Muzejnieki visā pasaulē liek galvas kopā, lai izdomātu, ko iesākt ar kolektīvās atmiņas liecinieku pārbagātību. Fotogrāfijas, ievērojamu personību korespondence, mākslas darbi, senlietas un citi nākotnei taupāmi priekšmeti kā nekaunīgi viesi dzīvojas ārpus tiem ierādītās istabas un pamazām pārņem arī saimnieku darbistabu, virtuvi, gaiteni…

Strupceļš

Šaurībā dzīvo visas atmiņu institūcijas, arī Latvijas valsts atzīti jeb akreditēti muzeji. Biedējošā šaurībā strādā entuziasti, kas izveidojuši un/vai uztur oficiālas iestādes statusam neatbilstošu vietējās vēstures klēti, lādi, krātuvi u.tml. Krājuma glabātāju darbs rit vietā, kur plaukts pie plaukta, atvilktne virs atvilktnes, papīru kaudzes līdzās grāmatu ķīpām, bet kastēs – muzejā pieņemtas, bet līdz uzskaites reģistriem nenonākušas lietas.

Kurzemes reģionu muzejnieku rudens tikšanās notika Saldū. Uz koleģiālu sarunu aicināja Kultūras ministrijas Latvijas Muzeju padomes locekle, Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeja direktore Agrita Ozoliņa, kā arī Muzeju biedrības valdes locekle un Talsu novada muzeja speciāliste Ieva Priede.

Abas rosināja atklāti runāt par to, ka muzeju krājumi ir pārpildīti. 40 speciālistu no 15 akreditētiem muzejiem risināja jautājumus, uz kuriem skaidru atbilžu nav nevienam citam pasaulē. Kurzemnieki cits citam jautāja: ko Latvijas muzeji krāj, pēc kādiem kritērijiem papildināms esošais vākums, kāda ir tā lietderība, kam krājums vajadzīgs, vai tā uzturēšanas izmaksas ir adekvātas?

Muzejnieki neslēpj: savākts tik daudz lietu, ka nepietiek cilvēku, kas tās regulāri pārskatītu, sašķirotu pēc nozīmīguma un saglabātu nākotnes pētniekiem. “Mēs esam paaudze, kurai jāizstrebj daudz no tā, ko savārījuši priekšgājēji,” uzskata Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore Iveta Ruskule. Viņas sacītajā ieklausās, jo muzejam izdevies pārskatīt visas savas kolekcijas, lai 2017. gadā uzrakstītu jaunu krājumu veidošanas politiku un definētu, kuri priekšmeti pelnījuši sabiedrības finansētas rūpes (izglītotu speciālistu laiku un zināšanas, apsargātas un apkurinātas telpas ar regulējamu mitruma un gaismas līmeni utt.

“Man ir pieredze, nevis recepte, jo katram pašam būs jātiek skaidrībā,” uz katra krājuma glabātāja pienākumu izvētīt savu saimniecību norādīja I. Ruskule. “Mums komplektēšanas politika ir kā ceļa karte. Vispirms nācās apzināties, ka iepriekšējā krājuma politika novedusi strupceļā un pēdējos 30 gadus komplektēšanā bijām apjukuši. Nesapratām, ko paņemt un no kā atteikties, lai vākums būtu unikāls, apzināts un apliecinātu muzeja identitāti. Nezinot priekšmeta vērtību, tam tērējām lielu naudu par uzskaiti, restaurēšanu un digitalizēšanu. Nezinājām, kā nenonākt situācijā, par ko runā muzeologs Fransuā Meress: “Vācēju izspiež viņa paša vāktās kolekcijas, kuras viņš vairs nespēj pārvaldīt, vienlaikus nevarot atturēties no vākuma papildināšanas.””

Iesprūdis kumoss

Valsts akreditētajos muzejos glabājas 6,3 miljoni priekšmetu. Visi veido Nacionālo muzeju krājumu jeb sabiedrībai piederošu un valsts aizbildniecībā esošu kopumu. Par to jātērē arvien vairāk naudas gan tāpēc, ka muzeju krājums nemitīgi papildinās, gan tāpēc, ka visu laiku paaugstinās aprūpes standarti. Atdeve nav acīmredzama – telpu ziņā lielos muzejos publiskai apskatei iespējams izlikt līdz 5% no visa krājuma, bet mazākās iestādēs – ne vairāk par 2%.

Pirms Rakstniecības un mūzikas muzejs izstrādāja jaunus krājuma papildināšanas principus, tam nācās atzīt, ka gadiem kodis lielāku kumosu, nekā spējis apēst, jeb uzkrājies ievērojami daudz neinventarizētu jaunieguvumu. Krājumā pamanīja ievērojami daudz priekšmetu ar niecīgu muzejisko vērtību, tātad – tiek izšķērdēta nauda par lietām, kuras nākamām pētnieku paaudzēm būs krāmi. “Vāji mierina tas, ka trauksmi ceļ arī Austrālijas valdības izveidota Kolekciju padome. Tā savā rokasgrāmatā raksta: pēdējos 50 gados vērojams milzīgs kolekciju apjoma pieaugums, tāpēc daudzās institūcijās sāk aptrūkties telpu, ir uzkrājušies priekšmeti, kuri gaida izpēti un konservāciju,” turpināja Rakstniecības un mūzikas muzeja direktore.

Valsts uzskatāma par problēmas līdzdalībnieci, jo padomju laikos noteica ikgadējas krājuma papildināšanas normas, bet mūsdienās ar pārspīlētu centību sargājusi visu, kas uzskaitīts muzeju krājumā. Doma par tā sašķirošanu kļuvusi pievilcīgāka, jo Kultūras ministrija vienkāršojusi priekšmetu izslēgšanu no Nacionālā muzeju krājuma. Tomēr kārtība aizvien ir strikta. No neatgriezeniski salūzušas lietas var atbrīvoties, ja muzeja darbinieku komisijas sēdes protokolu kopā ar iestādes direktora iesniegumu nogādā Kultūras ministrijā. Tur izlemj, ņemot vērā Latvijas Muzeju padomes vairākuma viedokli. Pērn šādā kārtībā Nacionālo muzeju krājumu atbrīvoja no 10 sadrupušām plastmasas brillēm un vēl 400 lūžņiem.

Naudas jautājumi

Nepieciešamība revidēt muzeju kolekcijas tiek saistīta ar vajadzību pamatoti un efektīvi tērēt sabiedrisku naudu. Līdz šim tikai pāris muzeju izrēķinājuši, cik naudas gadā iztērē katram krājuma priekšmetam, tāpēc Kultūras ministrija nezina, cik naudas gadā vajag katram nacionālās atmiņas nesējam.

Šāds aprēķins par Saldus muzeju tapa pēc mana lūguma. Muzeja direktore Agrita Ozoliņa sarēķināja: 2018. gadā visa krājuma – 49 000 lietu 605 240 eiro vērtībā – uzturēšanai iztērēts gandrīz 39 000 eiro jeb vidēji 0,80 eiro katrai vienībai. 10 000 eiro samaksāja par siltumu un elektrību, 1300 eiro – par lietu restaurēšanu, bet 23 000 eiro – trīs krājuma speciālistiem par darbu. “Ārpus muzeja maz cilvēku izprot šos izdevumus, nezina atšķirību starp krājuma telpām un noliktavām, neizprot cilvēka ieguldījumu. Esot Latvijas Muzeju padomē, redzu, ka Latvijā pieaug muzeju skaits, taču ne visas pašvaldības apzinās atbildību, kādu uzņemas, izveidojot muzeju,” piebilda direktore.

Apnicīga vienveidība

Pirms diviem gadiem domnīcas “Creative Museum” vadītāja Ineta Zelča-Sīmansone publikācijā par krājuma problēmām jautāja: “Vai Latvijas valstij ir vienota un efektīva Nacionālā muzeju krājuma komplektēšana? Ir aktualizējusies nepieciešamība pēc jauna skatījuma uz to, kas ir mūsu Nacionālais muzeju krājums un kā to veidojam.” Viņasprāt, muzejiem jāvienojas neveidot vienādas kolekcijas.

Šādu ideju kurzemniekiem izklāstīja arī I. Ruskule, piemēriem izvēloties Somijas un Zviedrijas pieredzi. “Reģionālajiem muzejiem būs jāizlemj par savu specifiku, citādi rīdziniekam, apbraukājot Kurzemes mazos muzejus, jāskatās diezgan vienveidīgas ekspozīcijas. Viņš redz pūra lādes, vērpjamos ratiņus, dzelzs gludekļus Saldū, Kuldīgā, Talsos… Manuprāt, šī izšķiršanās nebūs viegla un tā notiks pēc vairākiem gadiem,” prognozē A. Ozoliņa.

Uz ekspozīciju vienveidību norāda arī muzeju nosaukumi. Kurzemes plānošanas reģiona 20 pašvaldībās ir 27 akreditēti muzeji un vismaz 50 zemāka līmeņa atmiņu institūti. Tūristus aicina vairāk nekā 20 senlietu krātuvju un 32 novadpētniecības muzeji. Kurzemē izveidotas arī neparastas kolekcijas: Klaunu muzejs Talsos, Vētru muzejs Jūrkalnē, Nenovērtēto lietu muzejs Grobiņā, Džūkstes pasaku muzejs, Piensaimniecības muzejs Rudbāržos, lībiešu piekrastes ciemu sadzīves lietas Mazirbē.

Pāvilostas novadpētniecības muzeja vadītāja Irina Kurčanova uzskata, ka mazajiem muzejiem būs grūti specializēties, jo tie visbiežāk izauguši no vietējā skolotāja mūža darba. “Viņš vācis, ko vien varēja, tāpēc krājums ļoti dažāds. Kā lai kaut ko izmet? Un kā lai atsaka dāvinātājam? Man ir simt un viens vērpjamais ratiņš, bet tante atnes vēl vienu – tādu, kas atšķiras no muzejā esošiem. Neņemt? Kur man atrast vadlīnijas, lai neatkārtotu kļūdas, ko pieļāvuši iepriekšējie krājuma glabātāji?” interesējās I. Kurčanova.

Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Arhīvu, bibliotēku un muzeju nodaļas vecākās referentes Daina Ratniece un Gundega Dreiblate aicina iespējami precīzāk definēt muzeja misiju, jo tieši tā nosaka, ar ko krājums atšķirsies. Abas uzsvēra: muzejs ar skaidru misiju un konkrētu komplektēšanas politiku ļoti droši brauks pa purvu, jo jebkurš priekšmets to neiekārdinās, turklāt to nemulsinās finansētāja jautājumi par izdevumu atdevi.