Tā vien liekas, ka uz to spējīgi tikai amerikāņi. Jo viņi ir brīvi savā domāšanā. Viņi lietas sauc īstajos vārdos un cilvēku, kurš dzejo, bet nedzird un nerunā, sauc par kurlmēmo dzejnieku. Nevis par cilvēku ar īpašām vajadzībām. Latviešiem līdz tam vēl gabaliņš ejams, tāpēc arī cilvēks, kas spētu uztaisīt tādu šovu kā “Flying Words Project”, jāpagaida.

Iedvesmai

Amerikāņu duets “Flying Words Project” (lidojošo vārdu projekts – no angļu val.) Latvijā uzstājās tikai divās vietās. Liepājā, Karostas “Klubenē”, un Rīgā. Uz Latviju kurlmēmo dzejnieku Pīteru Kuku un viņa partneri Kenniju Lerneru atvilināja teksta grupa “Orbīta”. Tās dalībnieki ar abiem amerikāņiem iepazinās Roterdamas festivālā 2005.gadā. Toreiz paralēli ierastajiem lasījumiem tika piedāvāta speciāla programma – uzstājās kurlmēmie dzejnieki no dažādām pasaules valstīm. Kennijs un Pīters kļuva par festivāla zvaigznēm.

“Tas ir sava veida politiskais videoteātris. Kennijs ir Pītera balss, kas dzeju papildina savā variācijā,” sacīja “Orbītas” pārstāvis Sergejs Timofejevs.

Liepājas domes eksperte NVO lietās Brigita Dreiže atzina, ka pati izrādi nav varējusi noskatīties. “Bet no tā, kādas atsauksmes dzirdēju, sapratu, ka tas tiešām ir bijis iedvesmas pasākums cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Brīžiem cilvēks pat nezina, ko spēj izdarīt,” viņa spriež.

“Flying Words Project” uzstāšanās bija viens no Dzejas dienu sarīkojumiem. Liepājas Dzejas dienu organizatori uzsvēra projekta integrējošo raksturu, piebilstot, ka Latvijā ļoti lēni notiek cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanās. Lielākoties abu sabiedrību dzīve norisinās paralēli, norādīja Kultūras pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Ieva Hmieļevska.

Skatītāju rindās tiešām bija cilvēki, kuri sazinājās zīmju valodā.

Bez tamborējumiem

Izrādes laikā tekstu tulkojums latviešu valodā tika rādīts uz ekrāna, nodrošinot iespēju uzstāšanos saprast ikvienam. Tos atdzejojusi Ingmāra Balode. “Bet tā ir tikai ēna no tā, ko rāda Pīters,” uzskata S.Timofejevs.

Vērojot skatītājus zālē, brīžiem pat šķita, ka bez tulkotā teksta var iztikt. Pītera mīmika, zīmju valoda, kustības ir tik izteiksmīgas, Kennija angliski runātais teksts tik vienkāršs un skaidri izrunāts. “Pasaulē dzeja ir bez liekiem vārdiem, ārzemju dzejnieki runā tieši. Viņi visu lieko met nost, lai doma ir uzreiz skaidra. Mēs vairāk tamborējam, gribas paturēt noslēpumu, galveno domu ieģērbt, paslēpt pusvārdos. Viņi saka vienkārši saule, nevis baltā, skaistā bumba, kas izstaro siltumu,” spriež dzejniece Jana Egle, kura bija viena no sarīkojuma apmeklētājām un prom aizgāja sajūsmināta par amerikāņu priekšnesumu, par viņu simbiozi. “Tas bija ļoti artistiski. Uzstāšanos vienkārši baudīju!”

Pīters stāstīja skumju stāstu par suni Čārliju un saimnieka bezatbildību, par cilvēku ar gumijas aci, par Irākas karu. Viņa tekstos dominē vārdi saule, zeme, mākoņi. “Kolēģe Daiga Kadeģe pamanīja, ka nav vārdu, kas apzīmē skaņu. Ir sprādziens, bet nav trokšņa, putni ēd, bet nedzied, jūra mirgo, bet nešalc. Ir auksts, slapjš, silts, bet nav skaņu,” ievērojusi arī D.Egle.

Kā kino

Amerikas laikraksts “LA Times” par “Flying Words Project” ir rakstījis, ka tas ir teātris, kas paceļas pāri valodai.

“Viņu māksla ir metaforiska un daudzslāņaina sava veida jūras kraukļu pastāvēšanas atzīmēšana – tie dzīvo uz planētas,” bijis lasāms izdevumā “High Performance Magazin”.

Bet Karls Jungs no www.spunk.org ir teicis: “Skaņas neesamībai un rakstītajam alfabētam kļūstot par svešvalodu, varētu šķist, ka dzeja ir darbības lauks, no kura kurlie tiek izslēgti. Piemēram, Amerikas zīmju valodā nav iekļauta tāda zīme, kas nozīmētu dzeja. Kuks savā dzejā adaptējis filmas izteiksmes līdzekļus, kā tuvplānus, leņķus, mainot fokusus un panorāmas skatupunktu.”

Savukārt žurnālists Natans Čārleins norādījis: “Lai arī daudzi Amerikas zīmju valodas dzejnieki ir spējīgi radīt interesantus darbus, tomēr tie ir paredzami. Pīters Kuks un viņa dzirdīgais partneris Kennijs Lerners konsekventi eksperimentē ar dzejas valodas iespējām. Gan modernie, gan senie viņu dzejas aspekti kopīgi izveido neaizmirstamu vizuālo piedzīvojumu multikulturālām auditorijām.”

Mums tādu nav

Lai gan latviešu zīmju valodā vārds dzeja ir, par to, ka Liepājā vai Liepājas rajonā būtu kāds nedzirdīgs cilvēks, kas raksta dzeju, informācijas nav.

“Zinu, ka rajonā ir kundze, kas neredz, bet dzejo,” saka D.Egle. Ir cilvēki ar īpašām vajadzībām, kuri ļoti labi dejo un dzied, min B.Dreiže, taču arī viņa par nedzirdīgiem dzejniekiem Liepājas pusē neesot dzirdējusi. “Bet dzeja ir viena no izpausmes iespējām!” domes speciāliste iedrošina.

Arī Liepājas Nedzirdīgo biedrības zīmju valodas tulks Ainārs Ostvalds atzīst, ka nedzirdīgo autoru dzeja Liepājā būtu kas jauns. “Bet mums notiek deklamācijas – dziesmas un dzeju rāda ar zīmēm, mūzikas pavadībā,” viņš stāsta. “Iespējams, kādam, kas redzēja, tas tiešām būs pamudinājums kaut ko līdzīgu veidot. Bet nav jau tā: cilvēks ierauga un izdomā – es būšu dzejnieks.”

Uzziņai

Kad Irākā
Uzsprāgst džips,
Liesmās kāds dejo.
To sauc par “Pēdējo istabas biedru”.

(Citāts no Pītera Kuka dzejas)

Ilze Lanka,