Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Karostas noslēpums

Karostas noslēpums
Foto: Publicitātes
05.04.2017 12:28

Anda Kuduma, "Kultūras Pulss"

Atslēgvārdi

Andras Manfeldes romāns “Virsnieku sievas” (2017) ir devītais romāns sērijā par vēsturi “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Šķiet, tieši šis sērijas romāns ir liepājnieku visvairāk gaidītais, jo darbība notiek Karostas fascinējošajā vidē, kas kļuvusi par līdzvērtīgu romāna varoni.

Romāna pēcvārdā pati autore atgādina, ka “Karosta ir bīstama, izmisīga, noslēpumaina. Ainavā, gluži kā ķermenī, savu pierakstu atstājis laiks. Gan cariskās, gan padomju impērijas, gan deviņdesmito gadu nežēlīgais pusaudziskais haoss.” (242. lpp.). Karosta suģestē, taču Karosta var būt arī par stipru, tā ir kā labirints, no kura var neizkļūt, tā slēpj bezgala daudzus noslēpumus, kurus atšķetināt diez vai ir viena cilvēka spēkos. Romāna mākslinieciskā koncepcija veidota kā daudzslāņains, blīvā metaforu un simbolu poētikā ietērpts dzīvs organisms, kas pulsē sāpēs un mīlestībā, uzrunā, jautājot un meklējot atbildes uz sarežģītiem vēsturiskā laikmeta izvirzītiem jautājumiem.

Romāna pasaule konstruēta pēc matrjoškas principa – katra laiktelpas lelle ieskauj un slēpj nākamo – PSRS, Latvijas padomju republika, Karostas militārā teritorija, cara laika nams, komunālais dzīvoklis, istaba ar augstiem griestiem un sieviete, kas raud, jo viņas vīrs ir neuzticīgs, un vīrietis, kurš aiziet tumsā pie citas sievietes, un katrā no viņiem samilzis noslēpums. Dvēseles noslēpums. Un visi viņi izmisīgi meklē savu brīvību. Karostas noslēgtā pasaule pasaulē ar tai vēstures uzspiesto militārisma zīmogu un patriotisma koroziju, kur likuma pantu, pēc kura sodīt, var piemeklēt vienmēr, precīzi atklāj padomju valsts uzbūves pamatprincipus. Simboliski šīs pasaules centrā slejas katedrāle, kuras smailes septiņdesmitajos nerotā krusti, bet padomju sarkanais karogs, un altāris ir miesisku izpriecu upurvieta. Tai līdzās guba – militārais cietums, kur pārblīvētās kamerās pazemojošos apstākļos sodus izcieš zaldāti. Tā ir pasaule, kurā grūti būt cildenam, kurā ātri iespējams zaudēt pašcieņu un sākt kaunēties pašam no sevis. Tā ir pasaule, kurā jūtama kolektīvā puvuma smaka un arī indivīds vērties matrjoškai līdzīgā lellē bez droša un stabila pamata zem kājām. Taču tai līdzās elpo jūra, kurā raugoties iespējams domāt par neredzamām lietām un ticēt.

A. Manfelde irdina padomju valsts pompozo realitāti no margināla skatupunkta, proti, no dzimteni zaudējušo, kuru likteni izšķīrusi varas stiprā roka, skatupunkta. Un tādi ir iebraucēji militāristi, bet jo īpaši viņu tuvinieki. No nelaimīgo un neveiksmīgo, kas nav pratuši pielāgoties konjunktūrai, nav izvilkuši laimīgo lozi, komunisma kavēšanās nogurdinātie, kā virsnieka pieviltā un vientulībai nolemtā Noras māte Ilga. Taču tādi romānā ir arī šķietami veiksmīgie, kuri bauda kādas no padomju režīma privilēģijām – materiālās, sociālās, politiskās vai psiholoģiskās, kā komunalkas ģenerāļi Frosja un Izaīda. Taču sistēmas upuri ir kā vieni, tā otri, uzvarētāju te nav. Autores izvēlētais galvenais vēstījuma fokuss ir provokatīvs, jo stāsts par 70. gadiem padomju ērā tiek veidots no nelatvietes – virsnieka meitas un sievas Valērijas skatupunkta, kura, Pribaltikas pļavā vērojot zāli un debesis, atceras savu zaudēto paradīzi – dzimtās stepes bezgalību, to pasauli, no kuras ir izrauta un pēc kuras ilgojas. Virsnieka sievas liktenis – ciešanu liesmās un vientulības ledū kļūt par vīra godu, sirdsapziņu un vizītkarti, gaidīt un ilgoties – simboliskā vispārinājumā ietver padomju cilvēka nemitīgo tiekšanos pēc neiegūtā un bieži tā arī neiegūstamā, dzīvi vadot nebeidzamajās rindās – konfekšu, sviesta, desu, vistu, zābaku, mauzoleja, muzeju, grāmatu, teātra, dzīvokļa, auto, visbeidzot brīvības. A. Manfelde precīzi restaurē 70. gadu padomju tēvijas realitāti, spilgti izceļ sadzīves un sociālās realitātes detaļas, veidojot asociatīvi simboliskas paralēles un plašākus poētiskus vispārinājumus.

Romānā tiek jaukta opozīcijas savējais – svešais robeža vēlmē pateikt, ka šīm divām nošķirtajām planētām, latviskajai Liepājai un militāri krieviskajai Karostai, kurām vienai par otru romānā atspoguļotajā laikā ir visai aptuvena, virspusēja informācija un izpratne, ir kopīgas slimības simptomi un sāpes, kas pamatos ārda cilvēciskās attiecības – vīriešu/sieviešu, vīru/sievu, vecāku/bērnu, māšu/meitu, priekšnieku/padoto, vietējo/iebraucēju, kaimiņu, tādējādi izgaismojot samilzušās sistēmas problēmas, padomju valsts satrunējušos pamatus un režīma brukšanas procesus. Autore ir pārliecināta, ka cilvēciskais nav nacionāla vērtība un dvēselei nav sociālas un politiskas piederības, tā ir apolitiska.

A. Manfelde apspēlē virkni padomju laika ideoloģisko klišeju, par kurām pārtapušas arī tādas vērtības kā ģimene un mīlestība, iezīmējot sava veida absurda bezizejas modeli, kurā “ģimene kā sabiedrības pamatšūna” ir viens no vājajiem sociālās struktūras elementiem. Savukārt mīlestība un seksualitāte, kas padomju laika domāšanā profanizēta un pielīdzināta fizioloģijai, nošķirtas, degradējot to nozīmi laulāto attiecībās, kad kopš bērnības potēta atziņa – “darbs ir postenis, ģimene ir postenis, ķermenis ir postenis” (33. lpp.). Arī mīlestība romānā atklājas pēc koncentrisko apļu principa kā telpa aiz telpas, dziļumā slēpjot dzīvības un nāves, ziedošanās, kaisles, alku, izmisuma, melu, neuzticības, pazemojuma, baiļu, piesardzības, apjukuma, skumju, nolemtības, piedošanas un brīvības aizmetņus. Mīlestības un goda jautājums romānā ietver virsnieka attieksmi kā pret sievieti, tā pret dzimteni, izvirzot būtiskāko jautājumu – kā palikt uzticīgam un godīgam, nenododot sevi un savu brīvību. Padomju cilvēks romānā savu brīvību meklē, uzdodot jautājumu, kā pamosties no politiskās un dvēseles snaudas. Savukārt romāns mums šodien uzdod jautājumu – kā dziedēt pagātnes traumatisko pieredzi, kā izlīdzināties ar pagātni, atgūstot katram pašam savu patieso brīvību, jo mēs visi kaut kādā mērā esam kapitulējuši laika un vēstures priekšā.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz