Tradīcijas zūd, un šis ir pats pēdējais brīdis, lai tās pieturētu, lai kāds no mums varētu tās pārmantot. Tāpēc filozofe un Latviešu folkloras krātuves darbiniece Māra Mellēna gandrīz katru trešdienu brauc uz Otaņķiem – lai klausītos, lai runātu ar Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa sievām.

Ne jau tikai par dziedāšanu, arī par dzīvi. Arī par to, kā ir ar latvieša pašcieņu. Laika gaitā šīs sarunas un pētījumi varētu pārtapt grāmatā.

Kurzemes pērles

Nu jau ir pavisam skaidrs, ka sākumā ekspedīcijām atvēlētie trīs četri mēneši pāraugs gadā. Jo tradicionālajai kultūrai būtisks ir gada ritējums. “Par lietām, par kurām es ar sievām varu runāt ziemā, es nevaru runāt pavasarī, un otrādi. Lai saprastu, man vajag visu gadu,” saka Māra Mellēna.

Viņa Otaņķos ir gandrīz katru trešdienu. Iet uz mēģinājumiem, klausās katras etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces dzīvesstāstu. “Viena lieta ir skatīties uz tradicionālo kultūru no attāluma, bet pilnīgi cita – ja skatāmies katra cilvēka dzīves kontekstā,” skaidro pētniece. “Otaņķu sievas ir Kurzemes pērles! Un Zenta ir absolūti īpaša,” viņa piebilst par ansambļa ilggadējo vadītāju Zentu Bērtiņu. “Visam viņas dzīvesstāstam pamatā ir no vecvecmammas mantota dziedāšanas tradīcija, kuru viņa ārkārtīgi rūpīgi mēģina atdot atpakaļ.” Šī tradīcija Latvijā zūd acu priekšā, un nu ir pats pēdējais brīdis, lai to pieturētu, lai kāds no mums varētu to pārmantot.

“Arī man es jūtu, ka esmu atnākusi piecas minūtes par vēlu, jo šoruden nomira viena no otaņķnieču priekšdziedātājām Katrīna Radomišķe, pirms tam aizgāja arī etnogrāfiskā ansambļa maizestēvs, bijušais kolhoza priekšsēdētājs Ivars Šalms…”

“Nekā cita, ko darīt, jau nebija”

“Nezinu, vai vietējie novērtē to bagātību, vai novērtē to, ka pie Zentas brauc mācīties no otra Latvijas gala,” M. Mellēna piebilst, ka allaž apbrīnojusi pietāti, Zentas un citu otaņķnieču inteliģenci. “Nekad nelielīties, lai arī viņām ir ar ko lielīties. Bet vienmēr piedomāt – vai varu vēl kaut ko iemācīties klāt.”

Taču pētniece sakās saprotam arī šo nenovērtēšanu: “Tradīcijas klātbūtne te, Otaņķos, ir tik pašsaprotama, ka liekas – nekur jau tā nepaliks. Sak’, viņas tak te ir un dzied, un dziedās mūžīgi mūžos!”

Bet patiesībā ir tā, ka tie cilvēki, kas šo tradīciju nes uz mūsdienām, ir ļoti īpaši, uzsver M. Mellēna. “Zenta ir fantastiska, jo ir piedzīvojusi savu vecvecmammu Katrīnu, un ir pārņēmusi to tradīciju. Kaut vai neapzināti, kaut vai daudz ko aizmirstot.” Viņas meita vairs to nespējusi.

Te sarunā iesaistās pati Zenta Bērtiņa. Līdz šim viņa, klusēdama un reizēm piekrītoši pamādama, pie sava rakstāmgalda kārtojusi fotogrāfijas un pierakstus. “Es nedziedāju viņas bērnībā, no manis meita neko nav dzirdējusi. Bet es pati esmu kādus trīs gadus to vien darījusi, kā sēdējusi blakus savai vecvecmammai un dziedājusi. Jo mums jau nekā cita nebija ko darīt.”

Notrūkst pati no sevis

Vides maiņa, politiskas norises ietekmē daudz ko, sarausta tradīcijas ceļu cauri gadiem. Karš, izsūtīšanas. Latvijas ekonomiski visattīstītākie novadi tika iznīcināti. Pēc izsūtījuma ļaudīm bija grūti atgriezties vietās, no kurām nākuši. Totalitārais režīms apzināti cīnījās pret tradīcijas pārmantošanu. Turklāt: ja vecāki vēlēja saviem bērniem labāku nākotni, tad centās viņus dabūt no laukiem uz pilsētu, pēc izglītības, pēc augstāka sociāla stāvokļa, labāka darba un dzīves. Un ļoti bieži mammai nebija laika iedot līdzi pamatvērtības.

“Un tiem, kam nelaimējās ar vecmammām, tie arī palika bez tā mantojuma. Tradīcija notrūkst pati no sevis,” piebilst folkloriste.

Ir mazais gabaliņš, ko nevar paņemt tāpēc, ka nav vēl tādas pieredzes, lai spētu – M. Mellēna atsaucas uz Imanta Ziedoņa dzejoli par to, kā vecmamma šuvusi mirstamo kreklu un dziedājusi. Vispirms to, ko zina visi, tad – tikai to, ko dzied, mirstamo kreklu šujot. Bērns bija par mazu, nevarēja to sev paņemt. Jo pieredzes nebija.

“Bet mums tā ķeza ir, ka vairs nevar paņemt ne tikai to mazo gabaliņu, bet nevar paņemt neko.”

Atgriezīsies citāda

Vai vispār, kaut teorētiski, ir iespēja šo tradicionālo kultūru dabūt atpakaļ, padarīt par daļu mūsdienu cilvēka dzīves? Vai ir iespējams, piemēram, ka priekšnieks ofisā darbadienas beigas iezīmē ar garo saucienu?

“Man ļoti gribētos optimistiski atbildēt. Bet, ja jāsaka pa godīgam, tradīcija šobrīd ir postfunkcionālā situācijā, tā neatgriezīsies tādā formā, kādā bija,” pētniece saka. Vesela prasmju sistēma, kas saistīta ar darbiem, aiziet – siena kraušana zārdos, izkapšu siešana un kapināšana, vīri vairs nepļauj spailes. Viss notiek citādi.

“Bet es domāju, ka ar kultūrpolitiku, ar atbalstu etnogrāfiskajiem ansambļiem, ar izglītību tradicionālajā kultūrā šo tradīciju var pieturēt un padarīt mūsdienu cilvēkam saprotamu un pieņemamu. Citādā veidā kopjamu.”

Bez ārējas autoritātes

Tradīcija un tradicionālā kultūra nepastāv, kaut kur gaisā plivinoties, tā ir ļoti cieši saistīta ar cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām, ar visu, kas notiek kādā kopienā. Lokālā, kas ir turpat, piemēram, Otaņķos, vai tajā, kas izšķīdusi pasaulē, bet kam tajā vietā ir saknes. Tikai caur to tradīcija var kļūt dzīva un reāla. Kopiena tiek uzturēta caur piederību senčiem, bet šo piederību palīdz uzturēt, piemēram, vēl viena latviešu tradīcija – kapu svētki. Vai arī vienkārši interese par to, no kurienes es esmu nācis.

“Tāpēc es domāju, ka tā vai citādi, bet cilvēki tajās vietās būs. Vai nu viņi būs iedzimti nīcenieki, suiti vai puopiš, vai būs ienākuši tur, un viņiem būs jādzīvo ar šo tradīciju, kas tur jau priekšā.”

“Cilvēks bez tā, ka viņš ir fiziska, ķermeniska un pragmatiska būtne, ir arī gara dzīves līdzdalībnieks. Un tradicionālā kultūra ir demokrātiska ar to, ka ļauj kopt gara dzīvi pašam, pēc paša izvēles. Skatoties tikai uz kopienas viedokli, bet nepieņemot nekādu ārēju autoritāti, kādus precīzus ārējus kanonus,” turpina M. Mellēna. “Tāpēc es domāju – tur iekšā ir kāds izdzīvošanas mehānisms.”

Cik paši gribam

Te “Kultūras Pulss” metas starpā ar atsauci uz ES ierēdņu mudinājumiem Savienības pilsoņiem kļūt mobiliem, nestāvēt uz vietas, nebīties strādāt citās zemēs un ņemt līdzi arī ģimeni. Tas viss tikai palīdzētu celt aizvien lielāku un stiprāku ekonomiku. Kā tad paliks ar kopienu, kas spēj atdzīvināt tradīciju?

“No mums reiz jau mēģināja iztaisīt jaunu vēsturisku kopību – padomju cilvēkus. Ar vieniem izdevās, ar citiem, paldies Dievam, ne. Un uz tiem otrajiem mēs arī tagad varam cerēt, ka viņi šajā situācijā atradīs kādu risinājumu,” atbild M. Mellēna.

Bet kur latvietim tagad dziedāt tautasdziesmas? “Ir kāzas, bēres, krustabas. Kaut gan… tagad arī varbūt vairs nedzied. Bet citi ģimenes godi ir, piemēram, dzimšanas dienas ballītes. Ja vispār tā vēlme uzdziedāt vēl ir dzīva, tad tur tā parādās. Cik mēs paši to gribam, tik arī ir, jo vairs nekas neuzliek par pienākumu, ka tas jādara.”

Un tas ir arī stāsts par pašcieņu – vienu no latvieša galvenajām problēmām. “Jo vairāk sapratīsim, cik katrs pats par sevi esam vērtīgi, unikāli un zinoši, cik tā mūsu tradīcija ir unikāla un cik daudz tā mums var pateikt, jo labāk būs.”

Uzziņai

– Otaņķu etnogrāfiskais kolektīvs radās 1964. gadā, turklāt gluži nejauši – kolhozā bija vajadzīgs kāds priekšnesums pensionāru vakaram.
– Sievas Rasmas Attekas vadībā sanākušas kopā un izdomājušas uzvedumu “Senās kāzas Nīcā”. Vēlāk tapa arī citi uzvedumi.
– Ansamblis pamazām izveidojies, pateicoties tādām dziedātājām kā Katrīnai Radomišķei, Margrietai Otaņķei, Margrietai Sapatei un Alvīnei Šķiperei.
– Kopš 1988. gada Otaņķu etnogrāfisko ansambli vada Zenta Bērtiņa, kuras saknes dziļi iestiepjas šajā pagastā.
– Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuve internetā: www.lfk.lv.

Stāsti par dzīvi

“Tie ir stāsti par dzīvesveidu, par domāšanas veidu,” Māra Mellēna saka par to, ko dzirdējusi garajās sarunās ar otaņķniecēm. Un tie stājas pretī mūsdienām. “Mūsu laiks ir tāds, kas par lielām lietām vispār mēģina nedomāt, cenšas nedomāt kopsakarībās. Tas ir pragmatisks laiks: slikts ir tas, kas tūlīt nedod rezultātu.”

M. Mellēna pārstāsta vienu tādu stāstu, vienkāršu kā zeme: par spīti tam, ka vecvecmamma vairs īsti labi neredz, viņai ir nevainojami tīra māja. Tas tāpēc, ka ir jāsāk tīrīt no stūrīšiem, tas jādara uz ceļiem rāpojot, kamēr visu savelk viducī. Ja sakārtos no nomalēm un maliņām, centrs sakārtosies pats.

Dina Belta,

Tieši par satikšanos ar Zentu Bērtiņu (no kreisās) Māra Mellēna ir īpaši priecīga: “Tie cilvēki, kam izdevies šo mantojumu saņemt un atnest, ir ļoti īpaši.”