Vecā martena vīriem. Arī tiem,
kas tagad kausē tēraudu Aizsaulē.

Cilvēks ir bezgala vājš radījums, par spīti viņa dzelžainajai gribai
veidot šo pasauli pēc sava ģīmja un līdzības. Ja kāds  bezkaislīgi vērotu viņa rīcību no malas, kā,
piemēram, futbola tiesnesis pasaules čempionāta finālspēli, varētu pat padomāt,
ka homo sapiens, tā sacīt,  grib
izgriezt pogas pašam Dievam no izejamā uzvalka.

Bijušais tēraudlējējs Vaino Patsevis
bija pārliecināts, ka viņš nu gan nav no vājo sugas. Ne velti viņa dzīvesbiedre
Konkordija viņam to atgādināja visus piecdesmit kopdzīves gadus. Vai slābans
vīrišķis spētu izaudzināt trīs dēlus – Egbertu, Zilbertu un Norbertu, kuri gāja
tēva pēdās un kļuva par tēraudkausētājiem. Tiesa, Konkordija pati arī nebija no
dievgosniņām.

Ja kāds netic, lai atceras tos laikus, kad cūkgaļas sardeles tikai
laiku pa laikam, tā teikt, izmeta veikalā un šī produkcija nebija paredzēta
vienkāršajam un esošai varai absolūti 
lojālam pilsonim, bet gan vienīgi tā laika VIP, kuras toreiz gan
saucās citā vārdā, proti – Lielā Tēvijas kara veterāni. Tai sabiedrības daļai,
kam tas bija Otrais pasaules karš, šādas pārtikas devas nepienācās.

Taču Konkordijai tomēr katru dienu nācās gatavot pusdienas
margarīnmaizes ar ierindas doktordesu saviem trīnīšiem Egbertam, Zilbertam un
Norbertam, kad tie paaugās līdz apzinīgai strādnieku šķiras jaunajai paaudzei
un devās tēvam līdzi uz kārtējo maiņu pie martena krāsnīm, kur vārījās un
burbuļoja simt divdesmit tonnu šķidra tērauda. Vai tā bija diena vai nakts, jo,
kā zināms, tās dīkā nestāvēja nevienu brīdi.

Izņēmums bija vienīgi šo krāšņu karstais remonts, kad tām pat neļāva
atdzist, bet vienīgi izslēdza liesmojošās mazuta strūklas. Tad vīri kāpa uz
lāgā neatdzisušās krāns velves augšas un ar laužņiem drupināja ugunsdrošo
keramzīta ķieģeļu mūri. Tiesa, viņi 
jutās kā elles priekšnamā, jo, kad velve iegruva, krāns zvērojošais
klons vīriem dvesa pretī versmi, no kuras kūpēja biezie spectērpi, asaroja acis
un čokurojās uzacis.

Kādu rītu, tikko atgriezies no tikšanās ar visjaukāko un mīļāko
meiteni, Norberts kļuva uz mirkli izklaidīgs. Ar to pilnīgi pietika, lai  viņam pēc neveiklas kustības nospruktu no
kājas koka tupele (parastie apavi neizturēja karstos ķieģeļus), viņš sagrīļojās
un iegāzās pusizjauktajā krāsnī. Krāsns acīmredzot bija greizsirdīga un
vēlējās, lai visu uzmanību Norberts veltītu tikai tai. Sev par laimi, Norberts
nositās acumirklī, jo citādāk būtu miris mokošā nāvē no smagiem apdegumiem.

Tā bija vienīgā reize, kad tēraudkausētājs Vaino Patsevis ar
atlikušajiem dēliem, atgriezušies mājās no dienas maiņas, nepieskārās skābeņu
zupai un vārītajai subproduktu desai, kas viņu ģimenei skaitījās viens no
gardākajiem ēdieniem.

Kad Konkordija izbrīnījusies jautāja, vai jaunākais atkal jau
aizskrējis pie tās savas svilpastes, kas Norbertam neliek mieru ne dienu, ne
nakti, Vaino strupi teica: “Māt, nu mums jāiztiek bez viņa.”  Pārējo vēsti Konkordija izlasīja pati – sava
vīra un abu dēlu acīs.

Pēc bērēm Konkordija vēl trīs dienas uz galda lika piecus šķīvjus. Līdz
piekto Vaino nosvieda zemē un noņurdēja: “Izbeidz, māt. Tas nelīdzēs.”

Bet tajās naktīs, kad viņš nestrādāja
naktsmaiņā, vīrs ilgi glāstīja sieviņas drebošos plecus, līdz abi,
piespiedušies viens pie otra kā nosaluši bērni, beidzot aizmiga. Vaino
nejautāja, kā sieva jūtas, kad guļot gultā viena un klausoties, kā netālajā
rūpnīcā skan  vecais kuģa zvans, ko pirms
daudziem gadiem uz martena cehu bija atstiepis kāds dulls jūrnieks, kas, te
sākdams strādāt, gribēja paturēt mūžīgā atmiņā savu karā sašauto kuģi. Šis
zvans aicināja vīrus uz krāsns izlaišanas darbiem, kad verdošais tērauds,
liesmaini blāzmodams un pieliedams cehu ar zeltainu gaismu, tūdaļ līs
divsimttonnīgajā kausā.

Neviens visā pasaulē neuzzināja, kad, šim zvanam skanot, māte čukstēja:
“Norbertiņ, dēls, atkal tavs kapu zvans. Ilgi es to neizturēšu…”  

Mātes sāpes par bērna nāvi ir dedzinošākas par karstu tēraudu. Un tomēr
mātēm tās jāiztur. Vaino, atgriezies no naktsmaiņas, klusējot noskūpstīja sievu
un teica: “Kādu stundiņu pakritīšu. Tad iesim pie Norberta, viņš gaida.
Dēlam vienmēr patikuši dzīvžogi. Tagad būs pašam savējais.”

Brāļi, Egberts un Zilberts, pārnākuši no ceha, šķūnīša gala sienai
pienagloja sarūsējušu siļķu mucas stīpu un stundām ilgi, līdz spēku izsīkumam,
spēlēja basketbolu  ar tik sīkstu
neatlaidību, it kā balvā viņiem kāds spētu atdot trešo, kļūdaini uz mūžu
diskvalificēto komandas biedru. Viņi trieca bumbu improvizētajā grozā tik
agresīvi, it kā gribētu apspēlēt pašu Smilšu Grietu. It kā nezinātu, ka
nevienam vēl līdz šim tas nav izdevies.

Beidzot mājas kaimiņiem šie monotonie bumbas būkšķi sāka apnikt, jo,
raugi, arī viņi strādāja tajā pašā rūpnīca un pēc maiņas gribēja mazliet
klusuma. Nez kā tas sagadījās, ka pie viena no sirmajiem vīriem, kas bija
atdevis plītēm (tā metalurgi savā starpā dēvēja martena krāsnis) visu savu
mūžu, bieži sāka nākt ciemos viņa mazmeitas – dvīnes Darina un Doroteja. Nevarēdamas
paciest tabakas dūmus (opītis smēķēja cigaretes “Pamir”, piliens
nikotīna no tām, kā rakstīja žurnāls “Veselība”, spēj nogalināt
zirgu), dvīnes devās pagalmā, lai atvilktu elpu. Un brāļi Egberts un Zilberts
nepaguva pat attapties, kad šie skuķi divatā centās aizvietot trešo brāli.

Un tad, pūzdams dūmus pa atvērto logu, mārtiņa (tā vīri savstarpējās
sarunās dēvēja savu martena cehu) bijušais maiņas meistars Jānis Johansons
strupi noteica: “Darīts.”

Protams, abām spriganajām jauņuvēm (tā viņš dēvēja savas mazmeitas) drīz
vien sāka slāpt tā, ka tās varēja dzesēt tikai limonāde, nevis kaut kādi opīša
pārsaldinātie zaptsūdeņi. Brāļi bija spiesti meiteņu slāpes remdināt netālā
parkā, kur slējās kiosks ar neoficiālo nosaukumu “Akvārijs”. Turklāt
neizskatījās, ka viņi būtu īgni par skuķu kaprīzēm.

Kamēr Egberts un Zilberts pirka sev alu, Dorīna teica: “Man baigi
tīk tas plecīgais ar lokainajiem matiem.” Uz ko Doroteja atbildēja: “Tas
slaidais ir veiklāks un vairāk uz humoru.”

Protams, brāļi pat nenojauta, ka tiek kristīgi (tā agrāk teica)  sadalīti bez jebkādas asinsizliešanas.

Līdz pat ziemai siļķu mucas stīpa pie malkas šķūņa gala sienas
netraucēti turpināja rūsēt. Dažkārt jauniem cilvēkiem nav pat tik daudz laika,
lai nošķaudītos, kur nu vēl spēlēt basketbolu. Kādreiz tak jāaizved skuķi uz
dančiem vai kino. Starpība bija tikai tā, ka tas vairs nenotika četratā, bet
atsevišķi, pa pāriem. Tā kaut kā sanāca ērtāk. Brāļi kopīgi tikai tad lika
lietā smagās metalurgu dūres, kad uz viņu džudēm (tā tajos gados dēvēja
meitenes) sāka pārāk uzkrītoši lūrēt kaut kādi stila lauzēji rūtainās žaketēs.

Sirmot sākušais Egberta un Zilberta tēvs kādudien savai sievai sacīja: “Konkorde,
vaidzēs jauņuves pasaukt, lai atnāk pie mums Ziemassvētkos uz eglīti. Jāredz,
cik tālu i’ tā darīšana.”

Uz to viņa atteica: “Sen jau bija laiks. Citādāk tāda bakstīšanās
pa gaiteņa stūriem vie’ sanāk.”

Tajos laikos tautai vajadzēja dzīvot tik patriotiski un vai raušus
rauties, lai izpildītu piecgades plānu vēl ilgi pirms termiņa, tādēļ ļoti
loģiski bija plašajām darbaļaužu masām aizliegt svinēt svētkus, kas modināja
atmiņas par tiem laikiem, kad Pestītājs cilvēkiem mācīja staigāt pa ūdens
virsmu, kājas nesaslapinot.

Un tā Ziemassvētku vakarā mazajā divistabu dzīvoklītī aiz rūpīgi
aizvilktiem aizkariem gaiši dega eglīte, tika dāvinātas dāvanas un spriests par
nākotni. Māte skumji noraudzījās, kā eglītē pirmā nodzisa Norberta svecīte.
Viņa klusi uzsāka dziedāt “Klusa nakts, svēta nakts”, taču balss
aizlūza. Vecaiš, kā viņa dēvēja savu vīru, nekad nebija bijis dziedātājs, un
“Klusā nakts” grasījās izdzist, bet melodiju uztvēra Dorīna. Balss
viņai bija tik spēcīga un dzidra, ka dikti patika pat saimniekam un bija
vienalga, vai gaiteņa kaimiņš, jau pēc dabas stukačs būdams, par to ziņos
iestādēm, vai ne. Egberts un Zilberts, melodijā klausoties, tobrīd pat
piemirsa, ka rūpnīcā bija nospēruši krietnu alvas gabalu, lai lietu laimes. Un,
kad dziesmai pievienojās Doroteja, brāļiem cits nekas neatlika, kā dūkt līdzi,
kaut gan visiem pantiņiem vārdus nezināja. Tas bija tik jauki, ka, melodijai
izskanot, māte teica: “Paldies, mani mīļie… Kaut Dievs dotu nākamgad mums
atkal visiem kopā tik jauki  pasvinēt.”

“Jā,” abi puiši piekrita, “bet tagad laiks
dāvanām!” Neviens, izņemot māti, pat nemanīja, ka reizē nodzisa abu brāļu
svecītes. Nebija vaļas – sākās prieki par dāvanām. Pat ģimenes galva  nosmaidīja, kārtējo gadu no sievas saņemdams
izrakstītu dūraiņu pāri. “Konkorde, va’ ta’  tas zīmējas uz to, ka man būtu jau šoziem
dēli jāved uz brūtes mājām?”

“Pa skādi nenāktu,” viņa atteica, “lai viss būtu pie
vietas, kamēr mēs abi vēl varam auklēt mazbērnus.”

Doroteja un Dorīna klusējot pielieca galvas – topošajām līgavām jābūt
kautrām un nav jāizrāda, ka viņas patiešām piekristu mainīt gredzenus jau uz
Jauno gadu.

“Īstais laiks liet laimes,” iesaucās Egberts, “tad jau
manīs, kas notiks!”

“Vai tad nu tā šajos svētkos vajadzētu darīt?” jautāja
Konkorde, “man nekad tas nav paticis. Parasti laimes lej Jaungada naktī.”

Tēvs tikai pārlaida ar pirkstu ūsām. Ej nu sazini, vai uz labu, vai
ļaunu.

“Jauni laiki, jauna darīšana,” viņš norūca.

Apsviedīgais Zilberts skrūvēja vaļā gāzes balonu un noslaucīja putekļus
no lejamā kausiņa, kas visu gadu bija gulējis bezdarbībā aizkrāsnē, jo kurš
būtu tas cilvēks, kas katru dienu tikai lietu laimes. Tās sanāktu tik daudz, ka
laime vairs nešķistu laime, bet parasta ikdiena. Pat kūkas neviens neēd katru
dienu.

Kad alva čūkstēdama lija ūdens bļodā, lai būtu skaidrība, ko nākotnē
darīs tēvs un māte, visi ieraudzīja, ka gredzeni izlija tikai viņiem. Vai tie
bija laulību, vai nākotnē gaidāmie mazbērnu knupīšu riņķi, to zināja tikai
kreiča dāma un kārava kungs zīlnieces rokās. Un arī ne katru reizi.

Egbertam domātais alvas pikucis vieniem atgādināja gan tā kā seifu, kā
pūra lādi, bet Zilberta lējums otriem izskatījās gan pēc kuģa, gan zemūdenes.

“Velns lai parauj,” Zilberts sodījās, “jei bogu, paraus
vēl jūrniekos!” Tolaik jūrniekiem bija jādien ilgāk, nekā zaldātiem  sauszemes karaspēku daļās.

Lieki teikt, ka Doroteja paklusām priecājās, ka viņus ar Egbertu laikam
patiešām gaida bagāta dzīve, bet Dorīna mazliet noskuma, kā to šķiršanās reizēs
parasti dara jūrnieku iecerētās.

“Tie visi ir māņi un pasakas,” teica māte, “ko tāds
bļeka gabals var zināt par cilvēka nākotni! Kā spļāviens iekrīt ūdenī, un beigta
balle!”

“Tā vis nesaki, Konkorde,” Vaino nokrekšķēja, “toreiz
bleķa gabals pareizi parādīja, ka dabūs tevi nevis Adalberts, kas ik pāra dienu
nāca ar pojenēm, bet es.”

“Ku’ tie gadi, kas vais’ atceras,” sirmot sākusī sieviete
visai šķelmīgi teica, “ja Adis nebūtu bijis tāds krogusbrālis, kas zina,
kā tev būtu klājies…”

Dorīna un Doroteja abus runātājus apskauda – vai, cik ilgus gadus viņi
kopā nodzīvojuši, bet vēl tagad izskatās tīri vai kā samīlējušies. Tas nekas,
ka brīžiem abiem acīs iegula skumjas.  Jo
tas tak nav laimīgs cilvēks, kurš nekad neskumst.

Bet Konkorde  pārstāja domāt par
savu jaunību, pareizo un nepareizo laimes liešanu, jo te, pie Ziemassvētku
eglītes, bija veselas četras jaunības, par kurām viņa jutās atbildīga. Un kā
saimniece skaidri un gaiši noprasīja: “Va’ dzi’ kas te būs, va’ ta’ pie
galda neviens nedomā nākt? Divas dienas skrēju pa bodēm, kādu jēdzīgāku kumāsu
meklēdama, kamēr izdomāju, ka jācep sklandrauši. Neies tak Ziemassvētkos likt
galdā suņaprieku (tā kādreiz dēvēja zilcdesu par sešdesmit kapeikām kilogramā).
Vakar diži laimējās, kā šarās (tā Liepājā dēvē skārņus) pašā pievakarē izmeta
cūkas pusgalvas. Tas ekspeditōrs bi’ Andrejs, man tāds bišķi pazīstams, es šim
prasu: “Va’ dzi’, Andž, kas tā par lietu? 
Kaukā sanāk, ka tagad man Ziemsvētkos uz galda jāceļ pusšņukurs, ko? Ku’
valdībai tās galvas?”

Andrejs, kā jau svarīga amatpersona, neuzdrīkstējās teikt, kāpēc tā
notiek. Viņš tikai paraustīja plecus. Tas dažos dzīves gadījumos bija atļauts
pie visām varām.

Doroteja un Dorīna iesmējās pirmās. Topošā vīramāte nemaz nebija uz
mutes kritusi, kā to stāstīja abi brāļi.

Tovakar svētku svinēšana ievilkās stingri pāri pusnaktij, un Konkordija
stingri teica: “Meitenes, jums jāpaliek pa nakti tepat. Nelaidīšu jūs prom
uz ezermalas rajonu vienas pašas un puikas ar’ jums līdz šoreiz neskries.
Piedzērušu tēviņu netrūkst, kam mājās nav miera.”

Brāļi tā pieļāvīgi pasmīnēja, sak, mammu, ne ar tādiem vien esam tikuši
galā un, izliekoties par paklausīgiem puikiņiem, vienā balsī apgalvoja, ka viņi
atlikušo nakts daļu līdz rīta maiņai 
atlaidīsies uz Norberta saliekamā dīvāna, lai skuķi varētu kārtīgi
izgulēties viņu gultās. 

Kad meitenes štātes pēc (tā agrāk mēdza teikt klīrēšanās vietā) minstinājās,
Konkordija turpināja: “Klausīšanai jābūt! 
Gulēsiet puiku istabā kā Dieva azotē!” 

Tēvs tik smīnēja ūsās, bet nekādu citu padomu nedeva. Va’ ta’ kāds,
jauns būdams, klausījies veču vārdos?

Otrā rītā visa lielā ģimene cēlās agri, lai pavadītu tēvu un dēlus uz
vietu, kur ik pēc četrām stundām dobji skanēja zvans, brīdinot, ka līs
versmains tērauds.

Brokastīs dzēra īstu pupiņu kafiju no glaunas importa bundžas ar
uzrakstu “Neskafe”, jo tā bija atsūtīta no ārzemēm kā Ziemassvētku
dāvana mīļajiem radiņiem Latvijā. Tiesa, dabīgā kafija, ko māte par godu svētku
reizei bija izcēlusi dienas gaismā no kumodes, visai maz interesēja četrus
jaunos, jo pie galda notika pusslepenas saskatīšanās un pabikli smaidi.

Konkorde un Vaino arī saskatījās. “Cik labi, ka mājās atkal jūtama
dzīvība,” bija lasāms mātes sejā. Tēva vaibsti pauda: “Rādās, ka šiem
ir pa riktīgam.”

Bet kreiča dāma un kārava dūzis (spēlmaņu valodā saukts –

platais) lielās
zīlnieces dzīves rokās krita citādāk.

Nākamā gada pavasarī abi puiši tika parauti dienestā, bet augustā
padomju dzimtenes vārdā, godam pildot savu internacionālo pienākumu, varoņu
nāvē krita Čečenijā. Tā vismaz stāvēja rakstīts uz ne visai kvalitatīvā
papīrīša, ko Vaino un  Konkordija saņēma
pa pastu no kara komisariāta. Pie diviem cinka zārkiem viņi raudāja septembrī,
kad tie beidzot atceļoja uz Kurzemīti Dievzemīti. Dorīna un Doroteja, turot uz
rokām zīdainīšus, kā daždien karavīru sievas pie kapa, slapjām, neticīgām acīm
vērās šajos garenajos nāves seifos. Kā neticēdamas, kā tik jauni un spēcīgi
puiši, kas spēja stāvēt pie versmojošām tērauda krāsnīm, no šī paša tērauda
varētu iet bojā citā pasaules malā.

Viņu vietā ieraudājās abi zīdainīši. Gan pavisam cita iemesla dēļ – tiem
gribējās dzīvības pilno mātes krūti. 

…Pensionētais metalurgs no likvidētā vecā mārtiņa ceha ilgi nevarēja
aizmigt. Kā lai viens cilvēks varētu mierīgi gulēt platajā laulības gultā, ja
likumīgā sieva šogad lapkritī aizgāja pie saviem trijiem dēliem.

Vaino jutās tik vājš, ka lūdza viņam dot miegu. Un miegā sapni par to
nakti pirms daudziem gadiem, kad tik jauki skanēja visā pasaulē pazīstamā
Ziemassvētku melodija un viņi svinēja svētkus.

Taču pat pašam liktenim paretam mēdz krist nepareizās kārtis, un dzīve
uzmeta galdā kreiča dāmu un kārava dūzi, kas nospēlēja savu lomu. Vecais,
martena plīšu karstuma saliektais vīrs sapnī atkal piedzīvoja to drausmo dienu,
kad jaunākais dēls Norberts iekrita pusizjauktajā martena krāsnī uz joprojām
zvērojošās grīdas.

Vaino lādēdamies uztrūkās no miega, lai sapnis nepiespēlētu viņam arī
divus cinka zārkus. 

Ja no rīta ciemos pie mīļā opīša nebūtu solījušās nākt
abas mazmazmeitiņas Ortija un Oritrija, viņš diezin vai spētu sagaidīt
uzaustam  sauli. Dzīves rokās dažkārt ir
tādas kārtis, kas liek trūkties pat visstiprākajiem vīriem.