Vairāki kultūras notikumi šovasar Saldus puses dievnamos ieved arī daudzus neticīgos. Latvijas baznīcas labprāt pārtop par izstāžu galerijām, koncertu un kino zālēm, sarunu namiem. Tās neuzstāj uz reliģisku prizmu, tāpēc dievnamos piederīgi jūtas arī nesatricināmi ateisti.

Saruna baznīcā

Saldus un Brocēnu novadā ir dažas baznīcas, kurās meklēju atelpu no kultūras rutīnas. Piemēram, jaunā Saldus katoļu baznīca kopš pirmajām dienām ir lielisks kultūras centrs. Nesen tajā kalpot atgriezās tās cēlējs Gatis Bezdelīga. Viņam līdzi atnāca ideja par Liepājas Simfoniskā orķestra Vasarsvētku kamermūzikas festivālu Saldū. Klausītāji pēc trīs izmeklētiem koncertiem jutās apgaroti.

Bet manu informācijas piesātināto prātu līdz pašām dzīlēm aizskāra muzikoloģes, “Latvijas Radio 3 Klasika” žurnālistes Intas Zēgneres un Lugano universitātes teoloģijas profesora, priestera Andra Marijas Jerumaņa saruna “Iedvesmas spēks radīšanas procesā”.

Katru dienu sekojot līdzi kultūras norisēm, ikdienas virpulī visbiežāk elpas pietiek tikai rutīnas jautājumiem, tāpēc labpatikā atceros fragmentus no mūsu Vasarsvētku ciemiņu sarunas. Viņi runāja par kultūras darbinieku aprindās, iespējams, visizšķērdīgāk lietotu jēdzienu – par iedvesmu. Jūsmoju ne tikai par notikuma tēmu, bet arī formātu, jo tādu Saldus apkaimē neizvēlas bieži.

Teoloģijas profesors pēc pasākuma man atzina: viņš nekad iepriekš nebija aizdomājies, ka par iedvesmu cilvēki domājuši visās kultūrās un laikos. Piemēram, Senajā Grieķijā iedvesmu uzskatīja par nejaušu iekšējās aktivitātes eksploziju ļaunuma neskartās un nesarežģītās dvēselēs. Seno grieķu filozofijas sekotāji gaida rakstniecības, mūzikas, teātra un citu mākslu mūzas, savukārt senie ebreji kristiešiem atstāja pārliecību: iedvesma ir apzināts process starp cilvēku un Dievu. “Svētais Gars iedvesmo cilvēku un sniedz septiņas dāvanas, ieskaitot gudrību, saprātu, zināšanas un padomu. Iedvesma, iedarbojoties uz sirdi un prātu, virza cilvēka gribu,” skaidroja profesors.

I. Zēgnere sarunu turpināja: “Kāds sacījis, ka mūzika ir tilts uz debesīm. Vairākos koncertos piedzīvots, ka mūzika nav galamērķis. Ģeniālā krievu pianista Grigorija Sokolova koncertā Rīgā pieredzējām, ka viņš gāja tālāk par skaistu mūziku, – viņš tik saviļņojoši spēlēja, ka klausītājiem pavērās tādi dvēseles plašumi!… Kā gan citādāk to nosaukt, ja ne par Svētā Gara iedvesmu?

Un cik interesanti salīdzināt, kā komponisti pierakstījuši iedvesmas brīdī dzirdēto! Ludvigs van Bēthovens atzina, ka viņa mūzikas pirmavots ir sakrāls. Komponista partitūras tā švīkātas, svītrotas, aizkrāsotas… – Bēthovens centās pēc iespējas precīzāk satvert dievišķo iedvesmu. Savukārt latviešu komponists Jāzeps Vītols savos pierakstos bija kā grāmatvedis.”

Sarunā pieskārās arī gadījumiem, kad mākslas šedevrus radīja neizglītoti vai pārlieku nomocīti ļaudis. Kā tad tā? “Iedvesma ir arī noslēpums, jo saistīta ar garīgo pasauli, un tajā visi likumi nav izprotami. Platons un kristieši uzskata, ka Dieva balsi dzird tie, kuri ir vienkārši (garīgi tīri),” smaidīja A. M. Jerumanis. I. Zēgnere atsaucās uz Mātes Terēzes pārliecību, ka Dievam nav limita dot, tomēr cilvēkam ir limits saņemt. “Būsim pateicīgi par katru iedvesmu, kuru spējam pieņemt!” žurnāliste sacīja, atvadoties no saldeniekiem.

Grafikas dievam

Divas reizes gadā, Lieldienās un Ziemassvētkos, saņemu brīnišķīgu apsveikumu no bijušās Saldus Mākslas skolas skolotājas Annas Dobeles. Bībeles sižeta iedvesmotu kartīti saņem vēl vismaz 140 cilvēku.

“Svētkiem tuvojoties, sāku domāt par zīmējuma pavērsieniem. Nav vienkārši, tomēr neuzskatu, ka es mokos. Grafikas zīmēšana man ir gavēņa vietā. Manuprāt, sižets ir spilgta vēsts no Viņa, un ļoti priecājos, ja to izdevies piefiksēt. Uz papīra prasās katra vīzija, un tās dēļ jāiztur visas savas nevarēšanas. Dievs māca pacietību,” uzskata māksliniece.

2003. gadā A. Dobele sāka zīmēt kristietībā balstītus zīmējumus, jo meklēja jaunus izteiksmes tēlus. Esmu neizpratnē, ka viņai nav bijis daudz izstāžu – Dobelē, Skrundā, pāris Saldū. Māksliniece neslēpj, ka potenciālo izstāžu vietu skaitu krietni samazina bībeliskie motīvi.

“Tomēr Dievs manā dzīvē visu iekārtojis ārkārtīgi gudri – gaiša bērnība, jauki skolas gadi, traka jaunība un… piepildījušās ilgas pēc profesionāla bakalaura grāda mākslā. Skaidri zinu, ka Dievs manu dvēseli uzrunā ļoti maigi un gudri. Tā, lai katra jauna doma tomēr piedzimst – līnijās, krāsās un ritmos,” priecājas Anna.

Bagātību kaudze

Brocēnu novada Gaiķu evaņģēliski luteriskā baznīca celta 17. gadsimta beigās un atzīta par valsts nozīmes kultūras pieminekli – Latvijas dievnamiem neraksturīgais mēbelējums saglabājies apbrīnojami labi.

Vislielākā bagātība – bibliskiem sižetiem apgleznoti solu durvju pildiņi – demontēta un sakrāmēta kaudzē pie ieejas durvīm. Nelielās Gaiķu luterāņu draudzes priekšniece Skaidrīte Alksne plāta rokas – izdarīts viss, lai kultūrvēsturiskais mantojums nebojājas, taču vajadzētu gleznojumus restaurēt. Draudzei tādas naudas nav.

Tās nebija arī pagājušā gadsimta 80. gados, kad Rundāles pils muzeja speciālisti gleznojumiem notīrīja putekļus un nomelnējušu laku. Naudas pietrūka unikālo zīmējumu profilaktiskai konservācijai un pētīšanai. Ar interesi izlasīju mākslas zinātnieka Ojāra Spārīša iespaidus par Gaiķu baznīcā redzēto. Viņaprāt, koka paneļus ar tempera krāsām apgleznojis meistars, kurš pārzināja 17. gadsimta Eiropas laikmetīgo mākslu. “Apzinoties šī pieminekļa unikālo vietu Latvijas renesanses kultūras fenomenu evolūcijā, gribas redzēt to pienācīgi apkoptu, aizsargātu un novērtētu sabiedrības apziņā, lai izpētīts un apjēgts tas ļautu mums pelnīti lepoties Eiropas sakrālās mākslas izcilo paraugu vidū,” rakstīja O. Spārītis.

Draudze dara, ko spēj. Piemēram, paši izcīnīja kultūras piemineklim liktenīgu cīņu ar mājas sēni brantu. Senāk tā skartus namus nosvilināja, bet gaiķenieki uzraka pusi baznīcas, lai atbrīvotos no inficētās grīdas. Vietā sabēra no tāluma vestu baltu smilti. Sēnes skartos nevērtīgos koka elementus sadedzināja, taču kultūrvēsturisko mantojumu īpaši apstrādāja. Gaiķu draudze pirmo reizi pieteica savu dievnamu visas Latvijas akcijā “Baznīcu nakts”. Vietējie luterāņi cer, ka viņu acuraugs kļūs par visas sabiedrības lolojumu.