Šajā mācību sezonā Piejūras pilsētu literārā akadēmija
nāk ar jaunu projekta koordinatori un jauniem piedāvājumiem.  Par jau notikušajām nodarbībām un nākotni – saruna
ar projekta “Piejūras pilsētu literārā akadēmija” koordinatori,
Liepājas Universitātes lektori Lindu Zulmani.

– Kāds ir
rakstnieku un dzejnieku akadēmijas darbības galvenais akcents?

– Mūsu literārā akadēmija nodrošina
trīs dažāda veida nodarbības. Vispirms lekcijas, kuras lasa gan mūsu, Liepājas
Universitātes, mācībspēki, gan profesori, docenti no galvaspilsētas, kā arī
šogad uzaicinātie lektori no Vācijas un Lietuvas. Tāpat lektori ir dažādu
radošo profesiju pārstāvji. Otrs nodarbību veids ir semināri, kuros dalībnieki
ne tikai klausās, bet arī piedalās diskusijā. Trešais veids ir
meistardarbnīcas, kuras vada Latvijā pazīstami, pieredzējuši rakstnieki,
dzejnieki. Šogad Aivars Eipurs vadīs dzejas meistardarbnīcu. Prozas meistardarbnīcas
vadītāja ir liepājniece Jana Egle. Vēlāk paredzēta Gunta Bereļa vadīta prozas
meistardarbnīca. Tā ka dažādi Latvijā pazīstami literāti strādā ar cilvēkiem,
kuri vēlas rakstīt, uzdod mājas darbus, uzdevumus, analizē viņu radīto.

– Jums ir
uzkrāta zināma pieredze, jo Piejūras literārā akadēmija darbojas jau ceturto
gadu…

– Es lasīju lekcijas par dzejas
teoriju, par daiļrades psiholoģiju, devu dažādus uzdevumus dalībniekiem.

– Un, ņemot
vērā šo lektores pieredzi, vai tagad, vadot akadēmiju, redzat kādus jaunus
paņēmienus, darbības veidus, uz kurieni jāvirza piedāvājums?

– Pagājušajā gadā man nācās rīkot
dažādus pasākumus, un, ņemot vērā šo pieredzi, kā arī aptaujājot dalībniekus,
redzēju, kas ir tas, kas viņus interesē, ko viņi vēlētos apgūt. Tāpēc man šogad
bija vieglāk izveidot darbības plānu.

– Cik
cilvēkam, kurš raksta, ir vajadzīgas šāda veida mācības? Kāpēc radoši cilvēki
tās apmeklē?

– Jā, ir tādi, kas
raksta savā nodabā, kuriem ar to pietiek, kuriem nav vajadzības šādas
nodarbības apmeklēt. Bet šeit ir  iespēja
sarunāties citam ar citu, dzirdēt viedokli par saviem darbiem, ieteikumus,
analīzi, uzzināt kaut ko, kas iepriekš nav bijis zināms. Tas paver ceļu
izaugsmei, dod iespēju augt, pilnveidoties, uzzināt, kā strādā līdzīgi
domājušie. Un ir cilvēki, kuri nāk jau vairākus gadus, kuri tiešām vēlas savas
zināšanas papildināt.

– Notikušie
prozas lasījumi raisīja lielu interesi. Pavisam nesen kafejnīcā “Kursas
putni” notika neierasts pasākums – “dzejas slams”. Kā tas
noritēja un ko tas parādīja?

– To gan nerīkoja
mūsu akadēmija. Ļoti jauks notikums, tajā piedalījās aptuveni desmit dzejnieku
– vairāk vai mazāk pazīstami, viņi starpā arī akadēmijas dalībnieki. Pasākums
notika straujā ritmā – dzejnieks nolasa dzejoli, žūrija uzreiz to vērtē. Es
biju žūrijā, starp vērtētājiem bija arī divi cilvēki, kurus izvēlējās no
apmeklētāju vidus. Labākie tika virzīti uz nākamo kārtu, finālā palika trīs
labākie. Tā ka viss pasākums izdevās tāds intensīvs un spraigs, bija prieks
redzēt jaunus cilvēkus, kas nenobijās no publiskas uzstāšanās un piedalījās.
Tas parāda, ka ir cilvēki, kuriem ir tuva dzeja un radošā izpausme dzejā, ka ir
cilvēki, kas raksta, un ka ir cilvēki, kas nāk un klausās. Un tāds “dzejas
slams” būs arī maijā, savukārt akadēmija turpinās rīkot dzejas un prozas
lasījumus. Populāri arī ir arī “Kūrmājas lasījumi”, kas notiek katru
gadu martā un iekļaujas Liepājas Universitātes studentu radošās nedēļas
sarīkojumu un pasākumu klāstā. Šie lasījumi galvenokārt pulcē mūsu
universitātes rakstniecības programmas studentus, bet piedalīties aicināti arī
Piejūras pilsētu literārās akadēmijas dalībnieki.

– Cik noprotu, tad Literārās akadēmijas un
universitātes rakstniecības programmas studenti mijas un tuvinās.

– Studenti, kas
studē rakstniecības studiju programmā, saņem humanitārā maģistra grādu. Tā ir
iespēja būt akadēmiski izglītotiem. Mēs mēģinām radīt tādu vidi, kas tuvina,
kas ir pievilcīga un saistoša gan akadēmiski izglītotiem, gan tiem, kas raksta,
bet vēl nav domājuši par studijām. Lai viņi varētu būt kopā, apmainīties ar
informāciju. Šajā ziņā ieguvēji ir visi, jo tā ir iespēja radošiem cilvēkiem
būt kontaktā citam ar citu.

Projekts “Piejūras pilsētu literārā akadēmija”

Projektu pārstāv
biedrība “Via Cultura”.

Notiek sadarbībā
ar Latvijas Rakstnieku savienību, Rēzeknes, Rīgas, Ventspils un Liepājas
augstskolām, Ventspils Starptautisko rakstnieku un tulkotāju māju.

Mērķauditorija –
visi Kurzemes puses rakstošie, kuri vēlas papildināt un pilnveidot savu rakstīt
prasmi.

Mācībspēki – gan
augstskolu docētāji, gan rakstniecības praktiķi.

Koordinatore – Liepājas
Universitātes lektore Linda Zulmane, kontakti – e-pasta adrese:
[email protected].

Arī kritika noder

Piejūras pilsētu
literārās akadēmijas dalībnieces vērtē, kāpēc viņas piedalās nodarbībās, ko tās
dod.

Dace Metēja: – Literārā darbā
noder gan teorētiskās nodarbības, lekcijas, kas dod ieskatu literatūras
teorijā, gan praktiskās nodarbības, vērtīgas ir meistardarbnīcas, kuras vada
profesionāli lektori un rakstnieki. Pamatota kritika ļauj pašām novērtēt, pie
kā jāpiestrādā.   

Laura Andersone: – Tās dod spēju
mobilizēties darbam. Tā ir kopības izjūta, ko sniedz lekcijas, semināri, kur
notiek domu apmaiņa, kur kopā ir domubiedri, cilvēki, kas raksta. Sarunas paver
plašāku redzesloku par notiekošo, par radošajiem procesiem. Tāpat būtisks ir
tas, ka gūstu sava darba vērtējumu. Un vēl – tā ir iespēja būt kustībā,
procesā.

Piejūras pilsētu
literārās akadēmijas dzejnieču darbi, kas iesniegti vērtēšanai dzejas
meistardarbnīcas vadītājam Aivaram Eipuram.

Dace Metēja

(Ingas Gailes
motīvs)

***

Ja nu nekā cita
nav?

Viņa saber
sniegpārslas bļodā un saka:

“Ēd, kamēr
auksts!”

Ja nu atsakāmies?

Novājējam tā, ka,
novelkot kreklu, izspīlējas ledus?

Ja nu ikviena
sniegpārsla ir šautriņa,

no kuras rudenī
mirst lapa?

Vai agrāk vai
vēlāk par to sodīs?

Ja nu asinis uz
lūpas ir no šķautnēm,

ko aizmirsusi
apvīlēt ziema, nevis dūrēm?

Ja nu dūres
patiesībā ir sniega pikas?

Vai baidāmies
atgriezties mājās,

jo šaipus sētas
bagātīgi snieg?

Ja nu nezinām, kad
apstāties, kad pāri iet?

Luksoforā deg
tikai baltā gaisma.

Ja nu nespējam
nostāvēt klusu,

ja nu metamies
ceļos?

“Ēd par
mammu, par tēti,

ēd, kamēr auksts,

varbūt tas šovakar
ir mūsu

pēdējais
trauks.”

Laura Andersone

***

rīts

kā balta muša nolaižas uz nokvēpušiem
debesu griestiem

dzirdi ir vējš pār upi pār jūru dzirdi
ir krasta vējš

un zilā govs izdzer ostu pie mola

un zilā govs pieraud jūras straumes

kā balta muša ieķīp sodrēju griestos

rīts

nokristīts

***

(Motīvs – Gatis Krūmiņš ”Skārda blūzs”)

galējā laikā starp sēcošiem elpvadu
dūmeņiem

pavērstiem sausajās krūtīs
līdzcietējdraugiem

kuru vienīgā valoda virknē mirkļbirkas
un prāts

pārnēsā baktērijfrāzes ar ko inficēt
veseli slimos

graustus ar pāršķīstību un
lielsvētulību

———————————————————————

Tēvs!

es esmu tava meita pa-

zudusī meita zudusī

grēka pilnu guzu bez

zaļpalmas uzvaras zara

kritusī

                          kam nav

atdzimšanas trīsdienu

vaļvēdersanatorijā

———————————————————————

viņi nav brāļi viņi nav māsas

viņu pirmais un pēdējais bauslis ir

viltus aizlūgšana un glaimīga
līdzjūtība

kamēr altāra sveces stiepti

siekalojas uz pulētās svētnīcas grīdas

——————————————————————–

Pēter!

izvelc mani krastā tavi airi ir

pestītāja caurdurtās plaukstas

virs galvas

                    kas neaizskar matus

mirstošai sniegbaltītei

——————————————————————–

viņu iekšķīgi balsinātie tempļi ir
grausti kuru plaisās

ietek dievgaldvīns tvaicējot draņķīgos
dzietus

Nāve Ir Laika Bezgalība

Mūžībai Nāves Nav