Viņš savus izteiksmīgākos kadrus rādījis daudzviet Kurzemē, arī Latvijas Dabas muzejā un Lietuvā, bet viņa mūsu pusē vēl pasveša.

Ar gleznotāju iepazinos 2022. gada aprīlī, kad Saldus novada bibliotēkā atklāja viņas pirmo personālizstādi.

Toreiz autore pastāstīja, ka pēdējos 15 gadus dzīvojusi Vācijā un tieši tur pavāre un šuvēja mākslai pievērsusies profesionāli.

“Zīmēju kopš bērnības, taču apstākļi bija tādi, ka speciālajās skolās nemācījos. Tomēr no baltas lapas nesāku – daudz ko biju apguvusi pašmācības ceļā.

Aizrautība ir vissvarīgākā, jo tad pietiek pacietības daudz mācīties, nenogurt, caurām naktīm meklējot informāciju grāmatās un internetā,” Henrieta Bude dalās pieredzē.

Vācijā ik gadu atrādījusies divās trijās izstādēs, bet iztiku pelnījusi, vadot kursus savā mājā izveidotā galerijā, reizēm meistarklases augstskolā.

Pirms pusotra gada māksliniece apņēmās līdzīgu vietu izveidot arī dzimtajā pilsētā.

Galerijas “Budde Art” aura ir daudzkrāsaina. Studijas noskaņa sakāpinās brīžos, kad māksliniece glezno, bet līdzība ar klasi parādās nodarbībās, kurās daudzi amatieri, mākslinieces iedrošināti un pamācīti, rada savu pirmo gleznu mūžā.

Pievakarēs, kad domubiedri un mākslās ieinteresēti cilvēki ap tējas galdu risina kopīgas sarunas, jaunā galerija atgādina salonu, bet cenu zīmes pie gleznām, fotogrāfijām, suvenīriem un praktiskām sīklietām norāda, ka “Budde Art” ir arī nišas veikaliņš.

Vēl nepamanīti

Saldenieki labi izturējuši iesākuma grūtības. Pirmais uzdevums bija diezgan šaurajā īres tirgū atrast radošām izpausmēm piemērotu komplektāciju – mājīgas, bet plašas telpas mazpilsētu raksturojošā vietā.

Henrieta vērtējusi arī vides pieejamību, un šajā ziņā caurkrita vairāki varianti.

Pusotru gadu vēlāk viņa secina: “Budde Art” ir iesakņojusies, bet vieglas dienas vēl aiz kalniem.

Privāta mākslas “kabatiņa” Saldū aizvien ir jaunums, īpašniekiem ar to saistās skaistas ieceres un lieli plāni, taču vēlēšanās gan tikai viena – kaut vairāk cilvēku pamanītu maģistrālās ielas iekšpagalmā namu ar gleznām un fotogrāfijām aizkaru vietā!

“Pielikām lielas pūles, lai galeriju izreklamētu – afišas, reklāmlapiņas, izbraukuma tirdzniecība centrā, pilsētas vidū –, un tomēr vēl ļoti daudzi par mums nezina. Galerijai blakus ražo Saldus slavenās konfektes “Gotiņa”, esam vienā mājā ar E. Gulbja laboratoriju, mums ir profils feisbukā un instragramā…

Ko vēl darīt, lai mazajā Saldū mūs pamanītu?”

māksliniece rausta plecus situācijā, kādā bijis ne viens vien mazais uzņēmējs.

Saldeniece ievērojusi, ka gleznas un mākslas priekšmeti atgriezušies pieprasītāko dāvanu topā. Viņas darbi patīk kā abstraktas mākslas cienītājiem, tā fotoreālistisku portretu un ainavu faniem.

“Man patīk izpausties visādos veidos, varbūt tāpēc savu rokrakstu esmu meklējusi 15 gadus, bet neesmu atradusi,” gleznotāja pasmaida. Citādi sanācis viņas partnerim – viņu aizrauj tikai dzīvnieku portreti.

Brikšņos gaida īsto sekundi

Abi izauga uz vienas ielas, bet radoša sadarbība sākās 2012. gadā – reizē ar fotogrāfa interesi par zvēru un putnu tipāžiem.

Viņa darbus Henrieta vispirms parādīja izstādē Vācijā, dažus gadus vēlāk piedāvāja brīvas sienas “Budde Art”.

“Nodomāju: kāpēc gan ne? Man bilžu tik daudz, ka nav rūmes, kur visas izlikt, un doma par galeriju šķita ļoti laba. Tiem, kas savā bibliotēkā, muižā vai kultūras namā vēlas manu izstādi, tagad vieglāk atlasīt darbus. Man ļoti patika Henrietas noorganizēta tikšanās ar interesentiem, viņi daudz jautāja, kā katra bilde tapusi,” fotogrāfs slavē partneri un vairākkārt uzsver, ka galerijas darbarūķis ir viņa.

Par kadru medībām viņam jautājot bieži, un katrreiz atbilde ir līdzīga:

nepietiek ieiet mežā un noknipsēt, reizēm jāpaliek pa nakti, vienalga, kādi laikapstākļi, lai pirms rītausmas būtu noskatītajā vietā.

Ivars dabu sācis fotografēt, pateicoties draugiem medniekiem. Viņi jubilejās un citās saiešanas reizēs bieži izklaidējuši ar stāstiem par piedzīvojumiem mežā, bet nekad nav varējuši patiesību pierādīt ar fotogrāfijām.

“Reiz aizgāju draugam līdzi uz medībām un sapratu, cik mežā ir labi pēc dienas, kurā strādāts ar dzelžiem (esmu starteru, ģeneratoru un citu auto elektroiekārtu mehāniķis). Reizēm gan sevi nesaprotu: ceļos pirms gaismas, brienu tumsā, gaidu, līdz sagaidu īsto sekundi. Ja kadrs tomēr nesanāk, domāju, ko izdarīju nepareizi, un sāku visu no gala…

Medniekiem ir vieglāk, jo izmanto tornīšus un nakts redzamības ierīces, bet es – tikai fotoaparātu un taktiku. Pašlaik ir aktuāls sauklis “Vai esi nobildējies rapsī?”, esmu “pieķēris” vairākus briežus, bet gribas vēl kādu nobildēt,” Ivars atklāj.

Izdzīvošanas formula

Henrietai gleznas top vieglāk. Bet tikai tāpēc, ka iepriekšējos gados iztērējusi “tonnām” pacietības, lai pašmācības ceļā apgūtu zīmēšanu un gleznošanu.

Viņa tic mākslinieku aprindās uzturētai aksiomai par talantu – 1% ir dabas dots, bet 99% veido ieguldītais darbs.

Līdzīga proporcija ir maza mākslas rūpala dzīvotspējai – ideja “sver” tikai procentu, pārējais ir darbs.

“Galerijā esmu pārdevēja, mārketinga speciāliste, skolotāja. Pašas idejām atliek maz laika, taču es ar to rēķinos. Lai visu pagūtu, man ir sistēma un režīms,” Henrietas smaidā pavīd gan nogurums, gan gandarījums.

Publikācijas sagatavošanu atbalstījuši: