Kamēr dzīvojam K.Ūliha un Peldu ielas krustojumā, nav tāda diena, kad nepaietu garām piemineklim Mirdzai Ķempei viņas vārdā nosauktajā laukumā. Piemineklis uzrunā mani un es uzrunāju pieminekli, bet saruna mums nesanāk, jo šis cieši granītā iežmiegtais tēls ar saskrāpēto seju (iekārojams krāsainais metāls!) nekādas atmiņu uzjundītas asociācijas neizraisa. Lai atcerētos Dzejnieci, kā mēs, Liepājas literāti, viņu saucām, uz viņas dzimtās pilsētas fona, jāiziet jūras krastā, kur paveras tāles un plašumi, jāiegriežas Dzintara ielā, pa Bernātu un Riepu ielām jāaizstaigā līdz Līvas kapiem, jāaizbrauc līdz kādreizējam Tosmares strādnieku ciematam, kur pirms simts gadiem dzimusi Mirdza Ķempe.

Gadiem ejot, Dzejnieci atceroties un pieminot, domas un izjūtas par viņas iespaidīgo personību mainās un dažādojas, brīžiem šķiet jau izkristalizējušās spriedumos, līdz atkal sajaucas, un jāmin, kādēļ Dzejniece bija tieši tāda – tik pretrunīga savās izpausmēs, tik neatšifrējama, kad viņā sadūrās padomju ideoloģijas aizstāve un dziesminiece ar Latvijas patrioti, jau kopš jaunības šarmantu dzejnieci, piederošu tām latviešu inteliģences aprindām, kas pārstāvēja radošo kultūras darbinieku eliti, ar savu personību iespaidoja tik daudzus cilvēkus.

Vienlaikus Dzejniece varēja rakstīt un publicēt pasūtījuma vārsmas, kļūt par ruporu padomju ideoloģijai un – sarkastiski, ar ironiju izteikties par neinteliģentajiem valstsvīriem, aizstāvēt un atbalstīt citādi domājošos, no padomju režīma cietušos. Atceros, bieži ciemojoties mūsmājās, viņa atrada kopēju valodu ar manu tēvu, Vjatkas lēģernieku, viņa bija sirsnīgi labvēlīga leģionāram Egonam Līvam, centās palīdzēt katordzniekam Aleksandram Pelēcim, arī lēģerī nokļuvušam Knutam Skujeniekam, draudzējās ar represēto mākslinieku Kurtu Fridrihsonu. Kā to visu varēja savienot? Atskatoties un pārcilājot atmiņas, šķiet, ka sirdspusē  Mirdzai Ķempei bija garīgā saikne ar Eriku Ādamsonu un viņa laikabiedriem, mazā dzimtene Latvija un dzimtasvieta Liepāja. Viņa bija izpalīdzīga cilvēkiem. Ļoti daudziem. Viņa ar savu personību, manuprāt, ietekmējusi daudzus. Virzot virzienā, ko tagad saucam par vertikāli, kas savieno horizontālo plakni ar debesīm. Palīdzot rast pamatu atraisītam garīgam lidojumam.

Dzejniecei bija asa dzimtās vietas izjūta. Tik izteikta kā reti kādam liepājniekam, kas pārcēlies dzīvot Rīgā. Pie pirmās izdevības viņa brauca uz Liepāju. Atbraukusi, labprāt piedalījās dažādos sarīkojumos – zvejnieku svētkos, kas reiz notika Bernātos, mājas viesībās, kur pulcējās ne vien literāti, bet arī mākslinieki un dziedātāji, jo toreiz, sešdesmito gadu sākumā, teātrī darbojās muzikālā trupa, kuras sastāvā bijām arī mēs, trīs literāti iesācēji: viens no vadošajiem solistiem Imants Vanags, korists Gūtmanis un izrāžu vadītājs Jānis Peters. Dzejniece apmeklēja teātra izrādes ne vien Liepājā, bet arī izbraukumos pa Latviju, kur viesizrādēs uzstājās liepājnieki. Arī plašākā mērogā Mirdza Ķempe bija “teātra cilvēks”, draudzējās ar tā laika aktieriem, režisoriem, dekoratoriem, viņu jubilejās rakstījusi neskaitāmus humoristiskus pantiņus. Dzejniece pati, manuprāt, bija lieliska aktrise ar izteiksmīgu zemu balsi, žestiem, ar visu savu būtību. Viņai bija apbrīnojama humora izjūta, kas atviegloja uzvedībā jaunos literātus ar tik cienījamu personību. Dzejniece mēdza pasmieties arī par sevi. Šie smiekli bija arī sarkastiski, reizēm pat traģiski, savu dramatisko dzīves lomu spēlējot.

Mirdza Ķempe bija pārāk labvēlīga pret savu tā saucamo Kurzemes bataljonu, kurā bez mums, liela bara Liepājas literātu, ietilpa arī ventspilnieces Jana Mora un Velta Kaltiņa. Šī labvēlība, kas izpaudās aizbildniecībā Rīgas redakcijās, radīja pretestību, kas mums, iesācējiem, par labu nenāca. Šajā ziņā arī Dzejnieces, šī vārda tiešajā nozīmē, ietekme uz dažiem no mums, kas pakļāvās Dzejnieces rakstības stilam, mēģināja to atdarināt, bija pat kaitīga. Citā nozīmē – tikai tagad pēc tik ilgiem atmiņu piestrāvotiem gadiem spēju pa īstam novērtēt Dzejnieces kā dižas personības atstāto iespaidu uz mani, kā nesen no Sibīrijas atgriezušos trimdinieku, kā naivu iesācēju literatūrā. Atceros, Dzejniece pat sastādīja man lasāmo grāmatu sarakstu (pirmā vietā Valeiņa “Poēzija”). To nemaz tā nevar izstāstīt, bet ik tikšanās reize, ik saņemta vēstule bija atstājusi iespaidu, un to septiņpadsmit gadu laikā, kamēr bijām pazīstami, esmu saņēmis tik daudz garīgas enerģijas. Arī pretrunīgas, kurai esmu pretojies, kuru neesmu pieņēmis, bet kura vienmēr bija ar labsirdības strāvojumu, ko, iedomājot Dzejnieci, jūtu vēl līdz šim.

Saikne ar Liepāju kā dzimtasvietu, ar Kurzemi, mūs ar Mirdzu Ķempi tuvinājusi kopš pirmajām tikšanās reizēm, kad iezīmējās visai tāli radu raksti Kalētu pusē. Kopīgas atmiņas ar manu mammu no bērnības Karostā. Dzejniece apciemojumu reizēs Liepājā meklēja šīs dzimtas vietā laistās saknes, tuvību ar saviem paziņām, vecajiem liepājniekiem. Un Līvas kapos pie vecāsmātes Billītes, tēva kapavietām apcerēja savu izcelsmi, savas biogrāfijas epizodes, filozofiski pauda uzskatus par mūsu toreizējo dzīvošanu. Atceros, dažreiz ar Jāni Peteru esam bijuši klausītāji šīm mutiskajām esejām.

Dzejniecei bija tik liela interese par Liepājas ezeru, ka vasarā īrāmies pa venternieku taku no Pērkones kanāla līdz Maiļu ragam un tad pa tā saucamo “Ābeļdārzu”, kur ūdensaugi ziedēja rozā ziediņiem. Viņa gribēja zināt par aizsargājamiem augiem, kas bija sastopami ezermalas pļavās, iepina tos savos dzejoļos. Uz dažām atsūtītajām kartītēm Mirdza Ķempe parakstījusies: kursiete. Viņai līdzās pasaules pilsones apziņai bija šī kursietes izjūta, dzimtas vieta kā spēka avots. To viņa centās modināt un uzturēt spēkā arī ikvienā savā konsultējamā dzejniekā iesācējā. Dzejniece skeptiski un pat ironiski raudzījās uz Noras Kalnas aizraušanos ar ceļojumiem uz Vidusāzijas tuksnešiem, manu alkatību pēc Sibīrijas dabas. Dzejniece bija tik latviska. Viņa negribēja nekur braukt. Pat uz teiksmaino Indiju ne. Viņa garīgi apguva pasaules bagātības. Tā kā perfekti pārvaldīja arī angļu un vācu valodu, daudz tulkoja no tām. Viņa bija tik daudzpusīga un daudzveidīga. Kā tas ar praktiski neapdāvinātiem cilvēkiem reizēm mēdz būt, iedomājās sevi saimniecisku esam. Tas bija aizkustinoši un pa laikam arī komiski. Mirdza Ķempe bija smalko sajūtu uzturētāja. Kad no plaukta izkrita Tvardovska dzejoļu krājums, viņai tūdaļ pienāca ziņa, ka ar viņas Maskavas laika sirsnīgo draugu notikusi nelaime. Viņas priekšnojautas tik bieži piepildījās. Un tomēr Dzejniece bija drīzāk ticīga nekā māņticīga.

Tagad, kad uzsnidzis sniedziņš, un es gar Dzejnieces pieminekli eju pastaigā uz jūrmalu, pieminekļa metālā veidotā seja izvēlēta par mērķi sniega pikām. Aizvien retāk kāds nojauš, ar kādu gara spēku, ar kādu traģisku dzīves izjūtu bija apveltīta Dzejniece – šaurajā akmens statujā iesprostotais tēls.

Izgājis jūras krastā, varu sveicināt Dzejnieci. Te, tālēs raugoties, jūt radniecīgu garu ar viņas plašo dvēseli, ar dzimto krastu, viņai tik mīļo Liepāju.

Olafs Gūtmanis,

Gunāra Kopštāla foto