Pirms piecpadsmit gadiem māksliniekam pasliktinājās redze, kā rezultātā viņš nolēma doties impresionista Edgara Degā pēdās, kurš redzes problēmu dēļ pievērsās balerīnu atveidošanai, bet A. Kleins sāka grebt vienkočus – traukus un karotes, arī laivas, bet nelielas.

Patlaban, pateicoties medicīnas attīstībai, mākslinieka redze ir atjaunota un viņš sevī jūt lielu aicinājumu – cik Dievs dos, turpināt gleznotāja ceļu.

Pērn mākslinieks nosvinēja sešdesmito dzīves jubileju, un nu aizvadītajā piektdienā viņš Liepājas muzejā pulcināja uz savu personālizstādi.

“Es tiešām esmu ļoti priecīgs, taču vienlaikus jūtos neērti, ka esmu jūs iztramdījis ar savu niecīgo personu,”

viņš sacīja, uzrunājot klātesošos, kas bija sanākuši visai lielā pulkā, bet tādam definējumam nepiekrita.

“Priecājos, ka pie mums ir Aivara Kleina izstāde, jo viņš ir tas cilvēks, kurš kopš 20. gadsimta beigām un 21. gadsimta sākuma ir veicinājis un rosinājis Liepājas mākslas dzīvi. Piesaistījis ne tikai vietējos māksliniekus, bet arī no citām valstīm, pārliecinājis viņus piedalīties plenēros, strādāt radoši, turpinot plenēru tradīciju, kas ir nenovērtējama un ko Aivars dāvājis Liepājai,” atgādināja muzeja direktore Dace Kārkla.

Viņu var saukt arī par kultūras mantojuma speciālistu, jo ar savām rokām atjaunojis divas senas ēkas, galeriju “Klints”, kas vēl daudziem atmiņā, un mākslas salonu “Ludviķis”.

Lai pietiek spēka, veselības, enerģijas, un esi par to gandarīts, pēc svinīgajām runām, jau personiski suminot un skaujot mākslinieku, vēlēja zīmīgā notikuma liecinieki.

Daudzi nebija nākuši tukšām rokām, piemēram, mākslinieks Aldis Kļaviņš pasniedza dāvanu, sakot, ka profesionālu materiālu gleznošanai nekad nevar būt par daudz, un vēlēja turpināt tik ilgi, cik vien labpatīk.

Anfilādes pirmajā zālē aplūkojami dažādos laikos tapuši A. Kleina pašportreti. Kaut kur klīstot vēl senāks pašportrets, kur fonā redzami viņa vecākās meitas autiņi.

“Nevaru vairs atrast. Uzdāvināju jaunībā Oļģertam Grīnbergam, mēs tipogrāfijā kopā strādājām, un nu kaut kur ir pazudis,”

bēdājās mākslinieks.

Vēl šeit skatāms sievas Ingas Kleinas pirms 30 gadiem tapušais portrets, kā arī gleznas – atmiņas no mākslinieka bērnības lauku sētā un pilsētas jaunības perioda.

Tālākajās telpās valda pavisam cita noskaņa – atklājas viņa kaislība pret makšķerēšanu. Dažādu formātu gleznās redzamas foreļupes.

90. gadu sākumā kontrabasists Aleksandrs Strelits-Strēle aizvedis A. Kleinu uz foreļupi, un no tā laika foreļupes ir kļuvušas par gleznotāja galveno glezniecības motīvu.

30 gados ir izstaigātas daudzas Lejaskurzemes mežu upītes, gūstot iedvesmu un dvēseles veldzējumu pasakainajā dabas harmonijā.

Mākslinieks atzīmē, ka pie daudziem darbiem norādīts sākuma, bet ne beigu gads, jo pie tiem atgriezies vairākkārt, tāpēc arī “tāds uzslāņojums”.

Jāpiebilst, ka šo savu darbu pusi mākslinieks tik plaši iepriekš publikai nav rādījis.

A. Kleins ir arī prasmīgs koktēlnieks, un izstādē izlikts liels skaits koka trauku, kas izgrebti zivs formā. “Man ir ļoti daudz interešu. Nezinu, kā ir labāk – ja tev ir maz interešu un garlaicīgi vai ja tev ir daudz par daudz…” par sevi pasmaidīja mākslinieks.

Izstāde “Mans ceļš” Liepājas muzejā aplūkojama līdz šī gada beigām, 31. decembrim.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.