Pazīstamā krievu
režisora KONSTANTĪNA BOGOMOLOVA līdzdalība Liepājas teātra un
patiesībā visa latviešu teātra virzībā pašlaik ir ļoti
spēcīga. Ar divām izrādēm viņš par teātri licis runāt ļoti
daudziem un ļoti dažādos kontekstos. Vai tam, kā režisors domā
un kā redz teātri, būs dziļāki nospiedumi, rādīs laiks un
vēsture, bet, dzīvojot šeit un tagad, gandarī iespēja dzirdēt
viņa domas un uzskatus par mūsdienu teātri un sevi tajā. Tāda
iespēja bija Liepājas teātra diskusijā “Režisors
Bogomolovs, teātris un skatītājs”.

– Esmu pārliecināts, ka
cilvēks kļūst sarežģītāks. Tās visas ir muļķības par
primitivizāciju. Skatītājs daudz vairāk zina par teātra un kino
tehnoloģijām. Nav vairs tā naivuma, kāds bija 19. gadsimta
sākumā, kad cilvēki skatījās ekrānā, redzēja kustīgus
cilvēkus un brīnījās. Tagad cilvēks apsēžas zālē un redz –
tas ir dators, tas –

uzzīmēts.
Es nemīlu kailu ķermeni uz skatuves lielākoties nevis estētisku,
bet tehnoloģisku iemeslu dēļ. Jo, kad cilvēks uz skatuves
izģērbjas, zālē sēdošais domā, cik viņam droši vien auksti.

Tāpēc
aktieriem māca, lai, krītot uz ceļiem, nebūtu cieša sitiena, lai
kritiens būtu maigs, jo, kad kāds stipri nokrīt, cilvēks zālē
iedomājas, kā aktierim sāp. Tas ir tikai viens piemērs tam, ka
skatītājs ļoti labi saprot teātra tehnoloģijas. Uztvere kļūst
sarežģītāka, konteksts kļūst sarežģītāks, arī teātris
kļūst citādāks.

– Skatītājam, kas nāk uz
teātri, ir ļoti daudz priekšstatu par to, kā viss būs – ka
vērsies priekškars, nodzisīs gaisma, ka izrāde ilgs apmēram tik
ilgi utt. Mūsos darbojas ieprogrammēta uztveres sistēma. Taču,
kad tas, kas uz skatuves notiek, neatbilst šai sistēmai, mūsos
notiek aktīva agresīva pretestība, un šajā brīdī mēs it kā
no jauna mācāmies uztvert. Uztveres sistēma sāk radikāli
atjaunoties, un ļoti intensīvi sāk strādāt smadzenes, sirds,
acis, ausis, jo tas ir kaut kas neierasts.

Maskavā daudzi braukā
ar metro. Un eskalatori periodiski nestrādā. Kad tu, redzot
uzrakstu, ka tas nedarbojas, uzkāp uz eskalatora, lai ietu kā pa
kāpnēm, kājas nedaudz raustās. Lai gan ir rakstīts, ka
eskalators nestrādā, tātad tas kļuvis par kāpnēm, organisms,
muskuļi šo signālu neuztver, tas nozīmē, ka muskuļu darbība
paslēpta kaut kur dziļi zemapziņā. Tas ir interesants
psihofizioloģikss fenomens, kas ilustrē to, kas ar mums notiek, kad
nestrādā ierastā sistēma.

Līdzīgi ir teātrī.
Kad ieejam zālē, parasti izrādes eskalators
mūs nes. Mums tajā parāda jēgas un nozīmes, akcentus, organisms
ērti tajā jūtas, mums ir labi, komfortabli. Eskalators savu
funkciju ir izpildījis. Ja tas ir izslēgts, tev pašam pa to ir
jānoiet. Bet tev kļūst mežonīgi neērti. Mūsdienu teātris ir
apzinājies, ka esam pilni štampu, un sācis aktīvi strādāt, lai
uzspridzinātu ierasto uztveres sistēmu un komfortu un atjaunotu to.

– Protesta enerģija pret
kaut ko asu un krasu vienmēr ir spēcīgāka nekā pret kaut ko
ierastu, tāpēc liekas, ka ar to pieblīvēts viss debesjums.
Turklāt bieži vien asās izpausmes izrādās loti talantīgas,
enerģētiskas un interesantas. Tās izvirzās pirmajā plānā.

– Šaubas ir dabiskas
jebkurā radošā aktā, taču, ja tās būs pārsvarā, nekas
nevirzīsies uz priekšu.

– Kultūras attīstības
vēsture pierāda, ka – jo vairāk drosmes un eksperimentu, jo
vairāk tajā saglabājas gan tradicionālie, gan novatoriskie
principi.

– Dažkārt necenzētās
leksikas izmantošanas mērķis ir samulsināt skatītāju. Dažkārt
nenormētā leksika materiālā šķiet dabiska, tā pareizi attēlo
dzīvi. Bet dažkārt to izmanto netalantīgi.

– Man nav problēmu pajokot
par nāves tematu, nav problēmu par to runāt. Man nāve nav tabu.
Es tā elpoju un dzīvoju. Man liekas svarīgi strādāt ar šīm
zonām, jo smiekli, ironija, saruna par to ir svarīgs
psihoterapeitisks efekts. Ja jums ir vesels ķermenis un apziņa,
jums nav jābaidās no baktērijām, tās tikai nostiprina imunitāti.

– Māksla noteikti nav
sfēra, kurā dalīt – tā ir pareizi, bet tā nav.

– Salīdzinot ar visu
pasaules literatūru, lugu “Mans blasters ir izlādējies”
saukt par drūmu un nomācošu ir smieklīgi.

– Kas cilvēkam dod
tiesības pirmoreiz uzrakstīt dzejoli vai rakstīt vēl vienu
simfoniju pēc tam, kad citi ir teikuši, ka tas ir netalantīgi? Kas
cilvēkam dod tiesības radīt? Nekas, izņemot viņa iekšējo
pārliecību, ka tas kādam būs interesanti, ka viņam tas ir
jādara. Spert šo soli jau ir dotums.

– Katram cilvēkam ir
ekskluzīva iespēja radīt – radīt tā, kā viņš vēlas, nevis
kā no viņa gaida. Tikai jautājums: kāpēc ne katrs šo iespēju
izmanto?

– Kļūda ir ļoti svarīga
daļa, kas virza mākslu. Ja režisori, aktieri, mākslinieki
nekļūdīsies un no viņiem vienmēr pieprasīs veiksmi un
simtprocentīgu izdošanos, virzība nenotiks.

Pierakstījusi Ilze
Kļepikova.