Tieši šodien 82.dzimšanas diena ir Fanijai Melgailei. Viņa ir viena no vecākajām liepājniecēm, kas savu dzimšanas dienu svin tieši Liepājas jubilejas reizē. Možā, darbīgā un labsirdīgā Fanijas kundze dzīvo Ezerkrastā, mājas piektajā stāvā, mazā, omulīgā dzīvoklītī ar skatu uz ezeru. 1926.gada 18.martā viņa piedzima tālu no Liepājas. Smoļenskas apgabalā, Buličevas sādžā kā jaunākā meita uz Krieviju atbraukušo latviešu Vaškes ģimenē.

Fanijas Melgailes mūžs bijis ne tikai garš, bet arī notikumiem bagāts.

No sešiem gadiem bērnunamā

Fanijas Melgailes vecāki Marta un Pauls uz Smoļenskas apgabalu aizbraukuši 20.gadsimta sākumā. Izveidota sava saimniecība, bija lopi, dārzs. Buličeva bijusi īsts latviešu ciemats, kur dzīvojušas daudzas latviešu ģimenes. Fanijas tētis strādāja ciema latviešu skolā, bija tās direktors un matemātikas skolotājs, mācēja spēlēt klarneti. Mamma rosījusies pa mājām, gādājusi par saimniecību, bet brīvos brīžos uzspēlējusi vijoli. Tētis par skolotāju savulaik izmācījies Pēterburgā.

Sirmā kundze atceras: “Trīsdesmito gadu sākumā tētis laikam jau juta, ka nebūs labi, jo daudzus gudrus un inteliģentus latviešus, arī citu tautību cilvēkus, Staļina rokaspuiši arestēja un bez žēlastības iznīcināja. Tētis bija sarunājis ar savu draugu, Smoļenskas latviešu bērnunama direktoru, ka ļaunākajā gadījumā mums, trim viņa bērniem, būs vieta šajā bērnunamā. Kad man bija seši gadiņi, mūs aizveda uz bērnunamu. Drīz pēc tam tēvu no mājām aizveda un nošāva. Tā kā dzīvojām 120 kilometru attālajā Smoļenskas bērnunamā, turpmākajos gados mammu redzējām labi ja tikai kādu reizi gadā.”

Varbūt balerīna vai mūziķe?

Latviešu bērnunamu Fanija atceras ar prieku un gaišām atmiņām. Direktoru visi saukuši par biedru Briedi, audzinātājas, auklītes bijušas latvietes. Tajā pašā namā atradās arī skola, kurā bērni mācījās. Vaškes ģimenes jaunākā meitiņa bija apdāvināta. Pati iemācījusies spēlēt ģitāru, direktors viņu aizsūtījis mācīties uz Smoļenskas baleta skolu. Šīs nodarbības meitenītei ļoti patikušas. Kopā vēl ar citiem bērnunama bērniem viņa sniegusi priekšnesumus dažādos apgabala kultūras namos. Skatuve, dejošana, dziedāšana, muzicēšana bijusi ļoti mīļa. Taču tad, kad pēc gadiem četriem arestēja latviešu bērnunama direktoru, šo iestādi pilnībā izformēja, bet bērnus aizveda uz citiem bērnunamiem. Tā jaunākā māsa Fanija, viņas brālis Džims un māsa Marta, nokļuva citā bērnunamā, kur visi sarunājās tikai krieviski. Sākās pavisam cita dzīve. Vienpadsmit gadu vecumā krievu valoda bija jāiemācās, gan lai sazinātos ar citiem bērniem, gan lai mācītos skolā. Desmito, t.i.,pēdējo vidusskolas klasi meitenei neļāva pabeigt un, tikko septiņpadsmit gadu veca, 1943.gadā viņa viena pati devās uz tālo un svešo Maskavu, lai meklētu darbu. F.Melgaile: “Kad gāju prom no bērnunama, man bija viena kārta drēbju mugurā, otra iedota sainītī līdzi. Vēl iedeva maizīti. Braucu uz Maskavu, jo tur Frunzes vārdā nosauktajā tekstilrūpnīcā darbu bija atradušas dažas par mani vecākas mūsu bērnunama audzēknes. Pirms sāku rūpnīcā strādāt, mani par virpotāju apmācīja kurlmēms skolotājs. Iemācījos arī kurlmēmo valodu. Jau pēc sešiem mēnešiem mani pielika pie virpas. Virpoju detaļas aušanas stellēm, uz kurām gatavoja audumu karavīru formām. Dzīvoju strādnieku kopmītnēs. Tas vēl bija kara laiks. Brāli iesauca armijā, viņš karoja, un sanāca tā, ka, karam beidzoties, viņš bija Latvijā. Kādudien saņēmu vēstuli, lai braucot pie viņa uz Latviju. Arī mammu un māsu viņš aicināja pie sevis, un visi satikāmies Latvijā. Māsa Maskavā bija ieguvusi augstāko izglītību un atbraukusi sāka strādāt kādā pārtikas zinātniski pētnieciskajā laboratorijā.”

Tēta un mammas dzimtenē

Tā nu visi trīs bērni bija atgriezušies savu vecāku dzimtenē. Uzradās Gulbenes pusē dzīvojošie radi, un Fanija labprāt pieņēma savas tantes uzaicinājumu padzīvot laukos, Daukstu pagastā. Tur iemācījusies visus lauku darbus – govis slaukt, art, ecēt, mežos kokus zāģēt. Iemācījusies ar zirgu jāt. Viss viņai padevies. Kad pagasta ļaudis svinējuši kādus svētkus, jaunā, skaistā meitene bijusi dūšīgākā dziedātāja un ģitāras spēlētāja. Viņu ievēroja gadus deviņus vecākais Jānis, muzikants, kuru aicināja spēlēt vai visos godos. Ievēroja, noskatīja un apprecēja. Piedzima divi dēli. Valērijs un Tālis. Vecākais dēls jau miris. Fanijas kundze atceras: “Vīram bija problēmas ar alkoholu. Nespēja tā kārdinājumam turēties pretim. Kad gāja muzicēt, vienmēr bija arī alkohols. Kad vēl dzīvojām Gulbenē, no Liepājas atbrauca vīri, kas aicināja darbā celtniekus. Tā kā Gulbenē darba nebija, vīrs 1958.gadā devās uz Liepāju. Es atbraucu pēc gada.”

F.Melgailes pirmā darba vieta Liepājā – Linoleja rūpnīcas strādnieku kopmītnēs dežurante. Vēlāk astoņpadsmit gadu smagu fizisku darbu strādājusi Linoleja rūpnīcā. Ar vīru izšķīrusies un dēlus izaudzinājusi pati. Darba grāmatiņā cits aiz cita rindojušies ieraksti par izteiktajām pateicībām, prēmijām. Kad gājusi pensijā, “uz grāmatiņas” bija iekrāta pieklājīga naudas summiņa kā pašai, tā bērniem, taču iekārtu maiņas laikā sūri, grūti pelnītais izputēja kā pelni vējā. Sirmā liepājniece visvairāk skumst par to, ka, pensijā aizejot, bija sapņojusi iekrāto naudiņu izmantot, lai paceļotu un pasauli apskatītu. Toreiz, vēl spēka gados, daudz bija jāstrādā un bērni jādabū uz kājām, par ceļošanu nevarēja būt runas. Notraucot asaras un mitrās acis noslaukot, kundze nopūšas: “Varētu ceļot tagad, bet nu jāiztiek tikai ar pensiju, no kuras, protams, vispirms visi ikmēneša maksājumi tiek nomaksāti. Un pāri paliek vien tik, lai paēstu, zāles nopirktu, kādu sīkumiņu atļautos. Labi, ka veselība vēl turas…”

Tagad Fanijas kundzes lielākais prieks un laime ir viņas radiņi – mīļais dēls Tālis, viņa sieva Gaļina. Mazmeita Svetlana, viņas vīrs Imants un mazmazbērni Veronika un Elvis, kā arī mazdēls Dzintars, kurš ar tēvu kopā dodas jūrā ar zvejas kuģi. “Viņi visi man ir ļoti mīļi un labi. Palīdzam cits citam, cik nu varam,” saka šodienas jubilāre. Vienmēr, kad loms bijis labs, dēls mammai atnesot zivis, un par to viņai esot liels prieks.

Nu jau gaviļnieces brālis un māsa miruši. Mammīte mirusi gandrīz simts gadu vecumā. Viņa, jaunākā meita, vēl palikusi. “Savā mūžā citiem neesmu daudz prasījusi, lai palīdz. Centos pati ar visu tikt galā, darīju, strādāju, gādāju,” teica Fanija Melgaile, “Liepājas dzimšanas dienā visiem, visiem liepājniekiem gribas vēlēt to labāko. Lai nav nekādu kreņķu, bēdu, lai visi priecīgi un paēduši, lai draudzīgi dzīvo!”

Mazajā, spodrajā istabiņā ar skatu uz Liepājas ezeru pie sienas pielikta ģitāra. To Fanija Melgaile vēl uzspēlējot un latviešu un krievu dziesmas uzdziedot reizēs, ja pašai kļūst skumīgi, un arī tad, kad kādi svētki. Piemēram, kā šodien. Kad radiņi atnākuši un tiek atzīmēta viņas dzimšanas diena. 

Uzziņai
18.martā Liepājā dzimušie
gads        zēni             meitenes
2007.    1(miris)              –
2006.    1                        –
2005.    2                       5
2004.    1                       3
2003.    4                       3
2002.    2                       2
2001.    1                       –
2000.    1                       1
1999.    –                      –
1998.   2                       1

Liepājas Dzimtsarakstu nodaļas informācija

Daiga Lutere,

Jubilāre Fanija Melgaile ir moža, dzīvespriecīga un ļoti labestīga. Sveiciens dzimšanas dienā!