Latvijas glezniecības vecmeistara, Saldus novadnieka Jaņa Rozentāla lielākā skiču un studiju kolekcija pieder viņa vārdā nosauktajam Saldus vēstures un mākslas muzejam. Pirmo reizi zīmējumi apskatāmi ilgi.

Saikni nepazaudēja

Saldenieki izlēma vērtīgo kolekciju iekļaut Jaņa Rozentāla oriģināldarbu ekspozīcijā, jo bija vienisprātis ar muzeju nozares starptautisko aprindu nostāju, – krājumā glabātais mantojums ir katra muzeja sirds. Tas jārāda iespējami plašākam cilvēku lokam, citādi no paaudzes paaudzē sargātam mantojumam nav nozīmes. Muzeju krājumos ir lietas, kas gaismā nav iznestas pat vairākus gadu desmitus. Līdzīgi bija ar J. Rozentāla zīmējumiem. Daži uz neilgu laiku bijuši izstādēs, kolekcija publicēta Saldus muzeja izdotā grāmatā “No Saldus līdz Romai”, un viss.

Latvijā Jaņa Rozentāla radošo mantojumu glabā trīs muzeji. Augstvērtīgākās gleznas ir Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, gleznotāja sadzīvei pievērsies Rūdolfa Blaumaņa un Jaņa Rozentāla muzejs Rīgā. Savukārt saldenieki aizķērās aiz zīmējumiem, jo Pēterburgā skolotais profesionālis dzimtajā pusē strādāja aptuveni divus gadus, lai gan bija iekārtojis darbnīcu, kuru pats dēvēja par sapņu torni.

“Rozentāls Saldū uzturējās neilgi, tomēr ar dzimto pusi saikni nezaudēja līdz mūža galam. To pierādām viņa dzīvei un dzimtai veltītā ekspozīcijā, ko 2016. gadā atklājām agrākās darbnīcas ēkas pirmajā stāvā. Bija laiks, kad projektu konkursu vērtētāji nesaprata mūsu ar Rozentālu saistītās ieceres,” atceras J. Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja direktore Agrita Ozoliņa.

Dinamiska spēlēšanās

18. martā ar gleznotāja oriģināldarbu ekspozīcijas atklāšanu ir pabeigtas ēkas vērienīgas pārvērtības – nu tā sakārtota tehniski, kosmētiski un saturiski. “Lieliska dāvana Latvijai simtajā jubilejā,” direktore priecājas par padarīto, jo tā dēļ risināti konceptuāli, finansiāli un organizatoriski cietie rieksti.

Ekspozīcijas koncepciju un tās realizāciju uzticēja profesionālam grafiķim Ģirtam Baranovskim. Viņš radījis eleganti atturīgu vidi bez mūsdienu tehnoloģijām, lai apmeklētājs ne vien bauda divvientulību ar augstvērtīgas mākslas paraugiem, bet arī radoši izpaužas (darbnīcas centrā ir liels galds, pie kura lieli un mazi, muzeja pedagoģes Sandras Leitholdes rosināti, var ļauties iztēles lidojumam).

“Skicēs ļoti labi var pamanīt Rozentāla dabu – cik temperamentīgi viņš tvēris acumirkļus,” atzīst Ģ. Baranovskis. Viņš 81 zīmējumu izlicis vertikālās iestiklotās vitrīnās, savukārt skiču albumus un pārējos uzmetumus – horizontālās atvilktnēs. “Izkārtojums nav tematisks vai hronoloģisks. Var teikt, ka esmu spēlējies ar Rozentālu, jo zīmējumus izkārtoju dinamiski, parādot darbu atšķirības raksturā, tehniskajā izpildījumā un formātos. Vitrīnās ir acumirkļa uzmetumi, rūpīgāk izstrādāti pasūtījuma darbi, arī tādi zīmējumi, kuros mākslinieks tikai trenējis roku. Redzam, ka Rozentāls nemitīgi strādājis. Mūsdienās mākslinieki kļuvuši inertāki – acumirkli netver skicējot, bet gan fotografējot un izmantojot dažādas mobilas ierīces,” piebilst grafiķis.

Zīmējumi izstādīti palielā darbnīcas nišā, savukārt pārējā telpā izkārtotas ap 30 gleznu. “Atteicos no domas atdarināt darbnīcas interjeru, kāds te varēja būt vecmeistara laikā. No tiem gadiem saglabājusies tikai krāsns, nav pat mēbeļu,” skaidro Ģ. Baranovskis. Vizuāli neitrālajā un minimālajā interjerā paslēpta virkne mūsdienīgu un specifisku tehnoloģiju, kas nodrošina oriģināldarbiem maksimāli saudzējošus apstākļus – sargā no ultravioletā starojuma, regulē telpā mitrumu un temperatūru utt.

Iztērē vairāk par 47 000 eiro

“Apzinājāmies, ka Jaņa Rozentāla oriģināldarbu ekspozīcijas izveidošana būs ļoti dārga un nenotiks strauji,” turpina A. Ozoliņa. Pērn Saldus novada pašvaldība darbnīcas otrajā stāvā ieguldīja aptuveni 35 tūkstošus eiro, neskaitot ēkas fasādes un jumta remontu. 10 tūkstoši eiro iegūti Valsts kultūrkapitāla fonda projektu konkursā, 2100 eiro saņemti no Kurzemes plānošanas reģiona. Nauda tērēta, sākot ar ekspozīcijas mākslinieciskās koncepcijas izstrādāšanu un galdniecības darbiem un beidzot ar gleznu restaurēšanu un ierāmēšanu. Lauvas tiesa, gandrīz 27 500 eiro, samaksāta par gudras ventilācijas sistēmas projektēšanu un ierīkošanu.

Muzeja direktore augstu vērtē, ka pašvaldībā neapšaubīja tik lielu tēriņu lietderību. Lētākas alternatīvas neapsvēra tādēļ, ka nākotnē tās iznīcinātu iestādes acuraugu. Uz audekla radītām gleznām un papīram lielākie ienaidnieki ir mitrums, saules stari un temperatūras svārstības. To iedarbība maksimāli samazināta, iegādājoties speciālu stiklu gleznām un zīmējumu vitrāžai, skābi nesaturošu kartonu, uz kura piestiprināti trauslie zīmējumi. Skices un studijas lielākoties atrodas tumsā, apgaismojums ieslēdzas tikai tad, kad cilvēki tuvojas vitrāžai.

Atjauno radošu vidi

A. Ozoliņa atzīst, ka jaunā ekspozīcija pamazām maina viņas attieksmi un priekšstatus par norisēm, kuras pieļaujamas līdzās saudzējamiem mākslas darbiem. “Vairāki mākslinieki ieteica darbnīcā rīkot nodarbības, jo pēc būtības darbnīca ir telpa, kurā rada, nevis kaut ko iekapsulē, sastindzina. Tas nozīmē, ka jāļauj visu paaudžu cilvēkiem tur darboties, piemēram, ar krāsām. Pirmajā mirklī no tādas domas man aizrāvās elpa: kā nu būs, kad bērni gar Rozentāla gleznām skries ar otām?! Tagad esmu apradusi ar ideju un atgādinu sev: vairākkārt pierādījies, ka sakārtotā vidē neviens neārdās. Prāts mierīgs arī tāpēc, ka muzeja pedagoģe Sandra Leitholde brīnišķīgi strādā ar visu paaudžu apmeklētājiem, arī maziem bērniem,” turpina direktore un ieskicē vairākas apmeklētāju programmas. Visiecienītākā ir tā dēvētā “Atver!”, kas piemērota arī ģimenēm un maziem bērniem, jo ietver spēļu elementus. Tiem ļaujas pat pie tehnoloģijām pieradušie.

Direktore atzīst, ka bažījusies par nodomu ekspozīcijā neiekļaut interaktīvas tehnoloģijas apmeklētāju izklaidēšanai. Starptautiskā līmenī muzejnieki satraucas, ka gandrīz katra jauna ekspozīcija aicina pieskarties ekrāniem. Muzejos glabātās vērtības jārāda laikmetīgi un atraktīvi, taču nedrīkst pārkāpt robežu un kļūt par iestādi, kas sabiedrību izklaidē, pievēršot tās uzmanību dažādu kalibru ekrāniem. Kā nepārkāpt šo tik tikko pamanāmo robežu?…

Arī stāsts kļūst vēsturiski vērtīgs

Ekspozīcijas atklāšana nenozīmē, ka muzejs pārstās pieņemt dāvinājumā vai iegādāties Rozentāla oriģināldarbus. “Kolekcijas veidošanā nekad nav gala termiņa,” smaida A. Ozoliņa. Muzejs plāno nākotnē iegādāties ar Saldu saistītus darbus, savukārt visi dāvinājumi tiks pieņemti lielā pateicībā.

Muzeja kolekcijas veidošanas stāsts arī kļuvis par vēsturisku liecību, jo sniedz norādes par vairākiem nozīmīgiem notikumiem. Piemēram, zīmējumu un gleznu kolekcijas pirmsākumi meklējami pagājušā gadsimta 30. gados – tolaik daudzus muzejus dibināja uz privātpersonu vākuma bāzes. Par Jani Rozentālu liecības krāja viņa draugs Marts Vējš, tomēr Saldus muzeju dibināja tikai pēc Otrā pasaules kara. Vairāki darbi Saldū nonāca 50. un 60. gados pēc tam, kad reorganizēja un izvētīja daudzus muzejus. Pirmais pirkums, kas papildināja vecmeistara kolekciju, saldeniekiem bija 1959. gadā, kad par 1000 rubļiem no Kultūras ministrijas iegādājās divas gleznas.

Būtiska nozīme bijusi dāvinājumiem un pirkumiem no J. Rozentāla bērniem un mazbērniem. “Gleznotāja dzimtas dāvinājumus uzskatām par atzinību mūsu darbam – viņi mums uzticas. Skiču un studiju kolekciju pēdējo reizi papildinājām 2016. gadā ar Rozentāla mazdēla Jāņa Viļumsona dāvinājumu. Jāizceļ arī ziedojumu loma. 2009. gadā varējām atļauties zīmējumu lielu pirkumu par aptuveni 2000 latiem no gleznotāja mazmeitas Kristīnes Rozentāles tikai tāpēc, ka Amerikā dzīvojošā Aija Zemdega ziedoja mums naudu. Arī viņai par mūsu muzeju radies priekšstats, ka strādājam atbildīgi, mērķtiecīgi un profesionāli,” atceras A. Ozoliņa.

CITĀTI

Janis Rozentāls par skices būtību

# “[Skicēm un studijām] trūkst tās gatavības (..), viss dots pirmajā sajūsmībā – ne kaligrāfija, bet individuāls rokraksts, pilns jūtu un dzīvības.”

# “Zīmējums ir tas mākslas veids, kurš rāda mākslinieka pirmo saskarsmi ar dabu un visspilgtāk iemieso acumirkļa iespaidus. Zīmējot mākslinieks var ļauties lielai fantāzijas un improvizācijas brīvībai – tas ir pamats tālākai mākslinieka darbībai.”

# “Uzzīmēt tādēļ kādu mazu vinjeti ir dažreiz grūtāk, nekā uzgleznot lielu detalizētu dabas kopiju (..). Viņa vingrina mūsu apķērību un novērošanas spēju, asina mūsu aci uzķert ātri mainošās kustības, glīto mūsu sajūtu priekš smalkām niansēm, priekš līniju mūzikas un daiļas kustēšanās un iznešanās.”