvu. Kādreiz tas izvērtās ar pavisam citām konsekvencēm,” stāsta Sintija, tagad pētniece, strādā pie doktora disertācijas. Izmantojot valodu, kuru tobrīd lietojuši, – dzeju, cirku –, izgudrojuši performanci. “Un ko gan jaunieši vēl ambiciozāku varētu izdomāt, kā rīkot to Rožu laukumā! Dziļos padomju laikos.” Tika piesaistīti dzīvnieki, drukātas skrejlapas.

Sintija atminas, ka uz performanci sanācis diezgan daudz cilvēku, apkārt nogaidoši sastājušās milicijas mašīnas, un tas radījis vieglu spriedzi. Taču pasākums noritējis netraucēts. Miliči sagaidījuši beigas un dalībniekus savākuši tikai pēc tam. Tiesa, ko iesākt ar bērniem un jauniešiem, kam pār seju tek kūstošs grims, nav sapratuši. “Galu galā viņi mūs padzirdīja ar kvasu un izmeta uz ielas,” Sintija smaidot atceras. Taču viņa atgādina, ka “tas bija laiks, kad ļoti daudzi no tiem, kas vēlāk runāja skaļi, sēdēja pagultēs un drebēja”.

Tas bija arī laiks, kad pasaulē aktīva kļuva jaunā cirka kustība. Pasaulē un arī Liepājā.

Karāties bārdā

Pēc tam bija pauze, pēc kuras nāca kritiskais mirklis – “K@2” Karostā. “Zvaigznes sastājās, un mēs sākām tur pulcēties,” saka cirka vadītāja Solvita Sudmale. 17. februārī pirms piecpadsmit gadiem. Tas viss saucās studija “Cirkus”.

Zanes Ozoliņas spilgtākais piedzīvojums no tā laika ir uzstāšanās Rīgas cirkā notikušajā festivālā “Latvijas jaunais cirks – 2003”. “Ilgi un dikti visiem klasesbiedriem stāstīju, kā mani astoņsimt cilvēku redzēja!” Toreiz viņai bijuši gadi astoņi, arēnā taisījusi tiltiņus, metusi kūleņus – nu jau pat sīkumos vairs nevarot atcerēties. Esot arī kulisēs bīstami sapinusies. Tagad Zane strādā, mācās ķīniešu un spāņu valodu. Bet galvenais ieguvums no cirka laikiem ir savas varēšanas apzināšanās. Prasme viegli saprasties. Pazīt cilvēkus.

To apstiprina arī citi ļaudis, kas gājuši cauri cirka studijas treniņu grūtumam un neskaitāmām uzstāšanās reizēm. Cirks ir vieta, kur palikt dīvaiņiem, kur viņus pieņem un saprot citi, kas nav parasti – cits caur citu aizrautīgi apstiprina bariņš tā skarto, kas sapulcējušies, lai izvestu “Kultūras Pulsu” cauri cirka dzīves gadiem.

Fizikas skolotājs Kristers Krafts, kuru ģimene uz cirka darbnīcām aizsūtījusi 12 gadu vecumā, pēc viņa paša teiktā, tādēļ, ka tur viņam īstā vieta, atminas, kā gandrīz dabūjis galu mākslīgās bārdas dēļ. Spoka numura izpildīšanai bija vajadzīgs balts, caurspīdīgs naktskrekls, pieminētā bārda un virvju sistēma, lai naktī varētu ķirināties otrā stāva līmenī un veikt istabā esošo īsu baidīšanu. Taču garā bārda ieķērusies virvju mehānismā un spokošanās ievilkusies uz savu pusstundu. Jo nevar taču nograut priekšnesumu, sākot dauzīties pie loga un saucot palīgā! Savukārt kolēģi paši palīgā nav steigušies, jo no malas izskatījies, ka Kristers iejuties tēlā un savu uzstāšanos izbauda.

“Lielāko daļu savas dzīves esmu pavadījusi cirkā,” saka Gunita Bīskapa. Toreiz agrīna pusaudze, mākslas vingrotāja spožā tērpā, gatava smagiem treniņiem. Tagad ikdienā apdrošināšanas speciāliste, bet brīvdienās vēl aizvien artiste ugunsspļāvēja. Tas nepārejot.

Āzis pavadā

Par cirku stāstot, ir neiespējami apiet stāstu par āzi. Kalle Bjoršmarks, Karostas kultūras centra “K@2” vadītājs, Solvitai dzimšanas dienā uzdāvinājis mazu āzīti. “Brīnišķīgs! Skaistulis!” vēl tagad Inga Kreicberga nespēj dzīvnieku raksturot bez emocijām. Kur lai citur pilsētā tādu tur – dzīvoklī vien atliek. Jo ir taču tāds mīļš! Jo maziņš… Un cilvēkiem interesanti, kad Solvita un Inga iet pastaigāties – vienai pavadā suns, otrai āzis. “Bet tagad droši varam iesaistīties kampaņā pret dzīvniekiem cirkā,” saka Solvita. “Jo arī mums ar āzi bija lieli plāni. Līdz brīdim, kad tas sasniedza pubertāti.” Āzis, iespējams, netikdams skaidrībā, vai viņš ir āzis, suns vai cilvēks, vajāja Solvitas ciemiņus, apēda studiju materiālus un citādi bīstami izpaudās. Tā nu dzīvnieks pēc pāris salīdzinoši īsiem slavas mirkļiem nonāca laukos pie kazām un mākslinieka karjera tam izpalika.

Viņi var!

Karostas laiks bija īpašs arī tāpēc, ka “Cirkus” mērķis bija iesaistīt Karostas bērnus. Iespējams, viss nesanāca tā, kā sākumā bija domāts. Dzīves ietekmē galu galā “Cirkus” ir kļuvis par tādu “Beztemata”, kāds tas ir šobrīd, jo trupa saprata – ir jāvirzās tālāk. Taču tāpēc nebūt nevajag teikt, ka kaut kur radusies kļūda. “Tie Karostas puikas ar visu savu attieksmi “gribu nāku, negribu nenāku” tajā pašā laika ieguva sev grūdienu, ka viņi var. Var izdarīt kaut ko vairāk nekā visi citi,” tagad saka viena no cirka skartajām, Gundega Štube. Ikdienā viņa ir “ļoti nopietns darba cilvēks” nekustamo īpašumu jomā.

2005. gadā Liepājas cirks, atkal pateicoties laimīgai zvaigžņu sakritībai, atrada sev dvīņu cirku Lielbritānijā. Un sākās sadarbība ar “Table top Circus” un Džonatanu Raselu, tā turpinās joprojām.

Amanda Baikova cirkā nokļuva, būdama, kā pati sevi raksturo, ne īpaši talantīga balerīna, kas tikko iemācījusies staigāt uz puantēm. “Es redzēju, ka viņai tur būtu labi,” saka Inga Kreicburga. “Viņa bija savdabīga, un mums savdabīgi cilvēki ir vajadzīgi.” Tagad Amanda LU pēdējā kursā studē antropoloģiju.

Tad Karostas posms jau bija beidzies, cirks sāka klejojumus pa pilsētu, uz laiku darbojoties Velnciemā, Metalurgu kultūras pilī, pēc tam Bāriņu ielā, kur tagad Jauniešu māja. Trupa bija nostabilizējusies. “Mūsu bija daudz, vēl visi vecāki, kas arī iesaistījās,” saka Inga. Pa starpu mainījās arī nosaukums. Aizpildot piedalīšanās anketu kādam ārzemju festivālam nosaukuma ailītē ierakstījuši “Cirkus”. “Es saprotu, ka cirks, bet nosaukums kāds?” rīkotāji nesapratuši, līdz automātiskās tulkošanas programmā ierakstījuši “bez nosaukuma” un galu galā latviskais variants sanācis “bez temata”. Pie tā tad arī palikuši.

“Man šķiet, ka no 2008. gada cirks sāka izveidoties tāds atpazīstamāks,” spriež Inga. “Mēs jau bijām tādi interesanti izveidojušies.” Kas zina, varbūt tieši krīze, kas tolaik bija visu mutēs, deva saasinājumu radošam pacēlumam.

Uzziņai

/ 2012. gadā Liepājas ceļojošais cirks “Beztemata” saņēmis atzinību no Pasaules cirka asociācijas un apsveikumu no asociācijas patroneses – Monako princeses Stefānijas par cirka mākslas popularizēšanu un attīstīšanu pasaulē.

/ Līdztekus cirkam biedrība “Cietokšņa kopiena” radījusi arī Liepājas spoku līniju – ekskursijas pa Liepājas vēsturiskajām spoku un baiso notikumu vietām.

/ Šajā, jubilejas gadā “Beztemata” plāno īpašu izrādi, kas izvedīs cauri visiem 15 pastāvēšanas gadiem. Tā būs novembrī, kad Liepājā risināsies festivāla “Latvijas goda aplis” pasākumi.

/ “Dāvanas mēs pieņemam visa gada garumā,” saka Solvita Sudmale. “Var dāvināt bumbas, ziedus, piedāvājumus strādāt uz kruīza kuģiem – jebko!”

Cirka skarto viedokļi

Dāvids Egle, studē Ventspils Augstskolā: Cirkā pavadīju lielu daļu pusaudža gadu, un tas man ir devis neizmērāmu pieredzi. Cirkā pabūt vajadzētu ikvienam, tas ir tā vērts. “Beztemata” vienmēr mācēja pārsteigt, pat mani kā dalībnieku. Liels nopelns tā visa radīšanā un noturēšanā ir cirka vadītājām Ingai Kreicburgai un Solvitai Sudmalei. Mēs varam pateikties viņām, ka mums ir iespēja vērot krāšņus, pārsteidzošus un ekstravangantus šovus Liepājas kultūras pasākumos un ielās.

Dagnija un Mārtiņš Drungili, dzīvo Anglijā: Cirks ir brīnišķīgu un ļoti radošu cilvēku kompānija. Savējie. Un lai arī dažus gadus vairs izrādēs nespēlējam, vēl aizvien jūtam, ka esam tam piederīgi.

Linda Raģe, liepājniece: Tolaik izbaudīju vislabākos piedzīvojumus un iemācījos ļoti daudz ne tikai cirka gudrības, bet arī dzīvē noderīgas lietas. Joprojām protu uz sitiena izspiest asaras un prātā palikuši dažādi triki, kas lieliski izklaidē manu ģimeni.

Nauris Vrubļevskis, mūziķis: Cirka laiks ir viens no krāsainākajiem un bagātākajiem manā mūžā. Gan ar pienākumiem, kas bija jāveic, sākot no mīmiem un klauniem, beidzot ar stikliem un ugunīm, gan idejām, kas bija jāģenerē, gan ar humoru un jociņiem par zelta stringiem, kurus vēl joprojām atceros.

Liāna Žukovska, no Saldus: Tā bija neatsverama pieredze komandā, pasākumu organizēšanā, ekskursiju vadīšanā, jaunu ideju radīšanā. Visu atceros ar smaidu. Pat to neveiksmīgo kritienu uz tramvaja sliedēm kā garkājim, lauzīto lietuviešu valodu, vadot ekskursiju pa fortiem lietuviešu grupai, un rozā vaigus pēc sarkanā grima lietošanas. Ja šobrīd dzīvotu Liepāja, es cirkā būtu iesaistījusi arī savas meitas. Viņām nebūtu izvēles.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz