Šķiet, par diriģentu kļūt izvēlas spēcīgas personības. To, kāda ir šī profesija un ko tā paģēr no sievietes, var apjaust, izlasot šo sarunu. Tā piefiksēta kādā siltā vasaras piektdienā Liepājā, lietuviešu diriģentes Rasas Gelgotienes mājās, kur viņa bija sapulcējusi vairākas tuvas kolēģes – no Latvijas, Krievijas, Ukrainas un Polijas.

Viļņas Universitātes jauktā kora “Pro Musica” diriģente Rasa Gelgotiene pie sevis bija uzņēmusi Belostokas Tehniskās universitātes jauktā kora diriģenti Violetu Milkovsku, Sanktpēterburgas jauniešu kora “Lauda” diriģenti Marinu Kirejevu, Tarasa Ševčenko Kijevas universitātes kora “Dnipro” diriģenti Irinu Dušeiku un Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra jauktā kora “INTIS” diriģenti Ilzi Valci. Ar visām šīm diriģentēm dažādos laikposmos R. Gelgotienei izveidojušās draudzīgas attiecības, un viņa savas kolēģes bija aicinājusi paviesoties Liepājā.

Četri no šiem koriem, izņemot “Dnipro”, ir iesaistīti Baltijas jūras reģiona kora projektā. To īstenojot, kori dodas cits pie cita uz dažādām valstīm un dievnamos dzied garīgās mūzikas programmu, kurā skan visu četru valstu komponistu mūzika. Koncerti jau notikuši Belostokā un Viļņā. Bet 29. septembrī garīgās mūzikas programma ar latviešu komponistu Alfrēda Kalniņa, Pētera Vaska, lietuviešu komponistu Mikolaja Konstantina Čurļoņa un Vītauta Miškiņa, krievu autora Sergeja Rahmaņinova un poļu skaņraža Pāvela Lukaševska kordziesmām skanēs Rīgas Domā.

Taču jaukajā vasaras vakarā piecas līdzīgi domājošas diriģentes, vitālas sievietes, pastāstīja ne tikai par savstarpēju pazīšanos un sadarbības projektiem, bet atklāti arī par diriģenta dzīves specifiku.

– Diriģenta darbs ir grūts. Bet man liekas, ka būt sievietei diriģentei ir vēl grūtāk. Vai tā ir?

Rasa Gelgotiene: – Es nedomāju. Šī darba grūtības ir psiholoģiska atbildība par daudziem cilvēkiem, kā viņi jūtas korī. Ja tu esi aizvadījis mēģinājumu un nevienam neesi aizrādījis, iespējams, tu kaut ko neesi izlabojis. Bet, ja esi kaut ko izlabojis un kādam kaut ko pateicis, vakarā guli un domā: es tai meitenei tā pateicu. Vīrieši droši vien tik smalki neuztver šādas situācijas. Bet sievietes uztver. Un vispār, kad atnāc pie kora un 60 cilvēku skatās uz tevi, šāda situācija nekad – kaut vai strādā simts gadus – nebūs komfortabla. Uz tevi visi skatās, kaut kas jādara, jāiemāca, jāuztur labs noskaņojums, bet arī jāpieprasa. Vīriešiem droši vien ir biezāka āda. Un pēc tam vakarā viņiem ir vieglāk aizmigt. Diriģentēm šādās lietās ir daudz emociju, tāpēc grūti. Sievietēm ir plānāka āda. Un ir jau vēl praktiskas lietas – sievietei vēl arī bērni jāaudzina, bet tās jau ir citas lietas. Ir, kurai vīrs mājās vairāk palīdz, ir, kurai mazāk, ir, kuras pašas tiek ar visu galā. Mēs visas esam organizētas diriģentes, ar šo visu mēs tiksim galā. Bet psiholoģiski ir ļoti liela atbildība par tik daudz cilvēkiem. Piemēram, man šis darbs daudz reižu bijis šausmīgi grūts. Es ilgus gadus baidījos pazaudēt pasi pirms brauciena ar vīzu, daudzus gadus es sapņoju, ka izeju uz skatuves un svārki nokrīt. Tādu nervozu detaļu vīriešiem droši vien nav. Man tā liekas.

Irina Dušeika: – Man mēdz būt pat iekšēja psiholoģiska krīze, ka es sevi jau esmu izsmēlusi, es korim vairs neesmu interesanta. Tādas pārdomas mēdz būt. Pagājušais gads bija piesātināts. Kaut kas jāizdomā, kāds jauns projekts, jāizvēlas mūzika. Bet ja nu es nevarēšu izdomāt, ja nu viņiem nebūs interesanti? Ir dažādas bailes.

Rasa: – Jā, korists ir aizgājis no kora. Skaidrs – kāpēc. Mēs vienmēr vainojam sevi. Viņam taču ir tūkstoš iemeslu aiziet, bet mēs vienmēr pieņemam, ka tātad es ar kori ne tik labi strādāju. Bet viņi taču aiziet, un aiziet.

Violeta Milkovska: – Sievietei vienmēr jādomā par visu – ne tikai par mūziku, par skaņdarbu, bet arī par ģimeni un saimnieciskiem jautājumiem. Bet vīrietis var atslēgties un domāt tikai par mūziku.

Irina: – Man agrāk bija labs kormeistars. Viņš aizgāja tālāk, sāka studēt simfonisko mūziku. Tagad viņam skolā ir orķestris. Viņš apprecējās ar meiteni no kora. Viņa saka: Miša – tas ir viss, Miša ir diriģents, viņam vajag tur un to.

Violeta: – Mēs tā domāt nevaram.

Irina: – Par sievietēm neviens vīrietis nesaka: o, mana sieva ir diriģente, viņu nedrīkst traucēt! Paldies, ka ir bērni. Bet, ja šajā plāksnē viss nav īstenojies, tu strādā, radošā dzīve paiet, un tu attopies – kur tad mani bērni? Viņu nav. Un vēl viens interesants moments: diriģents ir vientuļnieks.

Rasa: – Tā ir taisnība.

Irina: – Lai kā tu draudzētos ar koristiem, tik un tā viņi vairāk ir savā starpā, un tas it kā ir labi. Mēdz gan būt, ka kādai grupiņai nepatīk cita. Tā notiek. Bet galvenais, lai viņi visi mīlētu mani. Jo es viņus kā centrs apvienoju. Varbūt tas nav pareizi, bet saprotiet – ar katru ir kāds mazs diedziņš, mazs savienojums. Kurš tad savienos? Bet es tik un tā esmu vienpate. Ar viņiem nevaru un pat nedrīkstu veidot ciešas attiecības.

Rasa: – Es, gluži pretēji, – ļoti maz ar viņiem esmu kopā [ārpus kora]. Vienmēr dzīvoju atsevišķi, nekad nepiedalos ballēs. Es to negribu, mani tas nogurdina. Bet jebkurā gadījumā, vai piedalies, vai ne, tu esi vientuļš. Es, kad rakstīju grāmatu par Vaclovu Agustīnu (pazīstams Lietuvas diriģents – I.K.), kurš vada labāko profesionālo kori, viņam jautāju: tas ir ļoti vientuļš darbs? Viņš atbildēja: šausmīgi, tas ir absolūti vientuļš darbs.

Vai tu ar kormeistaru parunāsies vai ar citiem, vienalga tu esi pats par sevi, jo uz tevi gulstas visa atbildība – par to, kas uz skatuves, par to, kas aiz skatuves. Nevienam nepajautāsi, vai tā darīt vai tā. Tad tu neesi diriģents. Tev pašam viss jāizlemj. Tas ir ļoti vientuļi. Varbūt tāpēc mums gribas kopā mazliet parunāt ar cilvēku, kas saprot, kas tas ir par darbu.

Reiz pie manis atnāca draudzene un saka: tā negribas iet mājās, gribas ar kādu parunāt: “Viena koriste man piezvanīja, es uz viņu sakliedzu, jo tā ilgi nebija nākusi [uz mēģinājumiem], un nevaru nomierināties. Ko es uz viņu sakliedzu? Nav taču slikta meitene.” Lūk, nāk pat pie manis, lai vismaz kādam to izstāstītu. Es saku: “Nu, tā notika. Ja nu kas, piezvani un atvainojies.” Viņa saka: “Es jau piezvanīju, bet tik un tā sirds sāp.”

Ilze Valce: – Es domāju, ka mūsu darbā, vienalga, vai diriģents ir vīrietis vai sieviete, ļoti svarīga ir ģimene. Ja tev ir cilvēki, uz kuriem paļauties.

Marina Kirejeva: – Varbūt dažreiz ir tieši otrādi, ja man mājās būtu mīlošs vīrs, es negribētu nekādus koncertus. Varbūt visu laiku gribētu būt divatā ar viņu.

Ilze: – Ir iespēja neapprecēties. Latvijā ir ļoti daudz augsta ranga diriģentu vienpatņu. Gan vīriešu, gan sieviešu. Tāpēc, ka tā ir tāda profesija. Kā tu vari realizēt tik daudz koncertu? Tas atkarīgs, vai nu tu esi viens, vai tev ir tuvinieki, draugi – un nav obligāti, lai tas būtu vīrs vai sieva –, uz kuriem tu vari paļauties. Kādam ir jābūt.

Lai arī man ir vīrs un bērni, es pilnīgi piekrītu, ka tu tik un tā esi vienpatis. Bet mēs ģimenē abi esam vienpaši, bet kopā. Taču, protams, tas nenozīmē, ka ģimenē nemēdz būt krīzes. Krīzes ir katram cilvēkam, katram māksliniekam. Bet ļoti svarīgi, kā tu tiec galā ar krīzi, jo krīze – tas ir normāls process. Ir ar sevi jāstrādā. Es domāju, ka mākslinieciskā darbā krīzes notiek ļoti bieži, jo ir tā – ir koncerts, tu esi Dievs, tas beidzas un sākas krīze. Tu dziļi krīti. Tad tu sāc jaunu ciklu, jaunus koncertus, atkal ir virsotne, un pēc koncerta tu atkal esi lejā, tukšumā.

Marina: – Dažreiz pēc labiem koncertiem, kurus esi ilgi, ilgi gatavojis, visu pārējo mājās atlicis – ai, izdarīšu pēc koncerta –, tu ar ziedu pušķiem atgriezies mājās, apsēdies un domā: priekš kam man to visu vajadzēja?

Ilze: – Tas nozīmē, ka sākas krīze. Tu esi kā sadedzināts un pēc tam atkal celies.

Rasa: – Es atcerējos, ko man reiz pastāstīja. Pēc Dziesmu svētkiem kāds iet mājās. Ir nakts, vēls. Droši vien ar koristiem vēl padziedājis, paballējies. Iet pa ielu un redz – uz ietves malas sēž svētku galvenais diriģents Miškinis (pazīstams lietuviešu komponists, kordziesmu autors Vītauts Miškinis – I.K.) ar puķēm rokās. Pavisam viens. Man arī vairākas reizes tā bijis. Tik daudz ziedu sadāvināts, nest grūti, kurpes uz papēžiem, un kājas sapampušas. Koncerts piecas stundas, pirms tam mēģinājums piecas stundas. Vēl bankets. Tas nav tālu, bet kā līdz tam aiziet, es nezinu. Sēžu uz apmales un domāju. Skaidri redzama visa diriģenta vientulība. Tu tikko uzgāji uz skatuves, tikko vēl tur stāvēji, biji visiem vajadzīgs, bet tagad…

– It kā jau jūs taču pašas izvēlējāties šo profesiju.

Rasa: – Mēs jau neatsakāmies no tās. Tas nav nekas īpašs, ka cilvēks sēž uz ietves malas ar ziediem rokās. Bet tas ir ļoti spēcīgs emocionālais kontrasts. Tu tikko biji uzmanības centrā, un ļoti daudz cilvēku tev smaidīja, pateicās, bet pēc tam… Tas sievietei ir ļoti spēcīgs kontrasts.