1253. gada 4. aprīlis ir diena, kad vēsturē pirms 760 gadiem ar svešu roku un svešā – latīņu – valodā tiek ierakstīts Līvas ciems. Tagad mums šī diena ir laiks, kas mudina iedziļināties pagātnē.

Romas katoļu baznīcas misijas sākumam Livonijā nav raksturīga varmācība, taču vēlāko Livonijas bīskapu darbībā neapšaubāmi dominē militāras metodes. Lai saprastu krusta karu motivāciju Baltijā, jāņem vērā, ka līdz pat 13. gadsimta nogalei misijas jeb kristīgās ticības izplatīšanas jēdziens viduslaiku Eiropā nebija saistīts ar tolerances principiem. Krusta karu ideoloģijai šajā laikā bija laba augsne, jo viduslaiku Rietumeiropas sabiedrības ideāli bija kareivīgi. Izplatīts vīrieša tēls bija bruņinieks cīnītājs, kurš nekavējas atdot dzīvību par savu pārliecību. Kā atzīst pētnieki, krusta kari būtībā bija svētceļojuma un svētā kara paradoksāla sintēze. Profesors Ludvigs Adamovičs uzsvēris, ka 13. gadsimta sākumā “pāvesti vairākkārt atgādina bīskapiem, ordenim, saviem legātiem un citām uzticības personām gādāt par to, lai jaunkristītie netiktu apspiesti un kalpināti un nenāktu, pāriedami kristietībā, grūtākos apstākļos, bet būtu patiesi Kristus piederums un vienīgi Romas baznīcai pakārtoti”.

Diemžēl uzvaru pār kristīgās misijas interesēm guva vācu kolonizācijas vēlmes.

1253. gada 4. aprīlī Kuldīgā tika sastādīts oficiāls dokuments, kas, pamatojoties uz jau Rīgā agrāk noslēgto līgumu starp Livonijas ordeni, Kursas bīskapu Licelburgas Indriķi un Vācu ordeņa virsmestra vietnieku Livonijā Sainas Eberhardu, paredzēja Kursas zemes sadalīt divās daļās: trešā daļa pienākas bīskapam, divas trešdaļas – ordenim.

Līguma noraksts publicēts krājuma “Senās Latvijas vēstures avoti” 2. burtnīcā, kas aptver laiku no 1238. līdz 1256. gadam. Krājums iznāca 1940. gadā. Līguma oriģināls nav saglabājies. Tā latīņu teksts ir tulkots vācu valodā, pēc tam arī latviski.

Blakus 31 ciemam, kas pārgāja ordeņa pārvaldījumā, “ir ciems, kas tiek saukts par Līvu” (dat dorp dat die Lyva Gennant).

Liepājas zeme jeb, precīzāk, smiltis ir spītīgas. Tās neatdot mums tā laika liecības. 1996. gadā notika arheoloģiskie izrakumi Veco kapu teritorijā, jo pētījumos dominē uzskats, ka senākā Liepājas apdzīvotā teritorija atradusies tieši tur. Izrakumi, kurus vadīja arheologs Ritvars Ritums, nedeva nevienu liecību par to, kas noskaidrotu senākās apmetnes atrašanās vietu, un lika arheologiem secināt: “Pārbaudes izrakumu laikā tika iemērīti četri laukumi dažādās kapsētas vietās, kopumā izpētot 54 m². Otrajā izrakumu laukumā 3. apbedījumā līdzdotā 1853. gadā kaltā monēta, kā arī 1758. gadā kaltā monēta no senāka, seklāk apglabāta un vēlāk pārrakta apbedījuma ļauj attiecināt kapsētas ZR daļas izmantošanu uz 18., 19. gadsimtu, 1., 3., un 4. izrakumu laukumā konstatētie apbedījumi ir acīm redzami jaunāki – 19. gadsimta beigas – 20. gadsimta sākums. Ne izrakumu gaitā, ne arī kapsētas izmantošanas laikā nav iegūts neviens savrups atradums (vismaz pilsētas muzejā tādi nav nonākuši), kas norādītu uz senāku apbedījumu esamību šajā vietā. Pārbaudes izrakumos neizdevās konstatēt arī agrākā kultūrslāņa pazīmes.” Arheologs izsaka pieņēmumu, ka liekas loģiski senāko Līvas ciema vietu meklēt Pērkones upes rajonā, kur bijusi sākotnējā Līvas grīva un osta.

Jau krietni agrāk desmitiem gadu muzeja direktors Jānis Sudmalis un arheologs Pēteris Stepiņš uzmanīgi vēroja katru atrakumu Liepājas ielās, lai tajos meklētu seno laiku liecības. Tikai 13. gadsimta tur nebija.

Šo ceļu pagātnē, tikai caur senām rakstu liecībām, savulaik gājuši Liepājas vācu tautības vēsturnieki, kuru pieminēšana šajā rakstā būtu cieņas apliecinājums viņu veikumam, jo katra nākamā paaudze taču pakāpjas uz savu priekšteču pleciem. Tie ir K. L. Tečs, J. Lorčs, A. Šēns, J. K. Hāns, L. Rozenkrancs un, protams, A. Vēgners. Tas ir sava laika izcilais Kurzemes hercogistes vēstures pētnieks J. Juškevičs, tie ir mūsdienās atzītas autoritātes seno un viduslaiku pētniecībā: ASV dzīvojošais liepājnieks profesors I. Šterns, Rundāles Pils muzeja direktors I. Lancmanis, vācu vēsturnieks M. Lukss no Maincas.

Vairāki no viņiem pievērsušies pilsētas vārda cilmes izpētei. Secinājumi: tas ir vairākkārtējs vārda “Lyva” pārveidojums.

Vārds “Lyva” acīmredzot ir cēlies no Baltijas somu valodas un mūsdienu somu valodā atbilst vārdam “liiva” ar nozīmi “dubļi, gļotas” vai igauņu vārdam “smiltis”. Tātad ieceļojušo lībiešu uz smilšu sēkļa starp Pērkones ieteku jūrā un mūsdienu ostu nodibinātais ciems saucās “Smilšu ciems”. Ņemot vērā topogrāfiskos apstākļus, šāda tēze šķiet ticama. Nosaukums “Lyva” dažādos rakstības veidos tika lietots līdz 16. gadsimtam. Tad notika līdzskaņa “v” nomaiņa ar “b”. Jau 1426. gadā kādas Prūsijas pilsētas rakstītā dokumentā ir lietots nosaukums “Libow”. Tātad līdzskaņu mija acīmredzot ir sākusies jau 15. gadsimta sākumā, kaut gan šajā gadsimtā vēl galvenokārt tika lietots nosaukums “Lyva”, un vēsturnieki par pirmo dokumentāli apstiprināto datējumu pilsētas jaunā vārda ieviešanai uzskata 1508. gadu, kad tiek minēts vārds “Liba”. Hercogam Frīdriham 1625. gadā piešķirot Liepājai pilsētas tiesības, tika lietots nosaukums “Lybaw”, kas vēlāk kļuva par “Libau”.

Šis nelielais ekskurss pilsētas vārda cilmē rada vēlēšanos ielūkoties problēmā, kas skar paša vārda “Līva” cilmi. Uzskatot, ka ciema iemītnieki bijuši lībieši, lietderīgi aplūkot arī šī vārda cilmi. Skaņu “v” un “b” mija ir pamatā atšķirīgajiem lībiešu apzīmējumiem dažādās valodās: igauņu “liiwlane”, vācu “Live”, senkrievu “либь“, krievu “ливы“.

Problemātisks ir jautājums par Līvas ciema rašanās laiku. Pirmās rakstiskās liecības par apmetnēm tagadējās Liepājas tuvumā ir datētas ar 9. gadsimta vidu, kad Zviedrijas karalis Olavs devās karagājienā, lai pakļautu kūru zemes. Šo karagājienu ir aprakstījis hronists Rimberts 876. gadā savā “Vita sancti Anscarii” jeb “Svētā Anskara dzīvesstāstā”. Latvijas vēsturei svarīga ir šī darba 30. nodaļa, kurā stāstīts par zviedru karaļa Olava iebrukumu Kursā ap 854. un 855. gadu. Pamatojoties uz šo hroniku, karalis Olavs izkāpis Austrumbaltijas krastā, un tad ir iespējams, ka Rimberta pieminētā osta varētu būt Līvas osta. Taču diemžēl ostas vārds hronikā nav minēts.

Vāciešu apmešanās pirmsākumi pie Līvas nav zināmi. Iespējams, ka viņi šeit bija apmetušies jau ap 1253. gadu, uz to norāda līgumā minētā detalizētā vienošanās par tiesībām zvejot. Taču par ilgstošu apmešanos vēl nevar būt ne runas. Tā varēja būt iespējama tikai pēc lielās kuršu sacelšanās apspiešanas, kad dienvidkurši dārgi samaksājuši – ar savu dzīvību, saimniecībām, pilīm, kad pēc Dzintares un Aizputes nāca Vārtājas, Lažas, Grobiņas, Griezes kārta. Tātad vācu apmetnes veidošanās bija iespējama, agrākais, 13. gadsimta pēdējā trešdaļā. Bet pirmā ar dokumentiem apstiprinātā vācu cilmes iedzīvotāju klātbūtne Liepājā ir datēta ar 1411. gadu. Pirmie vācu cilmes Liepājas iedzīvotāji bija Hanzas lejasvācu tirgoņi, galvenokārt no Brēmenes, vēlāk no Lībekas, daļēji no Hamburgas. Lejasvācu dialekts vēl 17. gadsimtā šeit bija dominējošais. 15. un 16. gadsimta mijā pilsētā ieplūda aizvien vairāk vāciešu. Šis process varēja būt saistīts ar intensīvākas jūras tirdzniecības attīstību.

Jānis Gintners,

Vecā Līvas upes gultne pie Pērkones, 1920. gadu foto.