“Desmit, manuprāt, ir nozīmīgs skaitlis, un var ko mazliet vairāk vēlēties un prasīt,” teic ielu teātru festivāla “Zeme. Debess. Jūra” rīkotāja Lita Belte-Svētiņa un uzskata, ka pienācis laiks tā norisē ko mainīt. “Ja iekāpsim nākamajā desmitgadē, tad noteikti darbības vietu redzu pie “Vēja mātes” Jūrmalas parkā. Bet tad ir jābūt vairāk māksliniekiem un līdz ar to – lielākam budžetam,” L. Belte-Svētiņa skaidro, – lai tas būtu interesantāk un daudzveidīgāk. Vēl esot tik daudz, ko aicināt un parādīt. Bet jau aizvadītā festivāla dalībnieki atzīst, ka Liepājā viņiem ļoti paticis. 

Vēl būtu, ko redzēt

“Esmu apmierināta,” atbild L. Belte-Svētiņa, lūgta pavērtēt aizvadīto ielu teātru festivālu. Taču arī neslēpa vilšanos. “Pa šiem desmit gadiem esmu daudz ko redzējusi, tādēļ, runājot par uzaicinātajiem māksliniekiem un tieši humoristiem, citus gadus bijuši daudz labāki un augstākas klases,” L. Belte-Svētiņa nebaidās atzīt kļūdas savā darbā un skaidro, ka to, ko uzaicināt, visbiežāk izvēloties pēc internetā ievietotajiem video. “Jā, tas ir tāds kaķis maisā,” piekrīt festivāla organizatore, “pamatā vēroju ne tikai viņu priekšnesumu, bet arī nofilmēto cilvēku reakciju. Neviens jau parasti neliek visu priekšnesumu, tā kā tas ir 50 pret 50. To nevar zināt.”

Par 10. jubilejas festivāla rozīnīti L. Belte-Svētiņa nosauc ugunsšovu no Lietuvas trupas “Ugunies Valdovai”. Svētku reizei piestāvējuši Gomeļas Valsts leļļu teātra milzīgie pneimoroboti. “Visā visumā, ko apliecina arī citi, pasākums bija feins.” Un to, ka otrajā dienā festivāls norisinājās vienlaikus ar Jūras svētkiem ostas promenādē, L. Belte-Svētiņa uztver kā plusu, jo Jūras svētki pulcējuši lielas cilvēku masas. “Ne vienmēr mēs visiem saviem skatītājiem varam aiznest informāciju. Ar Jūras svētku palīdzību mums izdevās tikt pie lielāka skaita skatītāju.”

“Ja iekāpjam nākamajā desmitgadē un skatāmies uz priekšu, tad noteikti kaut kas ir jāmaina. Vispirms, dislokācijas vieta. Es festivālu redzu pie Vēja mātes Jūrmalas parkā,” L. Belte-Svētiņa uzskata, ka, ja viss palikšot, kā bijis, tad tas vairs nebūšot interesanti. Arī pašai. “Ja tas aizies tā, kā es to redzu savā nākotnes vīzijā, tad – jā,” atbild festivāla rīkotāja, vaicāta, vai ir gatava uzņemties rīkot nākamo ielu teātru festivālu. Ja izdosies to pārcelt uz minēto vietu Jūrmalas parkā, būs nepieciešams aicināt vairāk mākslinieku, kas attiecīgi nozīmētu – vajadzīgs biezāks maciņš. “Te būtu pilsētai jāpalīdz,” L. Belte-Svētiņa norāda, kas varētu iesaistīties. Tieši finansiālā puse arī aktualizējusi izskanējušo jautājumu, vai festivāls jārīko ik pēc diviem gadiem. “Pagaidām vēl nekas konkrēts nav akmenī iekalts,” teic L. Belte-Svētiņa. Bet šāds variants tiekot apspriests, viņa apstiprina. Kaut kas precīzāks varētu būt zināms pēc dažiem mēnešiem, kad tiks pieņemts budžets. Ja nauda tiks rasta, vai būs pietiekami daudz laika, lai festivālu noorganizētu? “Ja runa ir par māksliniekiem, tad dažus skatos jau tagad, zinu, ko gribētu redzēt Liepājā. Parasti māksliniekus cenšos sarunāt līdz Jaunajam gadam, pēc tam tiek kārtotas pārējās lietas,” L. Belte-Svētiņa zina teikt, ka vēl ir ļoti daudz, ko rādīt liepājniekiem un pilsētas viesiem. “Pasaule ir plaša, mākslinieki ļoti dažādi!”           

Aizraujoša balansēšana uz bumbas

Šogad festivālā bija dalībnieki, kuri atgriezušies Liepājā atkārtoti. Vieni no tiem bija teātris no Nīderlandes “Compagnie with balls”. Tā sastāvu veido Marjoleina Vagtere un Peters van Valkenhoefs, viņi ir pāris ne tikai savā priekšnesumā, bet arī dzīvē. “Esam ļoti priecīgi,” par iespēju atkal skatīt vēju pilsētu, sacīja Marjoleina. “Ļoti izbaudījām pirmo reizi, kad šeit bijām 2009. gadā. Visvairāk palikusi atmiņā atsaucīgā publika, īpaši bērni. Viņi smējās, spiedza, nāca klāt, iesaistījās. Arī no organizatoru puses tikām uzņemti ļoti draudzīgi, mīļi. Mums toreiz izrādīja pilsētu, saņēmām dažādas dāvaniņas,” M. Vagtere pasakās par viesmīlību arī šoreiz, norādot, ka ne visur viņi tiekot tā apčubināti un sagaidīti, kā tas ir šeit. “Pamatā ir tā, ka tiek norādīts, kur jāuzstājas, esiet tur tikos un tikos, nospēlējiet, un viss. Te jūtamies omulīgi un gaidīti.”

Tāpat kā trešajā ielu teātra festivālā, arī šoreiz nīderlandieši piedāvāja četrus metrus garas marionetes deju ar dāmu uz milzu bumbas. Marjoleina demonstrēja izcilas balansa prasmes. “Katru reizi pirms priekšnesuma cenšos atpūsties un garīgi noskaņoties,” viņa atklāj, kā notiek gatavošanās iznācienam.

Ar publiku Liepājā esot patīkami strādāt. Tā kā ir būts ļoti dažādās pasaules daļās, Marjoleinai ir iespēja salīdzināt. Viņa novērojusi, ka Āzijā cilvēki neizrādot emocijas. Spānijā, Itālijā bērni esot visai bailīgi, Vācijā pretēji – dažbrīd pat rupji, mēģina bakstīt, pagrūst. “Šeit cilvēki ir pieklājīgi, bet tajā pašā laikā labprāt iesaistās. Protams, visvairāk – bērni, pieaugušie izturas rezervētāk, grib tikai fotografēties. Taču mums labāk patiktu, ja izrādes laikā viņi ar mums kopā dejotu. Publika no mums nebaidās, šķiet, ka esat pieraduši pie ielu teātru festivāla,” smaidot novērojumos dalās nīderlandiete.

Gada laikā Marjoleina kopā ar savu dzīvesbiedru viesojas 50 līdz 60 valstīs. Viņi ceļo ar busiņu, kurā ietilpināts viss nepieciešamais izrādēm. Sezona ilgstot no maija līdz oktobrim. “Tā kā spēlējam ārā, tad jābūt labiem laikapstākļiem,” paskaidro M. Vagtere. Pārējo laiku māksliniece pavadot Amsterdamā, kur apmāca cirka trenerus – skolotājus.

“Atceros, ka bērnībā gribēju kļūt par arheoloģi. Taču mamma saka, ka esmu vēlējusies būt arī cirkus māksliniece. Pati gan to neatceros,” smaidot teic Marjoleina, pastāstot, ka ar akrobātiku sākusi nodarboties salīdzinoši vēlu – 21 gada vecumā. “Gāju teātra skolā, tur bija daudz kas – dziedāšana, dejošana utt. Pati gāju akrobātikā. Pēc tam to sāku mācīt cirkā, un cirks mani “ievilka”. To, ko māku šobrīd, principā esmu apguvusi pašmācības ceļā.”

Šā brīža dzīvesveidu – ceļošanu no vienas valsts uz otru – Marleina izbaudot. “Man ļoti patīk,” viņa atzīstas, taču reizē norāda, ka turpināšot vēl kādus trīs līdz piecus gadus. Ko pēc tam, vēl nezina, taču noteikti turpināšot apmācīt citus, nododot savas prasmes un zināšanas. 

Komunicē bez vārdiem

Teātris “Fireter” no Bulgārijas Liepājā viesojās pirmo reizi. Viņiem vispār šī bija pirmā reize Baltijas valstīs. Izrādās, ka “Fireter” uzaicināti pēdējā brīdī. Viens no iepriekš sarunātajiem festivāla māksliniekiem salauzis roku, un bijis ātri nepieciešams atrast kādu viņa vietā. Uzrunāti bulgāri, kas spējuši ātri reaģēt un atbraukt.

Teātra “Fireter” pārstāvis Plamens Ivanovs bija patīkami pārsteigts par šeit redzēto. “Esmu bijis Ukrainā, Gruzijā un citās bijušās Padomju Savienības valstīs. Salīdzinot ar Latviju, tur ir palicis daudz vairāk no pagātnes. Jūs jau vairāk līdzināties Skandināvijai,” novērojis ielu mākslinieks. “Liepāja ir ļoti skaista, maza pilsēta. Šeit ir ļoti laba atmosfēra, cilvēki – brīnišķīgi, atsaucīgi.”

P. Ivanovs, kurš ir arī teātra “Fireter” direktors, pastāsta, ka teātrim jau ir 15 gadu. Sākumā bijuši trīs četri cilvēki, nu jau tā sastāvā ir vairāk nekā 30 cilvēku. Lielais skaits ļauj “Fireter” būt vairākās valstīs vienlaikus, izrādot savus priekšnesumus. Arī laikā, kad trīs no viņiem viesojās Liepājā, citi savukārt strādāja citur.

“Man ļoti patīk ielu teātra forma,” atzīst Plamens un paskaidro – tieši tādēļ, ka starp viņu un sanākušo publiku nav nekādu robežu. “Tu visu laiku esi saskarē. Un vari cilvēkus savā izrādē arī iesaistīt, viņi kļūst par daļu no priekšnesuma.” Bulgārs norāda, ka katrā vietā viņu sniegtā performance mainoties. “Kur braucam, ikreiz mēģinām sajust tās vietas cilvēkus, to, kādi viņi ir, jo katrā pasaules daļā tomēr esam citādāki. Izrāde mainās, lai būtu interesanta attiecīgajai publikai. Mēs savā ziņā pielāgojamies. Un mums patīk spēlēties ar cilvēku ziņkārību.” Lielākā alga esot cilvēku mirdzošās acis un pateicības vārdi, ka jūtas pārsteigti un iepriecināti.

Teātris “Fireter” pamatā komunicē ar publiku bez vārdiem. Uz Liepāju viņi atveda divas dažādas izrādes – muzikālos elfus, kas pārvietojās uz milzu ķekatām, un pasaku puķes ar reibinošu ziedu aromātu. “Cenšamies izmantot tādu valodu, kas ir saprotama visiem,” kāpēc izvēlēta tāda forma, paskaidro P. Ivanovs. “Dažreiz brīnāmies, cik ļoti daudz var pastāstīt arī nesarunājoties.”