Liepājas teātra šās sezonas vērienīgākais iestudējums – mūzikls “Pūt, vējiņi!” skatītājus patīkami pārsteidza ne tikai ar režisora darbu, mūziku un horeogrāfiju. Nenoliedzami, skatienus piesaistīja arī Ilzes Vītoliņas veidotie skaistie tērpi un Mārtiņa Vilkārša scenogrāfija.

Nost ar vecišķību!

Tērpu māksliniece Ilze Vītoliņa apgalvo, ka viņai galvenais iedvesmas avots tērpu izveidei bija Kārļa Lāča mūzika: “Būtībā bija jānozīmē no mūzikas, tā pateica priekšā gan stilu, gan noskaņu.” I. Vītoliņa teic, ka ir daudz mācījusies un viņai absolūti nav sveša etnogrāfija: “Esmu pat taisījusi kolekcijas par tautisku tēmu. Man nav aizspriedumu pret tautastērpiem, ko bieži vien iedzen dažādi skolu uzdevumi, man tie ļoti patīk.”

Māksliniece iepriekš ievākusi informāciju par vietām, no kurienes nāk Raiņa aprakstītie cilvēki. Tomēr atšķirībā no filmas “Pūt, vējiņi!”, Liepājas teātra iestudējumā spēlējošie aktieri netika ieģērbti tērpos, kādos patiesi latvieši kādreiz staigājuši. I. Vītoliņa kostīmus veidojusi urbānās etnogrāfijas stilā. “Šie tērpi atbilst manam priekšstatam, kādai mūsdienās vajadzētu izskatīties etnogrāfijai,” saka māksliniece.

Kopā I. Vītoliņa šim uzvedumam radīja 30 tērpu. “Tie tiek dažādi izmantoti un transformēti, tāpēc varbūt rodas iespaids, ka tērpu ir vairāk nekā patiesībā,” skaidro I. Vītoliņa. Strādāt pie kostīmiem rīdziniece sākusi augustā, tomēr darbs neesot bijis sasteigts, jo kopā ar iestudējuma komandu pirms tam viss rūpīgi izrunāts un apspriests. “Režisoram bija prasība, lai kostīmi nebūtu smagnēji, vecišķi pēc izskata. Meitenēm jābūt seksuālām, plastiskām, skatuviskām. Tāpēc arī īsti etnogrāfiski kostīmi mums nederēja, vajadzēja tos transformēt. Tas bija ļoti interesants darbs, kā panākt, lai ar tautastērpu var dejot tango,” atzīst I. Vītoliņa.

Vistuvāk īstenībai atbilst Baibiņas tērps, tas veidots no diviem kopā salīmētiem un speciāli apstrādātiem audumiem. Tas darīts tāpēc, lai Baibiņas pieticīgais tērps atšķirtos no bagāto meitu kleitām gan pēc auduma faktūras, gan krāsas.

Lai arī pēc skata nevar pateikt, iestudējuma kostīmi ir ļoti smagi. Tie izgatavoti no dabīgiem materiāliem, lielākoties no lina un vilnas audumiem. I. Vītoliņa norāda, ka tērpa smagums ne vienmēr ir traucējošs, tas var dot valkātājam pareizo veidu, kā kustēties, dejot.

Kostīmus papildina rotas, ko pēc I. Vītoliņas skicēm veidoja rotu meistars Aivars Vamzis. “Esmu ļoti apmierināta ar viņa darbu, tas ir tāds brīnums, negaidīts,” liepājnieku paslavē māksliniece. 

“Visas meitenes dejo augstpapēžu kurpēs. Protams, latviešu sētā būtu grūti ar tādiem apaviem dejot, bet te viss ir piemērots mūsdienu vajadzībām un prasībām, ko uzliek mūzikls,” pamato I. Vītoliņa. Vienīgā, kurai nav augstpapēžu kurpes, ir bārenīte Baibiņa. Šī personāža atveidotājām Everitai Pjatai un Aijai Andrejevai kājās jāauj miesas krāsas deju čībiņas.

Lai izdomātu matu sakārtojumus I. Vītoliņa pieaicināja frizierus no Dailes teātra. Mākslinieces vēlme bija tāda, lai frizūrās būtu kas tautisks, kā pinumi, bizes, bet lai tās izskatītos mūsdienīgi.

I. Vītoliņa: “Bija uzdevums – Zanei ir kaut kā īpaši jāizskatās. Kā lai viņa izceļas uz pārējo fonu? Zelta krāsa likās atbilstoša. Šuvēja ar savām rociņām sapina lentes, no kurām veidota kleita. Viņas tikums ir iepīts šajā kleitā no galvas līdz papēžiem. No vienas puses Zanes kleita ir ļoti askētiska, no otras puses – tas ir unikāls roku darbs, tā pat varētu stāvēt kādā Diora modes namā. Tajā visā ir manāms pasakas elements.”

Zanes lomas atveidotāja Agnese Jēkabsone: “Jau uzzinot vien, ka izrādes tērpu māksliniece būs Ilze Vītoliņa, pārņēma liels prieks, jo viņas veikums nekad nav slikts. Un pirmoreiz ieraugot tērpu skices un aizejot uz tērpu pielaikošanu, tas apstiprinājās. Vienīgais, ko tajā brīdī varēju pateikt, ir viens liels, sajūsmas pilns: “VAU!” Ar meitenēm grimētavās smējāmies, ka ar tādiem pat precēties mēs varētu – tik skaisti! Un tagad arī varu teikt, ka šīs izrādes tērpi ir man mīļākie un, jā, arī – skaistākie!

Vienā no tērpu pielaikošanas reizēm Ilze teica, ka varam nemaz necerēt, ka tērpos būs ērti. Un tā tas arī ir. Skaistums prasa upurus. Tērpi ir ļoti smagi un gari. Tā kā mums ir daudz jādejo, mēģinājumi neizpalika bez klupšanas un krišanas, no mums tas prasīja gan fizisku piepūli, gan lielu pacietību. Ne vienu vien reizi mēģinājumu procesā gribējās tērpu noplēst nost no sevis un aizsviest prom. Bet pie visa pierod, un visas mocības tiešām ir tā vērtas. Un ko tad Ulda dēļ nepacietīsi!

Tērpi izrādē spēlē noteiktu lomu, tie lielā mērā atklāj tēla būtību, raksturu. Piemēram, Zanes zelta kleita, kurā viņa sagaida Uldi, kā saka mūsu ģērbēja, ir skaistākā, bet riebīgākā. Varu piekrist, uzvelkot to, jūtos it kā ar žiletēm mani grieztu, jo tā ir ļoti asa un stīva. Ļoti grūti kustēties, jūtos kā dzelzs bruņās. Vajadzēja ilgu laiku, lai ar šo tērpu sadzīvotu un sadraudzētos. Nezinu kāpēc, bet šī kleita vienmēr pamanās kaut kur aizķerties.

Tērpus paspilgtina rotas un frizūras. Beidzot piepildījās viens no maniem mazajiem sapnīšiem – gara, gara bize.

I. Vītoliņa: “Ciepas kleita ir smukā rudā krāsā. Viņa ir tāda ārišķīga meitene, un viņas tērps ir bagātīgi apkrāmēts ar saktām. Aktieri paši rada tos personāžus. Ja būtu cita aktrise, tad tas tērps būtu citādāks. Sigita ir ļoti interesanta aktrise, ar vērienu, viņai ļoti piestāv šis tēls, automātiski arī kostīms.”

I. Vītoliņa: “Ineses Kučinskas atveidotajai mātei ir divi tērpi, abos cēlienos pa vienam. Manā prātā māte uzreiz izskatījās ļoti vīrišķīga, jo pārstāv šo sieviešu cilti. Kaut kādā mērā viņa ir vīrietis šajā sieviešu barā. Tāpēc viņai ir metāla josta, un tērpi kopumā ir vīrišķīgi, vismaz mēģināju tādus taisīt. Viņai ir arī duncis, it kā būtu gatava aizstāvēt savu saimi.”

I. Vītoliņa: “Mana pirmā doma bija tāda – sievietes ir zeme, vīrieši – ūdens. Līdz ar to sieviešu tērpi ir zemes, vīriešu kostīmi ūdens krāsās – pelēkzili, pelēkzaļi. Vīriešu kostīmi zināmā mērā ir ar vēsturisku griezumu, bet mēs pie tā stingri nepieturējāmies. Visi vīriešu tērpi ir piemēroti tam, lai tajos būtu ērti kustēties, lai būtu efektīgi dejās un lai būtu pietiekami monumentāli, nesadrumstaloti, lai veidotu masu.”

Pats uz tā tilta nekāptu

Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis norāda, ka šī Raiņa luga “Pūt, vējiņi!” ir visiem zināmais materiāls un laika gaitā tas apkarināts ar daudzām klišejām. Viņš no tā visa centies izvairīties un kā informācijas avotu ņēmis Lāča mūziku. “Kārlis mūziku bija laikus uzrakstījis, kas ir netipisks gadījums. Tas bija vasarā Engures mežā, priedēs skatoties, klausījos to mūziku un kaut kas ienāca prātā.”

Veidojot scenogrāfiju, M. Vilkārsis vispirms domāja par to, kā uz nekustīgās skatuves panākt kustību, ienest vēju tajā visā. Scenogrāfs skatuves centrā novietojis trīs laipas, kuras te tiek izmantotas, kā dzirnavas, maltuve, te atkal pārtop par daļu no tilta. “Tās parāda, ka nav nekādas stabilitātes, zem kājām, viss kustas. Tas man pašam likās būtiski,” uzsver M. Vilkārsis. Viņš uzslavā Liepājas teātra tehniskos darbiniekos, ar kuru palīdzību izdevies visu iecerēto īstenot, arī izveidot vairākus metrus augsto tiltu bez nevienas stutes. “Es jau tur augšā nekāptu,” smej M. Vilkārsis. “Bet aktieri ir drosmīgi cilvēki.”

Scenogrāfs apstiprina, ka šis mūzikls nav no lētajiem projektiem, bet, “ja nekur neieguldīs, nekas nenāks atpakaļ. Kā teicis Šekspīrs: “Ne no kā nekas nerodas.””

Gatiņa tēlotājs Kaspars Kārkliņš: “Pirmo reizi ieraugot Mārtiņa Vilkārša scenogrāfiju uz skatuves, nevienu citu vārdu nevarēju tai pielīdzināt, kā vienīgi – episki. Tā man likās varena ar savu lielumu, ietilpīgumu, bet tajā pašā laikā tā ir mājīga. Mājīgumu, manuprāt, rada koks, no kā būvēta gandrīz visa scenogrāfija.

“Pūt, vējiņi!” scenogrāfija papildina izrādi un padara to daudz skatāmāku, dinamiskāku. Tā ir daudzfunkcionāla, ir iespējams pārveidot un pielietot nedaudzos objektus, kuri atrodas uz skatuves, katras ainas vajadzībām. Piemēram, tās pašas dzirnas, ko meitas maļ pirmajā ainā, vēlāk tiek izmantotas kā šūpoles vai galds. Šis ir tas gadījums, kad scenogrāfija spēlē lielu lomu visas izrādes dzīvē, tā elpo fiziski un arī garīgi līdz ar izrādi.

Man kā aktierim ir svarīgi tas, kā es jūtos starp skatuves dekorācijām, ar kurām man ir jāsadzīvo. Šī ir viena no tām reizēm, kad jūtos labi.”

Inita Gūtmane,