Iztaujāšana ilga vairāk nekā 40 minūtes – par filmu, par tās varoņiem, par patiesajiem stāstiem aiz kino kadriem.

Sportisks azarts, latviešu sievietes spēks un neatlaidība, komandas gars un pāri visam – ticība savam mērķim. Tā dažos vārdos tiek raksturota jaunā spēlfilma.

“Tīklā. TTT leģendas dzimšana” balstīta uz patiesiem notikumumiem 20. gadsimta vidū – padomju okupētās Latvijas Rīgā, kur top sieviešu basketbola komanda TTT.

Komanda drīz kļuva par Eiropas un pasaules basketbola leģendu, 18 reizes uzvarot Eiropas Čempionvienību kausā (mūsdienās pielīdzināms FIBA Eirolīgai).

Filmas galvenā varone ir Dzidra Uztupe-Karamiševa, pirmā komandas kapteine, caur kuras stāstu atklājas treniņu un sacensību dramatisms, politiskais spiediens, kā arī

drosme un spēks uzvarēt tos, kurus nedrīkst uzvarēt.

“Ja kāds sešus dzīves gadus kaut ko taisa, tad nav nekādas jēgas to uztaisīt sev un pateikt – kāds tu esi malacis vai baigais neveiksminieks. Visu izšķir tas, vai kāds uz to atnāk, vai kādam kaut kas saslēdzas, atveras kāda pasaule, kas līdz šim nav bijusi zināma,” sarunu iesāka Dz. Dreibergs, priecājoties par pilno skatītāju zāli.

“Paceliet rokas, cik zināja Dzidru pirms filmas?” viņš jautāja zālei. Pacēla vien 10 līdz 12 cilvēki. Režisors neslēpa, ka pirms darba pie filmas arī pats nebija zinājis Dzidru Uztupi-Karamiševu.

“Es arī būtu starp tiem, kas roku nepaceltu. Lai gan man likās, ka basketbolu pārzinu labi. Pats esmu spēlējis, un droši vien esmu labākais basketbolists starp režisoriem,” viņš smaidot sprieda.

Režisors zinājis leģendas – Skaidrīti Smildziņu, Uļjanu Semjonovu jeb Uļu – taču ne to, kas noticis desmit gadus pirms viņu triumfa.

Tieši tur slēpās stāsts par komandu, kas desmit gadus dominēja pasaulē, uzvarēja visu un būtu nesusi medaļas Latvijai, ja vien drīkstētu spēlēt zem sava karoga.

“Meitenes man teica – mūsu lielākā sāpe bija tā, ka mēs nekad nevarējām spēlēt kā Latvija. Mēs bijām vislabākās, bet padomju sistēma to nepieļāva,”

stāstīja Dz. Dreibergs.

Sākotnēji viņš domājis uzņemt ko vieglu, pat apsvēris ideju par TTT mūziklu. Taču, pētot komandas pirmsākumus, kļuva skaidrs, ka aiz spožajiem panākumiem slēpjas sarežģīts laiks.

Un tad viņš ieraudzīja Dzidru – komandas dvēseli, kuru visas spēlētājas pieminējušas ar īpašu cieņu. “Viņas teica – Dzidra mūs turēja kopā. Viņa palīdzēja, stiprināja, iedvesmoja.”

Tas bijis viens no pamudinājumiem veidot stāstu par Dzidru – klusu, pieticīgu, bet izcilu sportisti, kura savu dzīvi atdeva basketbolam un kuras liktenis izgaismo sava laika dramatismu un netaisnību.

Runājot par galvenās aktrises izvēli, režisors skaidroja: “Tāpēc, ka Agnese Budovska ir pasaules līmeņa aktrise.”

Viņš atklāja, ka apsvērti arī citi varianti, piemēram, Ieva Florence-Vīksne, kura izcili spēlē basketbolu, kā arī Vineta Pole, kas režisoram šķitusi ļoti interesants risinājums.

Tomēr lēmums bijis skaidrs. “Es viņu jutu. Es zināju, ka gribu tieši Agnesi,” sacīja Dz. Dreibergs.

Kad A. Budovska sākusi trenēties basketbolam, režisors sapratis – izvēle bijusi pareizā. Viņa trenējusies divas reizes nedēļā deviņus mēnešus, ar tādu pašu spītību un neatlaidību, kādu redz izcilos sportistos.

Taču vissvarīgākais atklājies montāžas telpā. “Man pirmo reizi dzīvē ir aktieris, kuru es montāžā ieraugu citādi nekā filmēšanas laukumā.

Viņa izdara tādas nianses ar vienu skatienu… lietas, ko es pat nebiju pamanījis. Tas ir pasaules līmenis,”

vērtē režisors.

Runājot par filmas tapšanu, Dz. Dreibergs atklāja, ka gatavojušies un meklējuši materiālus, informāciju trīs gadus.

Atšķirībā no “Dvēseļu puteņa”, kur bija plašs literārs pamats, šoreiz nācies “uzrakstīt romānu no nekā”. Režisors atzīmēja, ka pat pašas sportistes daudz ko nezināja cita par citas dzīvi.

Pati filmēšana ilga nedaudz vairāk nekā gadu. “Man vajadzēja visus gadalaikus,” skaidroja Dz. Dreibergs. “Jo arī basketbolā sezona sākas rudenī un beidzas vasarā, tāpēc filmas ritms dabiski sekoja sporta kalendāram.”

Skatītāji vēl vēlējās uzzināt, kurās sporta zālēs notika filmēšana, vai filmu paredzēts izrādīt kinofestivālos, vai zīdainītis patiesi bija devies līdzi galvenajai varonei uz Parīzi utt.

Publika Liepājā viņu aizkavēja aptuveni 40 minūtes,

un režisors ar smaidu atzina – tas esot bijis visilgāk, salīdzinot ar citām vietām, kur viņš viesojies radošajos seansos.

Noslēgumā režisors aicināja: “Ja kādam no jums filma patika, es būtu ļoti pateicīgs, ja pastāstītu par to draugiem un iedrošinātu aiziet uz kino. Visi šie “netfliksi” un pārējās platformas – tas ir kā vecais televizors:

tev vienkārši kaut ko noliek priekšā, un ar to viss beidzas. Kino veidotājus atstājot maliņā. Tā ir skarbā realitāte.”

Patlaban “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” skatītāju ir divreiz mazāk nekā bija “Dvēseļu putenim”. “Esmu mīnusos, un, ja cilvēki neies uz kino, nākamo filmu būs ļoti grūti uztaisīt,” viņš atzinās.

Tomēr ieceres netrūkst – režisors jau domā par nākamo darbu, kas arī būs ar vēstures piesitienu: filmu par Kurzemes katlu.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.