Varam mājai tikai apiet apkārt. Tā ir slēgta. Līdztekus tās neparastajai greznībai, ko ieraugām durvju un logu apdarē, tornītī un zelmiņos, redzam arī draudīgo. Rožu ielas fasādē logos mesti akmeņi, un jau ir izsisti stikli un bojāts rūtojums. Sētas māja kaut kad ir degusi, tās jumts pārvērties krāsmatās. Dzintaru ielas 16. nams sauc pēc saimnieka! Tādu ieraugām otru jauno valsts nozīmes kultūras pieminekli – mājai šāds statuss piešķirts pērn, tāpat kā Liepājas teātrim.

Īpašniek, u-ū!

Uz fasādes ir pabalojusi zīme – māju pārdod. Īpašnieka meklējumi atduras nekurienē kā baltā miglā. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas pamatojumā par ēkas pieminekļa statusu norādīts – tas ir uzņēmums “Eurlat”. Firmas īpašnieks, pēc Uzņēmumu reģistra ziņām, ir Aleksejs Zaharjins. Viņam pēdas dzenot, “Kurzemes Vārds” sazvana A. Zaharjina māti Jeļenu Zaharjinu, kura apgalvo: “Tā vairs nav mūsu māja.” Jūtams stiprs viņas sarūgtinājums par to, ka “viens cilvēks apsolījis panākt, ka māja būs pieminekļu sarakstā” un ka VKPAI tikai īpašniekiem izvirzot prasības, bet palīdzēt nekādi nevarot. Pēc Zemesgrāmatas informācijas, īpašnieks tomēr juridiski joprojām ir “Eurlat”, un arī neoficiālas ziņas tomēr vedina domāt, ka īpašnieks aizvien vēl ir Zaharjinu ģimenes pārstāvis.

Nams pārdošanā izlikts vairākus gadus. Pēc internetā atrodamās informācijas, tā cena ir nokritusies no 750 tūkstošiem eiro uz 650 tūkstošiem eiro pagājušogad. Firmas “All Invest Real Estate” mākleris Andrejs (uzvārdu nenosauc) saka – tagad cena ir 550 tūkstoši eiro. Viņš žurnālistiem nav gatavs ēku izrādīt no iekšpuses, taču esot ļoti labas un skaistas bildes. Viņš apgalvo, ka ēkā nekas nav mainījies. Spriežot pēc VKPAI atzinuma, 2015. gadā, kad nama vērtību fotofiksāciju veikusi VKPAI inspektore Anda Lase, mājas “oriģinālā substance saglabājusies pilnā apjomā” un “labā stāvoklī”. Tātad – viss, kas šim cēlajam četru (pēc citām ziņām – piecu) dzīvokļu namam, kas atrodas vien triju minūšu gājienā līdz jūrai, vajadzīgs, ir gādīgs saimnieks. Māja gaida!

Nacionālā romantika

“Šis tēls veidots smalki, pat trausli un liekas pat netverams, kaut gan ir ļoti reāls. Visas plaknes kustībā cita citu papildina un turpina. Arī plānojums un ar īpašu maigumu radītais gleznojums kāpņu telpā atstāj pasaku pils iespaidu,” tā šo māju raksturojusi Līga Sāne grāmatā “Ceļvedis Liepājas arhitektūrā” (1991.).

Tās galvenā vērtība ir izteiksmīgais jūgendstils oriģinālajā veidolā un tas, ka māja uzskatāma par labi saglabājušos pilnā apjomā: tāds ir gan tās arhitektoniskais veidols, gan fasāžu arhitektoniskā kompozīcija un apdare, gan tādi ir arī vērtīgie jūgendstila interjera risinājumi, būvdetaļas un būvgaldniecības izstrādājumi. Kurzemei tā ir izcili nozīmīgs kultūrvēsturisks piemineklis – tā secinājusi VKPAI.

Ziņas par mājas vēsturi ir pretrunīgas. VKPAI uzskata, ka ēka celta 20. gadsimta sākumā un tās pasūtītājs bijis tirgotājs Frīdrihs Vilhelms Rēders. Pēc citām ziņām, tā būvēta 19. gadsimta beigās un pirmais īpašnieks bijis O. Meijers, bet F. V. Rēders par īpašnieku kļuvis dažus gadus vēlāk. Pēc viņa te saimniekojis mūziķis Gustavs Turss, kura mantinieki atjaunotās Latvijas gados māju atguvuši un pārdevuši. Ēkas pamati, cokols mūrēts no atkārtoti izmantotiem akmeņiem, sarkaniem māla un dzelteniem holandiešu tipa ķieģeļiem no nojauktām 17. – 18. gadsimta celtnēm, un arī kokmateriālā, no kā būvēts nams, atrasti nojauktu 17. – 18. gadsimta ēku dēļi un sijas.

Arhitekts nav zināms. “Ēkas apjoma telpiskais risinājums ir īpaši izvērsts – vairākpakāpju rizalīti un zelmiņi, tornis, lievenis, verandas. Rezultātā apjoms ieguvis savdabīgu plastiku, gleznieciskmu un izteiksmību. Bagātīgs, arhitektonisko un dekoratīvo detaļu piesātināts ir fasāžu risinājums. Zelmiņu augšdaļas grezno tā sauktās koka mežģīnes, katra šī elementa virsma ir detalizēti rotāta. Sīki izstrādāti dekori rotā vējdēļus, lieveņu balstus. (..) Zem palodzēm liktas stilizētas balustrādes,” tā namu apraksta VKPAI.

Skaistule ar ragu rokās

“Tas skaistākais un vērtīgākais ir eļļas gleznojumi kāpņu telpā. Tādu otru māju Latvijā es nezinu,” saka pieredzējušais celtniecības vēsturnieks Juris Zviedrāns, viens no mājas izpētes veicējiem 2007. gadā. Padomju laikā gan tie pārklāti ar eļļas krāsu, taču tā labi tīrās nost. Oriģinālais zīmējums tai spiežas cauri. Māja ir ļoti kvalitatīva, viņš uzsver: “Būtībā tā ir vērtīga ar netradicionālajiem apdares principiem. Nacionālais romantisms visur ir tāds plūstošs, šeit ir savādāks. Šis stils nāk no Skandināvijas, bet pie mums tas ir it kā latviskots. Te tie pūķi, ļoti skaisti, ļoti labi stilizēta māja gan pēc arhitektūras, gan pēc izpildījuma, gan pēc tā, kā viss saglabājies.”

Namā tikai iztēlē mūs ieved J. Zviedrāns, kurš parāda ilustrētos izpētes materiālus. Nonākam greznā kāpņu telpā, kur apbrīnojamas gan kāpņu margas, gan sienu gleznojumi, savukārt no tās katrā stāvā ieeja uz diviem plašiem piecistabu dzīvokļiem. Uzmanību piesaista dzīvokļu ārdurvis, rotātas ar kokgriezumiem un dažās vērtnēs saglabātiem kristāla stiklu lodziņiem ar noslīpētu malu. Lielajās istabās grīda klāta ar līmētu ozolkoka parketu, kurā ir šauri melnozola ielaidumi. Saglabājušās vairākas sākotnējās podiņu krāsnis ar reljefiem cilņiem un augšdaļā – sarežģītas kompozīcijas jūgendstila frontoniem. Jūgendstils valda arī virtuvē, kur liela, baltu glazētu podiņu plīts ar tādu pašu baltu mūrīti. Kādā pieliekamajā saglabājušies arī sākotnējie koka plaukti ar dekoratīvām malām, bet vannasistabā vēl stāv sena vanna uz lielām ķepu kājām.

Bet visapbrīnojamākā ir kāpņu telpa, kuras noformējums veidots pēc vienota ansambļa principa. Motīvi atkārtojas krāsojumā un būvelementos. Visas kāpņu telpas sienas sākotnēji klājis grezns ornamentāls rotājums ar gleznojumiem. Uz vienas sienas lauku ainava, uz otras – jūras ainava ar buru kuģi. Sānu sienu augšdaļā “gleznotas teiksmainas kompozīcijas jūgendstilam raksturīgajā romantiskajā tēlojumā. Pa labi attēlota daiļa jaunava, kas pasniedz ragā ielietu dzērienu tronī sēdošam ķēniņa dēlam. Ainas priekšplānā novietota ūdens krūka, kurai uz malas nosēdies vanags. (..) Kreisās puses gleznojumā attēlots teiksmains dievs ar garu sirmu bārdu un spārnotu cepuri galvā, kurš apskāvis daiļas jaunavas plecu (..),” aprakstīts nama izpētē un uzsvērts – kāpņu telpa ir ne vien mākslinieciski augstvērtīga, bet arī tik labi saglabājusies, ka ir iespējams to restaurēt sākotnējā veidolā, un ēka kopumā “ir ļoti kvalitatīva ar augstu autentiskuma pakāpi un augstu kultūrvēsturisko vērtību”.

Bet J. Zaharjina telefona sarunā saka: “Tur iekšā nekā sevišķa nav.” Mēs paliekam tikai nojausmā, ka gleznotā daiļā jaunava ar dzēriena ragu rokā skumst, tik ilgi nesagaidot savu princi, kuram pasniegt burvīgo malku, – mājas saimnieku.

Rakstā izmantoti Dzintaru ielas 16 arhitektoniski mākslinieciskās inventarizācijas materiāli, kuru autori ir Kristīne Veinberga, Juris Zviedrāns, Anda Robežniece un Laura Lūse.