Par mūspuses autoriem un norisēm literatūrā Liepājas kontekstā šogad rakstīts pietiekami. Tomēr sava veida pārdomas raisās – laikā, kad apkārt tik daudz un dažādu literāro žanru pārstāvēti daiļdarbi, pagrūti izvēlēties, ko lasīt un kāpēc, vēl jo grūtāk apzināt visus izdotos darbus Liepājā. Runāt par literatūras norisēm, manuprāt, var, ja izdotajai grāmatai piemērojami tie paši kvalitātes rādītāji kā citviet Latvijā, vai liepājnieku radītie teksti tiek mērīti ar tām pašām mērauklām, kas norāda uz tendencēm jaunākajā latviešu literatūrā kopumā.

Kāpēc vispār vajag runāt par liepājnieku atsevišķo veikumu literatūrā? Kāpēc nevar radīt četrās sienās kādu daiļdarbu un palikt lepnā divvientulībā ar savu manuskriptu, raudot, ka neviens nedod naudu tā publicēšanai? Ja tā padomā, Liepāja ir atdevusi sabiedrības spodrināšanai spēcīgus rakstniekus – Egons Līvs, Mirdza Ķempe, Aivars Neibarts, labvēlīgi saukts Ņurbulis, Māris Rungulis, Dagnija Dreika. Rakstnieki ar pienesumu literatūrā, rakstnieki ar interesi, kas notiek Liepājā, bet… vai mēs pašlaik interesējam lasītājus valstī, vai galvaspilsēta interesē mūs, rakstniekus? Ceru, ka interesē.

Rakstnieki netop vienā mirklī, process ir ilgstošs, atbildība liela – nonākt kopīgajā plūsmā palīdz spēja komunicēt un nebaidīties riskēt piedāvāt savus darbus izdevējiem. Tā ir noticis agrāk, tā notiek tagad. Grāmatu samizdati kļūst retāki, jo rakstnieki atraduši savas nišas, savus redaktorus lielajos grāmatu apgādos. Cits variants, kad grāmatu izdošanai no pašvaldības tiek piešķirts līdzfinansējums un grāmatu tapināšana notiek uz vietas, nu pamazām pārtop jaunā kvalitātē – grāmatas tiek radītas ar konkrētu mērķi, kā konkrētas mākslas vai rūpniecības nozares atspoguļojums, vietējā beletristika paliek otrajā plānā. Grāmatu liktenis veidojas atšķirīgs, daļa no izdevumiem pārtop par dāvināmu preci vai to reklāma nenostrādā pilnā mērā un  neveicina tālāku interesi par izdevumiem.

Kāpēc tā notiek? Gluži vienkārši tāpēc, ka grāmatas, kuras tapušas ar liepājnieka spiedogu, nereti tepat arī pilsētā grozās. Un tad Liepājai jāpūš taurēs un stabulēs par savām grāmatām ar divkāršu spēku vai tik daudz un skaļi par grāmatvēstīm jārunā, lai kāds arī Latvijas vidusdaļā par izdevumu sadzirdētu.

Pilsētas kultūrpolitika grāmatu izdošanā mūspusē ir bijusi krietni vien labvēlīgāka nekā citviet Latvijā, te iznākuši un iznāk joprojām kopkrājumi, dažāda satura daiļdarbi, arī prezentācijas izdevumi, un reizēm ir grūti saprast, kas, kāpēc un kam domātas šīs grāmatas. Un atbilde nav vienkārša. Kā izstādes vai koncerti, arī grāmatas ir un paliks daļa no garīgās auras, kas veido pilsētas kultūras seju, to apzinās katrs, kuram nav svarīga ne konkurence tirgū, ne īpaša recenzija par paveikto. Līdz ar to autorus arī tālāk par Liepājas pusi bieži vien nepazīst, un veidojas labākajā gadījumā novada literatūra. Ja ir skaidra Latgales kultūrpolitika ar vēlmi izdot grāmatas latgaliski, tad Kurzemei šāda atšķirtība par labu nenāk. Cita lieta, ja Kurzemes kolorīts ieaužas grāmatas saturā, kā to spilgti redzam Ērika Kūļa stāstos, ”Haubices izredzētais un Tāda tā naģīte” šā gada izdevumā apgādā ”Zvaigzne ABC”.

Kurzemes Humanitārais institūts saviem spēkiem izdod grāmatas, kurās pēta novada literatūru, un šogad iznākusi grāmata ”Kurzemes rakstnieku silueti 2”, šeit pētījumi par Edvīna Tauriņa, Alberta Caunes un Augusta Štrausa daiļradi. Sērijveidā iznāk rakstu krājumi ”Aktuālas problēmas literatūras zinātnē”, un  šogad divās grāmatās 13.laidienā apkopotas Liepājas Universitātes pētnieku literārās apceres un pētījumi literatūrzinātnē. Grāmatas akadēmiskas un interesantas, tajās raksturīga tendence – pētījumu vieglums un kompetence dažādos ar literatūru saistītos jautājumos.

Protams, radošiem cilvēkiem gandarījums, redzot, kā tonāli sabalansētas sarindojušās jau trīs grāmatas Olafa Gūtmaņa ”Raksti”, kurām piemīt latviska mentalitāte un liepājniecisks šarms. Ja viena rakstnieka daiļradi iespējams apkopot biezos sējumos, tad tas ir sabiedrības cienīgs žests un cieņas apliecinājums autoram, kurš dzīvo Liepājā un kuru pazīst visa Latvija.

Lai literārais devums nebūtu tukša spaiņa klaudzināšana pret žogu, svarīgs moments pilsētai kļūst grāmatu kvalitāte. Gan saturs, gan grāmatas apvalks – vizuālais tēls – rāda pilsētas pašvaldības un grāmatas autora kopdarbības rezultātu. Kā labus piemērus gribu minēt Alda Kļaviņa, Pētera Jaunzema, Riharda Rubīna veikumu. Ne tikai cilvēciskā, radošā harizma, arī spēja radīt grāmatas par un ap sevi notiekošo pilsētā ir kvalitātes zīme. Pateicoties cilvēku profesionalitātei, misijas apziņai, ir tapušas grāmatas, ko varam dēvēt par Liepājas un pašu liepājnieku rakstītu vēsturi.

”Es nepiedotu sev līdz mūža galam, ja nebūtu sarūpējis šo grāmatu,” raksta fotogrāfs, mūžīgais meklētājs Pēteris Jaunzems (EFIAP), savā fotoalbumā ”Rakstīts sudrabā”. Ievelkot un nofiksējot Agra Engelmaņa, Edvīna Tauriņa, Imanta Kalniņa, Valda Vikmaņa un daudzu liepājnieku fotovaibstus, šī grāmata vērtību skalā visnotaļ ierindojama kā viena no šogad skaistākajām un gudrākajām grāmatām fotomākslas kontekstā. Grāmata ar saturu un sajūtām. Sava specifiska nots Liepājas zīmē ir nupat iznākusī Alda Kļaviņa izlolotā ”Liepājas māksla gadsimtu vējos. Glezniecība”. Par šīs grāmatas nozīmi liepājnieku pašapziņas veidošanā vēl diskutēs kritiķi, taču viens ir skaidrs, nopietnas grāmatas grezno pilsētu, līdzīgi kultūrvidē ieslīd arī vēsturnieks Rihards Rubīns ar grāmatu “Liepāja – Latvijas galvaspilsēta. 1919”. Lieki piebilst, ka grāmatnieka imidžs Rihardam Rubīnam piestāv kā skaists taurenis pie goda uzvalka. Šādas grāmatas pelna aplausus, kad stāsts ir par mums, mūsu tautas likteņiem vai gribas vienkārši pievienoties autora tekstiem.

Šogad aktualizējusies recenziju valoda, kaut kas no liepājnieku radītā recenzēts republikāniskajā presē. Liepājā rakstošo autoru nav daudz un grāmatas saskaitīt var uz abu roku pirkstiem. Pamazām veidojas jauno autoru līga. Veselīgu toni literatūras izvērtēšanā šogad izvēlējās ”Kultūras Forums”, un līdzās grāmatu apskatiem ”Liepājas Forums” bijis rakstošajiem kā laba  Latvijas literatūras skatuve un aktieri uz tās  –  interesanti un talantīgi dzejnieki no Liepājas. No šeit publicētajiem darbiem varētu veidoties liepājnieku dzejas antoloģija citugad.

Nu jau katram sevi cienošam autoram jautājums uz mēles: ”Vai mana grāmata grāmatu plauktā jau ir?” Par šo sadarbību ar Liepājas pārstāvniecības Rīgā vadītāju Gintu Ozolu varam priecāties, jo ideja, ka liepājniekiem vajag apkopot savu pienesumu literatūrā kaut kur vienkop, nu jau apaug ar jaunām idejām. Vistreknākā grāmatu plauktā laikam ir metalurgiem veltītā grāmata. Tā ir kā pamatīga paaudžu saikne, kura  ir un paliks zīmols Liepājai. Un te ir grāmatas, kuras nes visjaunāko informāciju par to, kādai jābūt Liepājas attīstībai turpmākajos gados. Izdevumu ”Liepāja kā attīstības ceļvedis” varētu pieskaitīt pie radošo industriju kategorijas, jo šeit līdzās skaitļiem un faktiem spilgts un sulīgs Olafa Gūtmaņa esejisks Liepājas pilsētas raksturojums.

Šīs grāmatas, godāto liepājniek, vistiešāk raksturo arī tās kvalitātes, kādas piemīt radošajiem liepājniekiem. Katra grāmata ir sava veida vēsturiska liecība par notikumiem pilsētā, vienalga, vai tapusi Liepājas vai Rīgas izdevniecībās, un nereti pašu kūtrība ir tā, kas liedz savus darbus izlikt apskatei vai runāt skaļāk par iedibināto kārtību, kautri klusēt par labajiem darbiem.

Pilnasinīguma sajūta, skatot, kā šīs grāmatas veido fonu Liepājas ekonomikas atspoguļojumam, kā veido fonu pilsētas kultūrpolitikai, iztēlē ir kā krietna maizes ņuka, kurai vēl pāri sviesta pikuci uzlikt un rūgušpienu uzstrēbt. Ja vien Eiropas kultūrvidē tā pieņemts – strēbt skaļi un aizgūtnēm. Bet citviet latvieši par savām grāmatām nerunā caur trausliem stikla ziediņiem. Ja runā slepus, tad nekur tālu netiek. Un tad, ja runā tā, kā tas ir, tad grāmatas nostājas karavīru cienīgā stājā un pasaulei skaidrāks par skaidru: Liepājā raksta romānus, dzejo, jaunie piesaka sevi rakstnieku kārtai, un liepājnieki nav šogad bijuši ne mata tiesu vārgāki par tiem Rīgas amatzeļliem, kuri labāki vai ticamāki esot. Šogad savu dzejas grāmatiņu ”Vēstules Margrietiņai” apgādā ”Zvaigzne ABC”  sagaidīja Modris Zihmanis. Rakstīt mīlas liriku var tikai ļaudis trauslām sirdīm. Kurš varētu teikt, ka Modra Zihmaņa dvēsele ir trausla? Nu, neviens, jo viņam nupat klajā nākusi vēl kāda grāmatiņa, ”Vēstules Margrietiņai” ungāru valodā, Silvijas Ģibietes tulkojumā vāciski, bet Janošs Pustai vācu tekstus pārlicis ungāriski.

Inetas Stadgales pirmā dzejas grāmata ”Viņas auguma puķes” (izdota biedrībā ”Sabiedrības attīstības centrs”, 2008.) uzmanīgam lasītājam šķiet kā vasarzaļa jūra ar pilsētas acīm un caurviju atblāzma – sieviete kaparkrāsas matiem no pagātnes uz nākotni iet viscaur daiļojusies puķēm. Inetas dzejā mānīgs trauslums, vairāk mīlestības spēks, un līdzīgi to varēja pamanīt šopavasar iznākušajā liepājnieku prozas kopkrājumā ”Ar sakņu sajūtu vējā” (izdevējs SIA ”Kurzemes Vārds”, 2008). Dzejnieces valšķīgās, spēcīgās ritmiskās dzejas virpuļošana turpinājās ”Kapteiņa stāstu” lirikā.

Otra, vēl neapgūta, bet kritiķes Andas Kubuliņas augsti vērtēta grāmata un notikums literatūrā – Guntas Šnipkes grāmata ”…un jūra” (Izdevējs biedrība ”Sabiedrības attīstības centrs”, 2008.). Kad Gunta runā, viņas dzejas valodā vienlīdz stipri atslēgvārdi – mīlestība, nāve, bērns. Es nezinu pašlaik otru tik spēcīgu dzejas grāmatu, kura uzrunā, pārliecina vai liek domāt un pārdomāt dzīves sirreālo realitāti.

Lirika, kas robežojas ar kristīgās dzejas kvalitātēm, atrodama vienā no gada sākumā iznākušajām grāmatām. Apsveicams uznāciens – ”Dievs, gribu Tev skanēt…”. Šeit gan uzreiz jāsaka, ja Latvijā kristīgās dzejas rakstītājus var uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt, taču liepājnieku pulciņu, kuri raksta kristīgo dzeju, šeit pārstāv vairākos desmitos skaitāmi autori no dažādām konfesijām, un īsti par dzejniekiem visus nosaukt nevar. Raivo Bitenieks, labi pazīstams dzejnieks, ir kā satvars grāmatai. Almanahā atsevišķā sadaļā arī Liepājas literātu un radošo mūziķu kluba ”Helikons” biedru vārsmas.

Izdot grāmatu, kurā savijusies dzeja un dzejas tekstam krietni patālāk stāvoši dzejas darbi, ir liela uzdrīkstēšanās. Tomēr labi tas, ka, šķiet, šajās rindās daudzi lasītāji rod arī sirdsmieru un gaišumu. Mani pārdomu līkloči ir izveidojušies gana līkumoti, jo pilsēta arī pilna līkločiem – gan ieliņu labirintos var apmaldīties, gan vārdu tranšejās nozust, bet pilsēta šobrīd pulsē ar jauniem vārdiem literatūrā.

Tomēr izdot grāmatu, tur vajag dūšu, nedaudz neprāta un vēlmi izturēt gan saldos vārdus, gan kritiku. Tāpat kā mākslas darbus izliekot izstāžu zālē, ir skaidri redzama tendence, kurp virzās paaudze, ko tā grib parādīt un kāpēc neviens īsti nesatraucas, ka mākslas darbu varētu arī nesaprast. Rakstnieki, tāpat kā mūziķi, mākslinieki, komponisti, dejotāji, dancotāji – laipo, noklusē, parodē, apskauž un nīst. Un dažādas ir liepājnieku grāmatas, kurās rakstnieka labvēlība pret saviem lasītājiem tomēr ir un būs  viens no pamatpostulātiem. Katram savs lasītājs, katrai grāmatai savs kritiķis un katrai grāmatai sava dvēsele.

Uzziņai

Liepājas Pilsētas domes atbalsts grāmatu izdošanai

2006.gadā

– Egona Līva ”Darbi” 4.sējums – piešķirts līdzfinansējuma Ls 1500,– apmērā;
– Olafa Gūtmaņa ”Rakstu” 1.sējums – piešķirts līdzfinansējumu Ls 3000,– apmērā.

2007.gadā

– Piešķirts līdzfinansējums Ls 900,– apmērā Irinas Tīres grafiku albuma ”Liepāja grafikās” izdošanai;
– piešķirts finansiālais atbalsts Ls 350,– apmērā Tāļa Vaidara grāmatas ”Stāsti. Katram sava” izdošanai;
– piešķirts finansiālais atbalsts Ls 500,– apmērā Elfrīdas Pujēnas grāmatas ”Līdzās stāvēja eņģelis. Tas notika 20.gadsimtenī, Eiropā” izdošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 825,– apmērā Olafa Gūtmaņa ”Rakstu” 2.sējuma izdošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 895,– apmērā Olafa Gūtmaņa ”Rakstu” 3.sējuma sagatavošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 2300,– apmērā grāmatas ”Liepājas māksla gadsimtu vējos” sagatavošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 377,23 apmērā grupas ”Credo” grāmatas maketēšanas izdevumu segšanai;
– piešķirts līdzfinansējums SIA ”Liepājas reģiona Tūrisma informācijas birojam” Ls 450,– apmērā ceļveža ”Karosta” izdošanai;

2008.gadā

– Piešķirts līdzfinansējums Ls 350,00 apmērā grāmatas ”Tālis Vaidars. Katram sava. Proza” izdošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 800,00 apmērā Liepājas Tautas fotostudijas FOTAST grāmatas ”Ceļš” izdošanai;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 120,00 Riharda Rubīna grāmatas ”Liepāja – Latvijas galvaspilsēta 1919”;
– piešķirts līdzfinansējums Ls 1264,00 apmērā Alda Kļaviņa albuma ”Liepājas māksla gadsimtu vējos. Glezniecība” izdošanai.

Avots: Liepājas domes sabiedrisko attiecību dienests

Sandra Vensko,
rakstniece

“Grāmatu skapi ar svinīgu pasākumu atvērām šogad martā. Mani priecē tas, ka pēdējo desmit mēnešu laikā tas ir papildinājies ar daudzām jaunām liepājnieku izdotām grāmatām un tas ir kļuvis vēl pilnāks. Skapis piesaista pārstāvniecības viesu un apmeklētāju uzmanību. Tāpat esmu pamanījusi, ka Liepājas rakstnieki ir lepni par viņiem rasto iespēju savas grāmatas ievietot Grāmatu skapī. Iniciatīva par Grāmatu skapi radās tieši rakstnieku vidū, tāpēc ceru, ka pienāks diena un pārstāvniecībā būs arī liepājnieku mūziķu disku plaukts,” stāsta Liepājas pāstāvniecības vadītāja Ginta Ozola.