Svētdiena, 19. septembris Verners, Muntis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Gaismas apsolījums

Gaismas apsolījums
Foto: Andris Gertsons
17.02.2017 12:39

Anda Kuduma, "Kultūras Pulss"

Ar nepacietību gaidīta, 2016. gada nogalē ceļu pie lasītājiem uzsākusi izdevniecībā “Lauku Avīze” izdotā Janas Egles stāstu grāmata “Gaismā”. Tā ir nozīmīgs īsprozas piemērs Latvijas kontekstā.

Par grāmatu “Gaismā” dubultprieks. Pirmkārt, par pašu grāmatas iznākšanas faktu, kopš Janas Egles pirmās dzejas grāmatas “Dzirdēt noklusēto” 2002. gadā pagājis labs laiciņš. Prieks, ka autores radošās darbības spektrs ir paplašinājies un talantīga dzejniece debitējusi prozā. Stāstu krājumam autore lasītāju gatavojusi jau kādu laiku, no iepriekš periodikā publicētajiem un pašas autores publiskos priekšlasījumos dzirdētajiem stāstiem bija radies priekšstats par autores radošo potenciālu, rokraksta briedumu un stabilitāti. Otrkārt, prieks, ka grāmata jau izraisījusi pietiekami plašu rezonansi, to pozitīvi novērtējuši ne tikai lasītāji, bet arī literatūras kritiķi. J. Egles grāmata tiek vērtēta nevis kā lokāls fakts, bet gan kā nozīmīgs latviešu īsprozas piemērs plašākā kontekstā. Un pelnīti.

J. Egles grāmatas visu astoņu stāstu kompozicionālo mugurkaulu veido eksistenciāli skaudri dzīves jēgas saprašanas mēģinājumi. Savu vietu šajā pasaulē un pašu dzīvēs cenšas uztaustīt un apjēgt dažāda vecuma un dzimuma, atšķirīgas dzīves pieredzes varoņi. Autore, izgaismojot savu varoņu dzīves stāstus, centrējas kādā notikumā, apstāklī, tuvu cilvēku attiecību samežģījumā, atklājot kādu traģisku un nerealizētu varoņu dzīves jomu. Katram no viņiem ir kas slēpjams, nožēlojams vai piedodams, kas tāds, kas grauž kā ķirmis un neļauj dzīvot ar pilnu krūti. J. Egles stāstu varoņi, pagātnes traumēti, bieži vien ir nomaldījušies savos priekšstatos un ilūzijās par pašu svarīgāko, sapinušies kādu nepārvaramu dzīves problēmu un atkarību pinekļos, bieži vien meklējot aizmiršanos alkoholā, vardarbīgi izraujot kādu mīlestības un laimes drusku uz līdzcilvēku rēķina. Autore raksta par to, ko labi pazīst, pamatā lauku vidi un cilvēkus, kuriem šajā vidē nav bijusi iespēja būt laimīgiem, pār kuru dzīvēm gulst nepiepildītu sapņu un nerealizētu iespēju zīmogs. Šādi varētu raksturot krājuma kopīgo noskaņu un problēmloku, kas atklāj smagus un grūti risināmus varoņu personiskās dzīves jautājumus.

Neraugoties uz smagajām tēmām, kas izvilktas gaismā, J. Egles stāstus var izlasīt ļoti ātri un viegli, taču tie atstāj spēcīgu un dziļu pēcgaršu, kas neatlaiž lasītāju vēl ilgi. Autorei veiksmīgi izdevies katra stāsta ietvaros rast precīzu un koncentrētu sižetiskā risinājuma attīstības perspektīvu, grodi iezīmēt intrigas aizmetņus, zināmu dramatismu, kompozicionāli lietpratīgi veidot stāstu emocionālo spriedzi, mijoties kāpinājuma un atslābuma momentiem. Lakoniskie un valodiski precīzi formētie dialogi ticami atklāj varoņu vecumam atbilstošu psiholoģisko raksturojumu un organizē stāstu temporitmu, ļaujot neatslābt lasītāja interesei no stāsta sākuma līdz pašām beigām. Aiz sižetu sadzīviskā slāņa pakāpeniski izkristalizējas filozofiskā līmenī domājami jautājumi par esamības trauslumu, par tumsas un gaismas pretmetiem, par dzīvības un nāves krustpunktiem mūsu visu dzīvēs, un, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, jādomā par mīlestību. Arī tad, ja stāstu varoņi īsti nesaprot un nenovērtē mīlestības būtību un nozīmi, to nespēj gaidīt vai pārprot mīlestības valodu, jo pāri visam ir jūtama autores mīlestība pret saviem varoņiem. Viņa tos mīl un žēlo, visus bez izņēmuma – kā upurus, tā pāri darītājus, jo robeža starp tiem ir visai trausla. Izmisīgas mīlestības slāpes un sāpes ir tie spēcīgie dzinuļi, kas varoņus bieži vien dzen pretim kādam bezdibenim, mudinot pārkāpt neatļautas robežas, tādējādi nodarot pāri sev un pašiem tuvākajiem. Šķiet, autores secinājums ir nepārprotams – mīlestības trūkuma grēks ir pats lielākais, kas izraisa tik daudz bēdu un nelaimju. Mīlestība J. Egles varoņus ļoti bieži skar nedziedināmi un nāvējoši. Tas ir vienīgais spēks, kas liek traukties un tverties pie vistuvākā, kaut tas saslēdz nāvējošā elektriskās strāvas ķēdē, lai būtu kopā, ja ne dzīvē, tad nāvē (“Lūdzu, lūdzu, lūdzu”, “Gaismā”).

Apsveicami, ka J. Egles dzejnieces nervs nav iespaidojis un mazinājis prozaiķes izteiksmes spēku, ļaujot izvairīties no poētiskas liekvārdības vēstījumā. Lirisms jūtams nepateiktajā, noģiedamajā. Talantīgas stāstnieces jauda, dzīves un radošā rokraksta briedums ļāvis tēloto dzīves traģisko norišu konkrētībai pārtapt mākslinieciski precīzā vispārinājumā, metaforiskā un estētiski baudāmā pārdzīvojamā arī tad, kad tiek runāts par dzīves skaudro virskārtu, neērtām tēmām, kā tas ir, piemēram, stāstā “Judīte”, tēlojot tēva un meitas mīlestības neatļauto pusi, vai tik vienkārši un nepretenciozi Jūrnieka dzīves stāsta (“Aiziet jūriņā”) traģiskās notis vēršot gaišā samierinājuma un izlīdzinājuma tonalitātē, līdzcilvēku sapratnes un mīlestības apliecinājumā. Mūža pēdējā gaitā Jūrnieks dodas nevis savai būtībai pretdabiskajā kleitā, bet kaimiņienes Agates sarūpētajā vīra kāzu uzvalkā. Šajā sievietes žestā atklājas visa cilvēkmīlestības esence, un, šķiet, pasaule beidzot Jūrnieku pieņēmusi tādu, kādu viņš pats sevi jutis un apzinājies: “.. mana dzīve bija patiešām laba. It īpaši uz beigām.” (63. lpp.)

Tikai pirmajā brīdī var šķist, ka mīlestība J. Egles stāstos pārsvarā ir destruktīvs spēks. Autore atklāj mīlestības dažādās izpausmes un nianses, atgādinot, ka tā mīt ne tikai ierastajos sievietes/vīrieša attiecību modeļos, bet arī pienākumā pret vecākiem (“Tāds rudens”), bērniem (“Durvis”, “Judīte” u.c.), pret brāļiem vai māsām (“Lūdzu, lūdzu, lūdzu”), arī nejauši satiktiem līdzcilvēkiem (“Aiziet jūriņā”), atklājoties kādā spontānā rīcībā vai attieksmē, upurējot ko savā dzīvē svarīgu.

Vēlmē izvemt gadiem uzkrājušos sārņus burtiski un fiziski, kā to dara Eva stāstā “Durvis”, iekodēta autores dotā iespēja attapties, nomazgāties un mēģināt dzīvot tālāk, par katru cenu, arī uz to nāvju rēķina, kas bijušas likumsakarīgas un neizbēgamas (“Lūdzu, lūdzu, lūdzu”, “Bedre”, “Gaismā”) un kas vēl tikai būs. Tas skar lasītāju ļoti personiski, jo jādomā, jādomā, jādomā. Kaut J. Egles stāstu varoņu gaismā izceltais un izdzīvotais vainas apziņas un pagātnes traumatisma slogs neļauj viņiem pilnvērtīgi izdzīvot sev atvēlēto dzīves laiku, tas rada mākslinieciski spēcīgu impulsu un ierosinājumu lasītājam. Stāstu gaismā ieraugāmais ir skaudrs un maz pievilcīgs, bet tas slēpj sevī apsolījumu – lai arī pasaule ir traģiska, tā ir arī skaista un stipra, tādēļ viss vēl ir iespējams. Tāds ir talantīgas mākslas apsolījums.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz