Pirms 50 gadiem 19. aprīlī pirmizrādi Liepājas teātrī piedzīvoja izrāde “Parastais brīnums”. Ar šī iestudējuma režisoru Andreju Miglu, aktieriem Jāni Dreiblatu un Gunāru Kugrēnu mēs tiekamies dienu pirms izrādes jubilejas un sirmie aktieri viens caur otru atklāj dažādus atmiņu nospiedumus – par teātri, Liepāju, par to laiku.

Ienāk teātrī ar lielām pretenzijām
1963. gada pavasarī Liepājas teātrī ienāca tikko Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultāti beigušie režisori – Andrejs Migla un Pauls Putniņš, kā arī trīs aktieri – Jānis Dreiblats, Gunārs Kugrēns un Daila Dzene. Apvienotais režisoru un aktieru kurss, kurā viņi mācījās, nebija paredzēts nevienam konkrētam teātrim, sev piemērotākos katrs teātris izvēlējās. Daudzi palika Rīgā – sāka strādāt gan Jaunatnes, gan Nacionālajā, tolaik Drāmas, gan Dailes teātrī. Bet viņi pieci atnāca uz Liepāju, dažus gadus vēlāk pievienojās arī vēl viens šī kursa beidzējs – Jānis Kuplais.

Sevi jaunie mākslinieki pieteica ar divām diplomdarba izrādēm – “Parasto brīnumu” un P. Putniņa iestudēto “Rīsa graudu”. Bet G. Kugrēns pēc režisores Irmgardes Mitrēvicas uzaicinājuma savu diplomdarbu nospēlēja viņas iestudētā izrādē. “Mani nez kāpēc Liepājas teātrim bija pieprasījusi Irmgarde Mitrēvica, lai gan man jau bija izrādes Nacionālajā teātrī,” stāsta aktieris. Sākotnēji viņam bijusi iecerēta loma A. Miglas diplomdarba izrādē, ko vēlāk nospēlēja Voldemārs Zandbergs. 

Bet G. Kugrēns ticis pie nelielas lomiņas slavenās režisores iestudējumā. “Šķiru, šķiru to eksemplāru un nekur savu lomu neredzu, līdz beigās skatos – 3 teikumi. Teicu direktoram, ka es mazliet esmu nesaprašanā – tā man būs diplomdarba izrāde, brauks pieņemt komisija – vai tad ar trīs teikumiem pietiks, lai brauktu tā komisija no Rīgas?” to, kā iepazinies ar lomu, ar smaidu atceras G. Kugrēns. Pēc tam runāts, ka jaunais mākslinieks ienāk teātrī ar lielām pretenzijām, viņš nosmej.

Radošais gars nav mainījies
Lai gan daudzas lietas teātrī mainījušās, tehnoloģiju attīstība ir darījusi savu un daudzējādā ziņā mūsdienās iespējas ir lielākas, viena lieta palikusi nemainīga, uzsver sirmie kungi. Teātrī joprojām valda tāds pats radošais gars kā pirms piecdesmit gadiem, kad viņi te sākuši strādāt, uzsver A. Migla. “Man ir milzīgs prieks, kad es tagad aizeju ar mazbērniem uz Leļļu teātri un saprotu, ka tādi divi teātri Liepājā cauri paaudzēm ir palikuši,” viņš saka. “Vairāk tehnoloģiju, aparatūras, sarežģītāk dzīvot – tas ir mainījies. Bet aktieros praktiski nekas nav mainījies – tikpat dulli, kādi viņi bija, tādi viņi ir,” piekrīt J. Dreiblats.

Sešdesmito gadu sākumā izglītību ieguvušie aktieri un režisori pieder pie pēdējās paaudzes, kas profesiju apguvuši pie latviešu teātra vēsturē tik būtiskām personībām kā Eduards Smiļģis, Alfreds Amtmanis-Briedītis, Anta Klints un citiem. “Mūsu pedagogi bija izcilības, mēs esam pēdējie, kas varam teikt, ka esam tieši viņu audzēkņi – Smiļģis, Baļuna, Bormane, Ferda, Ertnere, Briedītis, Kilnts, Pamše, Aleksandrs Leimanis. Spožas personības!” uzskaita A. Migla. 

Lai novērtētu savu audzēkņu izrādes, teātra leģendas vairākkārt viesojušās arī Liepājā. “Pēc diplomdarba izrādes visi aizgāja uz pusdienām. Bet Amtmanis-Briedītis saņēma mani pie rokas un teica: “Pastaigāsim pa Liepāju!” Viņš mani veda uz Jaunliepāju un stāstīja visu, kas tur ir, par katru māju. Bet es pie sevis domāju, ka jāved taču komisija pusdienās uz restorānu “Kaija”. Bet viņš tikai stāsta un stāsta. Un pēc tam es sapratu, ka viņam tas bija pēdējais brauciens uz Liepāju,” atceras režisors.

Var ne tikai dublēt Rīgas izrādes
“Liepājā tolaik bija kolosāla gaisotne – notika dzejas dienas, viss dzejnieku zieds te sabrauca. Mums bija brīnišķīga draudzība ar Klaipēdas teātri,” laiku, kad jaunie aktieri sāka darbu Liepājā, iezīmē G. Kugrēns. Turklāt atsauksmes par diplomdarbiem bijušas ļoti labas, un tas jaunos aktierus iedrošinājis, atzīst J. Dreiblats. “Ļoti labi novērtēja Dailu Dzeni kā princesīti un Jāni Dreiblatu kā administratoru,” ar smaidu atceras izrādes režisors.

Un liktenis bijis tik vēlīgs, ka uz Liepāju strādāt atsūtīts arī Imants Kalniņš, stāsta A. Migla. Pie izrādēm strādājis arī tā laika viens no labākajiem Latvijas scenogrāfiem Arnolds Plaudis. “Atgādinājām, ka Liepāja var arī pati kaut ko radīt, ne tikai dublēt Rīgas izrādes,” saka režisors. Liepājas teātris nebija provinciāls, uzsver aktieri. Nereti gan atsevišķi aktieri, gan kolektīvi braukuši izrādes skatīties ne vien uz Rīgu, bet arī Pēterburgu un Maskavu. Turējuši roku uz pulsa. 

“Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka štatā tobrīd bija 55 aktieri – personības. Mēs ienācām, protams, ar pietāti, bet meistari, pirmkārt, nolika mūs pie vietas, un, otrkārt, iemācīja teātra ētiku – iemācīja cieņu pret sevi, bet nekad neliedza arī padomu,” viņš stāsta. Citi teātri esot Liepājas teātra kolektīvu apskauduši tieši par tā saliedētību. “Mēs nešķirojām,” uzsver J. Dreiblats. Visās svinībās piedalījušies gan dažādu paaudžu aktieri, gan teātra tehniskie darbinieki.

Lielā mērā par šādu saliedētību, protams, jāpateicas ar biežajiem izbraukumiem, kas, lai gan fiziski smagi, veidojuši teātra kolektīvu par vienotu organismu. “Teātris mums visiem bija kā otrās mājas,” stāsta A. Migla. Bet J. Dreiblats piebilst: “Iespējams, tas tā bija arī tāpēc, ka sadzīves apstākļi tomēr bija ļoti smagi. Izbraukumos braucām pa divpadsmit dienām, tad divas dienas mājās un atkal. Aldziņas mazas, kad atnācām bija 60 rubļu. Tāpēc daudzi aizgāja,” stāsta J. Dreiblats. Tomēr pāri visam bijusi milzīga cilvēcība, pretimnākšana no kolēģiem, kas palīdzējusi.

Piedzīvo pretrunīgu, bet izcilu laiku
“Liepāja man bija mākslas skola, dzīves skola un cilvēku skola. Es saku paldies par šo laiku. Tas bija pretrunīgs, bet izcils laiks,” saka A. Migla. Liepājas teātrī viņš bijis ne vien režisors, bet no 1968. līdz 1974. gadam bija arī tā galvenais režisors un mākslinieciskais vadītājs. Īpašs prieks ir par to, ka šajā laikā izdevās izveidot Liepājas teātra studiju. Kad 1971. gadā mācības beidza režisora vadītā I Liepājas teātra studiju, aktieru rindas papildināja Anda Albuže, Juris Bartkevičs, Ināra Kalnarāja, Gunārs Borgs un citi. “Ja nebūtu pirmās studijas, nebūtu arī pārējo,” ir pārliecināts A. Migla. Tolaik šai idejai bijis daudz pretinieku, viņš uzsver. Bet vēlākajos gados izdevies apmācīt vēl veselas četras studijas.

Savukārt J. Dreiblats deviņdesmito gadu sākumā kļuva par teātra direktoru. “Grūtos atbildīgos brīžos kādam ir jāuzņemas atbildība. Bet visi baidījās uzņemties atbildību,” saka režisors. Tāpēc šodienas situācija, kad teātrī nav mākslinieciska vadītāja vai tie amatā ir neilgu laiku, nav nekas jauns. “35 gadu laikā, ko es nostrādāju Liepājas teātrī, esmu strādājis ar 39 režisoriem un 9 galvenajiem režisoriem,” paskaidro G. Kugrēns. Nevar teikt, ka tas ir slikti, uzsver A. Migla. Katrs režisors pamana ko citu, un darbs ar dažādiem režisoriem aktieriem nāk par labu, palīdz paplašināt savu spēju robežas. Arī tas nav mainījies.