Svētdiena, 16. maijs Edijs, Edvīns
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Uzticamas un aktuālas ziņas šajā laikā ir ļoti svarīgas!

Piesakies paziņojumiem un esi informēts par būtiskākajiem notikumiem Liepājā!

Pieteikties

Kazdangas muižas tapšana

Kazdangas muižas tapšana
Foto: Ģirts Gertsons
16.12.2015 12:24

Agris Dzenis, vēsturnieks

Jūlijā Kazdangas muižas kompleksa
teritorijā notika Latvijas Vēstures institūta organizēti arheoloģiskie
izrakumi, kuru gaitā tika atsegti 30 apbedījumu, kas datēti ar 15.–16. gs.
beigām. Jau izrakumu gaitā speciālisti pamanīja mirušo kaulu anomālijas:
slimību pēdas un lūzumus. Divi jaunekļi bez galvām bija pavirši iemesti kapa
bedrē. Ar kādām dzīves grūtībām bija jāsastopas senajiem kazdandzniekiem muižas
tapšanas laikā? Informācija, ko nespēj sniegt arheoloģiskais materiāls, ir
jāmeklē senajos dokumentos.

Nostūrī top muiža

Salīdzinot
ar citiem arheoloģijas pieminekļiem, Kazdangas muiža ir jauna apdzīvota vieta.
Senākā apdzīvotā vieta ir Valātas pilskalns, kas atrodas trīs kilometrus uz
dienvidiem no Kazdangas muižas starp kādreizējām Valātu un Vecpils mazmuižām,
Alokstes upes līcī. Tas ir samērā liels kuršu pilskalns, kur, visticamāk,
atradusies Lažas pils. Livonijas Atskaņu hronikā minēts, ka 1263. gadā
Livonijas ordeņa karaspēks, lielākoties bruņinieki un kristītie kurši no
Kuldīgas, nodedzināja Lažas, Mārkaišu un Grobiņas pili. Lažas pils aizstāvji
pretojušies, bet uzbrucēji aizdedzinājuši pili ar grāvī sakrautiem žagariem. No
pils aizstāvjiem izbēdzis tikai retais, bet krustneši Lažā ieguvuši daudz
laupījuma, sievas un bērnus.

Aiz
Alokstes uz austrumiem no pilskalna pie Roņu mājām atrodas kuršu ugunskapi, bet
uz Vecpils pusi ir vieta, kas saukta par Baznīckalnu. Šādi un arī par Elka
kalniem Kurzemē tiek dēvēti senie sapulču un rituālu kalni. Pils un sapulču
vieta veidoja seno kuršu pilsnovada centru.

Kazdangas
vārds pirmoreiz minēts 1392. gada 24. jūnijā Kuldīgā rakstītā dokumentā, ar kuru
Livonijas ordeņa mestrs Venemars no Brigenejas izlēņoja Vīganda dēliem Giseleram
un Vīgandam zemesgabalu, sauktu Katsdagge, kas atrodas vietā, kur kāds
strauts ietek Alokstes upē blakus Giselera un Vīganda esošajam zemes
valdījumam, kā arī otru zemesgabalu pie Sīruma (Syrum) strauta un
Alokstes upes, “pēc lēņa tiesībām ar iekoptiem un neiekoptiem tīrumiem,
pļavām, ganībām, mežiem, cirsmām, bišu kokiem, medību tiesībām, ūdeņiem un
zvejas vietām”. Minēto brāļu tēvam Vīgandam jau 1350. gada 9. jūnijā
mestrs Gosvins no Herikes bija izlēņojis 8 arklus (ap 900 ha) zemes pie
Kirevina (Cyrevin) strauta, Cildes ceļa, Grindevalka (Grindewalke)
strauta, Īvandes upītes un Kārvalka (Karewalke) strauta. Vīganda lēnis
ordeņvalsts ietvaros uzskatāms par lielu, kas liecina, ka viņam bijuši sevišķi
nopelni ordeņa labā. Par lēņa valdīšanu ordeņa lēņavīriem bija jāveic
karadienests ar savu zirgu un ieročiem.  

Kazdangas
vārda senākā forma ļauj domāt, ka vietvārds cēlies no kuršu vārdiem kacēt
– sniegties – un danga – kakts, bedre, nelīdzenums. Tātad grūti
aizsniedzams un, iespējams, arī mazapdzīvots nostūris, kāda acīmredzot
sākotnēji bijusi muižas teritorija. 

14. gs.
beigās Vecpils jeb Valtaiķu pilsnovads, kurā Kazdanga atradās, nonāca Kurzemes
bīskapa valstī. 1424. gada 25. janvārī bīskaps Gotšalks par ilgo un
uzticīgo dienestu izlēņoja bīskapijas fogtam (pārvaldniekam) Frovinam Šutem
dažādus zemesgabalus, muižas un ciemus Embūtes un Valtaiķu pilsnovados, arī 4
arklus lielo Blendines muižu, zemi un ciemu, 4 ½ arklus lielo Modites ciemu
Valtaiķu pilsnovadā, kā arī 10 arklu lielo Kazdangas (Katstaggen) un Uljāles (Ulialen)
ciemu, zemi un muižu, kas atradās Valtaiķu pilsnovadā, ”ar visiem piederumiem,
medību un dzirnavu celšanas tiesībām, un viņa ļaudīm brīvību no visiem darbiem
un piļu labošanas, pēc vīra lēņa tiesībām, kādām Rīgas, Sālmsalas un Tērbatas
bīskapiju bruņinieki valda savus lēņus”. Vīra lēņa tiesības Livonijas
bīskapijā bija daudz plašākas nekā ordeņa valstī: bīskapa vīri varēja tiesāt
zemniekus, kas dzīvoja uz lēņa, un šos lēņus varēja mantot arī pa sieviešu
līniju. Kā redzams, Kazdanga 1424. gadā jau bija kļuvusi par samērā lielu
apdzīvotu vietu – muižu un ciemu, kur varēja atrasties arī sava kapela un
kapsēta.

Sabiedrībā ietekmīgie
Frovina Šutes dēli – Sāmsalas un Tērbatas bīskapijas domkungs Gotšalks un
Tērbatas namnieks Zīverts – savas zemes Embūtes un Valtaiķu pilsnovados par 900
vecajām Rīgas markām pārdeva turīgajam Kurzemes bīskapa lēņa vīram Vilhelmam
Sakenam, kura dzimtai piederēja Sakas pils. Zemes cena bija milzīga – 14. gs.
beigās par to varēja nopirkt 600 tonnu labības vai 100 tonnu medus. Nopirkto zemi 1456. gada 18. jūnijā pēc vīra
lēņa tiesībām Sakenam izlēņoja Kurzemes bīskaps Johans Tīrgarts.

Pirmie “velna vīri” Kazdangā

Vēlāk
Kazdanga un Uljāle kopā ar daudziem citiem lēņiem nonāca Gregorija Hilebolta valdījumā. Tālāk sāka
darboties vīra lēņa noteikums par sieviešu mantošanu. 1492. gada septembrī
Hilebolta meita Margarēta apprecējās ar Lambrehtu Svartevoltu, kas mira 1506. gadā;
viņas otrais vīrs bija Venemars Bērs, miris 1515. gadā, bet ap 1520. gadu
viņa trešo reizi laulājās ar Karlu Zoiji (Soye),
mirušu ap 1544. gadu – Kazdangas Manteifeļu dzimtas ciltstēvu.
1533. gada 2. maijā Valtaiķu pilī Kurzemes bīskaps Hermanis izlēņoja
Karlam Zoijem visas muižas, ko agrāk valdījuši nelaiķi Georgs Hildebolts un
Lambrehts Svartevolts. Šo muižu zemes kopējā platība bija 24 ½ arkli, kas ļāva
Soijēm kļūt par vieniem no turīgākajiem un politiski ietekmīgākajiem vīriem
bīskapijā.

Jau senatnē pastāvējis
nostāsts par Manteifeļu ciltstēvu – Kurzemes bīskapa suņu puisi Šoiji, kuram
bija jāapprec bīskapa piegulēta kalpone. Vēlāk Šoije par šo “pakalpojumu”
no bīskapa izkaulējis barona titulu. Īstenībā Soijes 15. gs. bija viena no lielākajām un varenākajām dzimtām
Ziemeļigaunijā un Tērbatas bīskapijā. Pirmais dzimtas piederīgais Gerhards
Zoije, kurš bija Dānijas karaļa vasalis Ziemeļigaunijā, minēts 1325. gadā
dokumentā. Livonijā Soijes ienākuši no Pomerānijas tagadējā Ziemeļpolijā, kur
1248. gadā minēts kāds Teoderiks Zoije, bet 1281. gadā – lēņavīrs
Vibrands Zoije.

Laulībā ar Margarēti Karlam
Zoijem piedzima divi dēli. Vecākais Karls mantoja Kazdangu, bet jaunākais Johans
1546. gadā apprecēja Filipi fon Ecbahu Rēzeknes pilsnovadā, saņemot viņas
mantojumu – Rēzes un Dukstigala muižas.

Karls 1578. gadā mira
bez mantiniekiem, tādēļ arī Kazdanga nonāca Johana rokās. Pēc viņa nāves 1583. gadā
vecākais dēls Johans mantoja Kazdangu, Dukstigalu un Rēzi, bet jaunākais dēls
Everts – muižas Ārvales apvidū, tagadējā Talsu novadā – Cunceni, Sasmaku,
Pobužus un Ambraki, kā arī Ečbahovu un Rambenu Rēzeknes pilsnovadā. Johana dēli
no otrās laulības Karls un Magnuss saņēma mantojumu naudā un par to izveidoja
Laides un Sirgu muižas. Everta pēcnācēju līnija 17. gs. izbeidzās, bet
pārējās sadalījās vairākos atzaros.

Vēl nenoskaidrotu iemeslu
dēļ Soijes pēcteči, kuri uzvārdu jau bija pārveidojuši kā Scēge, to papildināja
ar otro daļu – Manteifelis. Pirmoreiz kā Scēge, saukts Manteifelis, 1601. gadā
parakstījās Cuncenes muižas Everts Scēge, bet vēlāk tāpat darīja Kazdangas un
citas līnijas. Everta dēls 1636. gadā ar uzvārdu Manteifelis saņēma
Bohēmijas dižciltīgā titulu.

Visticamāk uzvārda otrā daļa pārņemta
no Kurzemes hercoga kanclera Mihaels Manteifeļa, kas cēlies no Pomerānijas, un
1620. gadā tika atzīts par Kurzemes hercogistes dižciltīgo. 17. gadsimtā
radās leģenda, ka Manteifelis (vācu valodā ”velna vīrs”) no Pomerānijas atnācis
uz Livoniju, un igauņi, nevarēdami izrunāt viņa vācisko uzvārdu, saukuši to
Soije, kas igauņu valodā nozīmējot velnu. Uzvārda papildināšanai Kurzemes
hercogistē bija pozitīvas sekas, jo 17. gs. otrajā pusē brāļi Karls Johans
un Johans Gerhards Manteifeļi – Scēges – no Kazdangas ieņēma augstus
hercogistes amatus. Viņi bija Piltenes apgabala un Kurzemes hercogistes
apvienošanās piekritēji. Pret viņiem bija nostājusies Piltenes apgabala
bruņniecības lielākā daļa, kas atbalstīja apgabala tiešu pakļautību Polijas
kronim.

Piltenes mantojuma kara posts

Postam, kas 1583. gadā
piemeklēja Kazdangas apkārtni, bija tiešs sakars ar Karla Soijes politisko
darbību. Viņš bija viena no ietekmīgākajām personām agrākajā Kurzemes bīskapijā
– Piltenes apgabalā, kura jaunais valdnieks bija Dānijas karaļa brālis, hercogs
Magnuss. 1561.–1578. gadā Karls Soije jeb Scēge bija apgabala fogts, turklāt
Magnusa prombūtnes astoņu gadu laikā – viņa reģents, tātad apgabala faktiskais
valdnieks. 1562. gadā lēņa grāmatā Magnuss Karlu Scēgi nodēvēja par “visos
laikos bīskapam uzticīgo”.

Polijas karaliste Piltenes
bīskapiju uzskatīja par ienaidnieka zemi, jo Magnuss bija Krievijas cara Ivana
Bargā atbalstītājs. 1576. gadā Polijas muižnieki fon Korfi ieņēma Embūtes
pili, ko atkaroja Karla Scēges vadītais karapulks. Fogta pienākumos ietilpa arī
bīskapa muižu pārvaldīšana. Vieglprātīgais hercogs Magnuss tās bieži ieķīlāja
un dāvināja, pret ko Karls Scēge nesekmīgi centās iebilst. 1578. gadā
Magnuss atgriezās Piltenē un nolēma pievienoties Polijai.

Kad
hercogs Magnuss 1583. gada 18. martā Piltenē nomira, viņa
pavalstnieki Johana Bēra vadībā lūdza Dānijas karali pieņemt viņus par Dānijas
pavalstniekiem. Dānijas karalis tam piekrita, un bīskapijas muižnieki atteicās
no Polijas pavalstniecības. Polijas karalis uztvēra to kā dumpi, un Piltenes bīskapijā iebruka kardināla Georga Radzivila
sūtītais poļu pulkvedis Oborskis ar jātniekiem un karakalpiem, kuri nodarīja
lielu postu ar laupīšanu, dedzināšanu un slepkavošanu, tādējādi cerot iebiedēt
bīskapijas ļaudis un tos padarīt paklausīgus.

Tomēr
bijušie bīskapa pavalstnieki nocietinājās pilīs, kur uzņēma arī muižniekus,
namniekus un zemniekus, no pilīm uzbruka poļiem un nošāva arī pašu Oborski. Kad piltenieki no pārtvertajām vēstulēm saprata, ka Polijas karalis
negrib karu, viņi kļuva drosmīgāki, kādas reizes uzbruka poļiem no pilīm, bet
tad nodevās savas zemes laupīšanai, un daudzus no viņiem zemnieki nogalināja
vai sadedzināja savās mājās. Karš beidzās 1585. gadā,
kad Dānijas karalis ar poļu piekrišanu Kurzemes bīskapiju par 30 000 dālderu
ieķīlāja Prūsijas hercogam.

Visticamāk tieši 1583. gadā
karadarbībā dzīvību zaudējuši Kazdangas viduslaiku kapsētā apbedītie, jo citi
iebrukumi vai iekšējas sadursmes Kurzemē 16. gs. nav notikušas.

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz