Tajā lasāms arī par to, kas tad īsti bija ”Vāgūzis”, kurā vairāk nekā desmit gadus pagājušā gadsimta 60. gados tikās radošie cilvēki – aktieri, mūziķi, mākslinieki, rakstnieki, žurnālisti.

A. Remess pastāsta, ka grāmatā ir divas daļas. Atmiņas par fotožurnālista Ulda Brieža dzīvokli, sauktu par ”Vāgūzi”, ieteicis uzrakstīt viņa laikabiedrs, rakstnieks Ēriks Hānbergs. ”Vieni uzskatīja, ka tur bijusi padomju varas gāzēju pulcēšanās vieta. Otri to sauca par žūpības perēkli. Bet tur nebija ne viens, ne otrs. Tur bija radošu cilvēku neformāla tikšanās vieta, protams, arī pacilājot glāzīti bohēmas garā,” ar smaidu atceras A. Remess.

Viņš arī norāda, ka šeit varēts runāt brīvi, zinot, ka neviens tevi tālāk nenostučīs. Un šāda vieta tajā laikā, kad nebija vēlams par visu ko publiski runāt, esot bijusi vajadzīga – kur izlādēt pa dienu iekrāto un uzlādēties kaut kam jaunam.

A. Remess neslēpj, ka rakstot bijis tuvu asarām, ”atceroties, cik skaisti bijis”.

”Lai gan mūsu kompānijas sievas vēlēja, kaut ”Vāgūzis” nodegtu zilās liesmās. Jo bez pudeļu atkorķēšanas tur neiztika. Taču tas tikai visu papildināja, nevarētu teikt, ka tas bija galvenais.

Galvenais bija tas, ka par visu ko varēja izrunāties. Tur dalījās domas, bija strīdi, radoši brīži, diskusijas. Tā tas bija,” atminas grāmatas autors.

Viņš ”Vāgūzi” centies parādīt caur cilvēkiem, jo tur regulāri apgrozījušās spilgtas personības, piemēram, aktieris Voldemārs Zandbergs, rakstnieks Egons Līvs, dzejnieks Olafs Gūtmanis u.c. Arī komponists Uldis Stabulnieks, mākslinieks Visvaldis Garokalns. ”Vāgūzi” patiešām varētu saukt par vīru neoficiālu klubu, piekrīt A. Remess, jo daiļā dzimuma pārstāves tur iegriezušās reti.

Par otru iespieddarba daļu, ar ko arī grāmata patiesībā sākas, autors saka: ”Es jau šo to esmu rakstījis par Liepājas seno dienu nozarēm – tādām kā sporta vēsture, futbola vēsture, Karostas vēsture –, tomēr ir vēl viena joma, ko daudz maz kādreiz pārzināju. Un tie ir krogi. Iedomājos, ka stāsts par ”Vāgūzi” jāpapildina ar tiem.”

Līdz ar to grāmatā ”Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos” ienācis arī pētnieciskais aspekts.

”Atradu, ka drīz pēc Latvijas dibināšanas, pagājušā gadsimta 20. gadu vidū, Liepājā bijuši 123 krogi. Sapratu, ka jāraksta par tiem.

Sāku no viduslaikiem, Pētera I laikiem, cara laikiem, pirmās Latvijas laikiem, – kādi visvisādi tie krogi nav bijuši. Ne visus, bet izcēlu tos galvenos.”

Grāmatas lapaspuses papildina fotogrāfijas no U. Bieža, Andra Gertsona, Jura Raķa, A. Remesa un Liepājas muzeja arhīviem.

No sendienām izkāpuši Liepājas traktieri un kneipes, zabegalovkas un kabaki, kafejnīcas un restorāni, vīnūži, šeņķi un krogi – vietas, kur dvēselei pacelties spārnos. Aplūkojams, piemēram, kāds izskatījies pirmais populārais restorāns Liepājā, kas atradies Raiņa parkā.