Apcere
Ne jau katram cilvēkam būtiska nozīme dabas ainavā ir apvāršņa līnijai, horizontam, kur debess piekļaujas zemei vai jūrai. Ne jau katrs par to aizdomājas un jūt nepieciešamību ik pa laikam vai ik dienas nonākt saskarsmē ar šo redzējumu, kad skatienam perspektīvā atklājas tāle līdz pašam horizontam, līdz robežai, kas novilkta mūsu redzes spējām.

Šī robežlīnija var atgādināt par cilvēkam viņa zemes dzīvē lemto garīgo apvārsni, kuram arī ir sava robeža pasaules uztverē. Tāpat par iespējām ietvert sevī tādu plašumu un daudzveidību, kāda ir atstarpē starp skatienu no tā sākumpunkta līdz galapunktam.

Katra cilvēka dzīvē ir dažādas iespējas neviļus ieraudzīt paveramies tāles līdz apvāršņa līnijai, nepievēršot šim notikumam uzmanību, kā tiem, kas dzīvo augstu kalnos, plašos līdzenumos, okeānu krastos vai tā kā mēs. Baltijas jūras krantē. Un ir cilvēki, kuri šīs iespējas meklē, dodoties cauri tuksnešiem, polāriem klajumiem, kā alpīnisti kāpjot virsotnēs, lai no tām paraudzītos uz ainavu, ko paver sasniegtais augstums. Par šiem meklējumiem un atradumiem savā personīgajā dzīvē, ne vien vizuālā ziņā, bet arī garīgajā raksta tik daudzi ceļotāji, kinooperatori, un fotogrāfi rāda kadrus, kuru dominante ir apvāršņa līnija.

Zinu, kā tas ir – dzīvot tundras plašumā, kad skatienam uz visām pusēm atklājas tāles, kad apdzīvojamā dabas telpa šķiet milzīga un cilvēks tajā tik niecīgs, ka pārņem vientulības sajūta, kas tiklab var vērsties mazvērtības kompleksā, kā arī lepnā spītā spēkoties ar dabu, iejusties šajā vienmuļajā plašumā un pat izbaudīt tā piedarbi dienu no dienas, gadu pēc gada. Zinu, kā tas ir – gadiem ilgi dzīvot taigas vidū, kad mežs ieslēdz ciešā lokā un apvāršņus aizsedz koki, vietumis tik blīvi apņem ciematu, ka rodas sajūta, ka tu, cilvēks, dzīvo kā lēģerī, kā cietumā, tu esi dabā ieslodzīts trimdinieks. Vai arī, ja tev daba, šis mūžamežs, ir dvēselei rada, tu jūties kā pirmcilvēks pirmatnībā, kurš nemaz nezina (vai aizmirsis), kā tas ir, kad paveras apvārsnis. Zinu arī, kā tas ir, kad kalni ielejā sažņaudz tik cieši, ka virs galvas vien šaura debesu strēmelīte, kalnu pārejās esmu pacēlies tik augstu, ka no skatiena aptvertiem plašumiem var noreibt pat ekstāzē – tik spēcīga ir sasniegtā augstuma iedarbība uz cilvēka psihi. Kā katarsē. Būdams ceļotājs, piepildot paša vēlmes, kā arī pret paša gribu (trīspadsmit trimdas gadi) esmu pieredzējis paveramies brīnumainus apvāršņus un tāles, esmu skatījis tik dažādi vilktas apvāršņa līnijas – ar saullēktu Ai–Petrī kalnā Krimā, smeldzīgiem Sibīrijas saulrietiem, Sajānos un Kalnu Altajā, Jeņsejas deltas plašumos, Baikāla krastos, no Nordkopa klints Norvēģijā dažādos gadalaikos un dažādās noskaņās. Atmiņa, ja to iedarbina šajā virzienā, bagāta ar redzējumiem, kuros būtiska nozīme bijusi tieši apvāršņa līnijai, perspektīvai, kas paveras no redzes sākumpunkta līdz horizontam. Bieži vien tie bijuši ikdienišķi skatījumi – pierasti un pat apnikuši – kā zvejojot Jeņisejā, brienot tundras sniegus, no piepūles apmiglotu skatu ejot pa medību takām kalnos, airējot laivu cauri krācēm, kad tuvplānā svarīgs ik akmens, braucot cauri vienmuļiem klajumiem, kāds ir Rietumsbīrijas līdzenums, kāda vietumis ir Latvija. Un atmiņā nofiksēti (arī fotogrāfijās) skati, kad apvāršņa līnija bijusi apbrīnas vērta, kad lūkošanās tajā radījusi garīgu pārdzīvojumu.

It kā ierasta, ikdienišķa ir apvāršņa līnija, kad, ik dienas dodoties pastaigā, izejot cauri parkam, nonāk liedagā un no pludmales paveras skats uz horizontu, kur jūra ar debesīm tiekas. No mola ziemeļos līdz Bernātu zemesragam dienvidos. Plaša tāle, ikreiz ar savādāk novilktu, izgaismotu, skatāmu apvāršņa līniju. Katrā gadalaikā, ik laika maiņā, ik noskaņā citādāka. Ikvienam skatītājam atšķirīga, par ko var spriest no daudzajiem izteikumiem, ko esmu dzirdējis par šo redzējumu sakām. Protams, būtu interesanti aptaujāt liepājniekus (arī iebraucējus), kuri, izgājuši jūras krastā, stāv un raugās tālēs zilajās, tomēr gadu gaitā esmu jau dzirdējis tik daudz dažādu iespaidu, ka pietiks arī ar tiem, lai apspēlētu apvāršņa līniju.

Pirmoreiz filozofiski aizdomājos, kādā intervijā izlasot komponista Pētera Vaska domas par nepieciešamību pa laikam aizbraukt pie jūras un vērties tālēs. Šī perspektīvas izjūta, apvāršņa apjauta iedvesmo dvēseli ne vien uz radīšanu, kā to esmu dzirdējis apgalvojam rakstniekus, māksliniekus, bet arī ik cilvēku uz dzīvošanu plašākos garīgos apvāršņos, nekā tas darīts tuvplānā. Dažam, arī man, pat dažreiz iedarbojas izjūta, ko varētu nosaukt par Dullā Daukas kompleksu, kad rodas aicinājums pa saulstaru taku doties līdz apvārsnim un izzināt, kas aiz tā. Kļūt tik dullam, ka realitāte vairs nav šķērslis. Tas ir arī pamudinājums uz abstraktu domāšanu, iztēles atbrīvošana no ierastajiem krastiem, uzdrīkstēšanās vismaz mēģināt pārkāpt kādu robežu, balansēt uz šīs robežas. Tās ir tādas atsevišķas reizes, kad saulriets ir sevišķi krāšņs un uz iztēli iedarbīgs, kad liedagā nav daudz ļaužu, kad tu, cilvēks, esi atsēdies kāpā vai uz soliņa un, raudzīdamies apvārsnī, aizsapņojies tiktāl, ka ieslīdzis jau pašapcerē, nejūtot vairs tuvāko apkaimi, ar zemapziņu piedaloties kolīzijās, kas notiek pamalē. Reizēm tās ir vakarblāzmas saspēles ar sabangoto jūru, dramatisku padebešu grēdas, absolūtais miers, ko izdveš jūra, kad to neskar vairs ne vēja pūsmiņa.

Ikdienišķā iziešana jūras krastā ir jau no citiem, ierastākiem iespaidu un sajūtu slāņiem. Pirmais impulss: izpētīt apvāršņa līniju visā tās garumā un konstatēt, vai uz tās nav ieraugāms kāds kuģis, kuteris, vienalga kāds peldošais līdzeklis. Dažkārt kā sīks, tikko samanāms punktiņš pie horizonta. Tā ir tāda māņticīga spēle – ja tiks kas peldošs saskatīts, tad būs veiksme literārajā darbībā – pa ceļam kāda grāmata, publikācija, radoša iecere. Tā ir viena no bērnišķībām, ko atļaujos vēl savā vecumā.

Lai kāds laiks – ja esmu izgājis pastaigā, izeju vai nu liedagā, vai noraugos jūras tālē no vaļņa, kas pie treniņstadiona. Dažreiz, vētrai brāžot, lietum kapājot un smiltis ārēs putinot, vien uz mirkli pabāžu galvu aiz kārklu krūmiem, kur klaidā plosās stihija, lai uzmestu skatienu horizontam, kur slejas viļņi un pārtop bangotnēs. Kaut brīdi gribas izjust vētras spēku, tās iedarbību uz apvāršņa līniju, kad pelēkās debesis gandrīz vai saplūst ar pelēcīgo jūru.

Ir jau vasarā jauki un skaisti rāmā novakarē apsēsties augstajā priekškāpā un vērot jūras tāli starp divām paralēli novilktām līnijām – horizontu un pludmali. Tā ir liega vasarīga noskaņa – saulaina, zilgmaina, lēni izplēnoša nokrēslī, ko vēl žilbina saules noriets, kam vēl ir tik daudz skatītāju pludmalē. Zinu, ka ir pat saulrietu kolekcionāri – fotogrāfi amatieri, kas krāj šos krāšņos redzējumus – kā saule noslīgst līdz apvārsnim, it kā saskaras ar jūras virsmu un, pieblāzmodama debesis, lēni nogrimst. Ir tīrie bezmākoņu saulrieti, kad dabā viss harmonē, kad debesis krāsu saskaņā sakūst ar jūru, kad saulstaru celiņš līdz pašam krastam. Un ir dramatiskie, kad padebeši samilzuši pamalē, apvāršņa līnija satumsusi melnā kā ar tušu novilktā strīpā. Reizēm tas ir pērkona negaiss, kas vāžas virsū vēl mākoņtīrajām debesīm, reizēm tūces izspēlējas vētras dzītas, sablīvējušās pie horizonta. Gan lielo vētru laikā, kad mākoņi joņo un šķīst, kad jūra sabangota vienās baltās putās, kad redzējumus papildina gūzmu rēkoņa sēkļos, kaiju spalgie iekliedzieni. Tad ainava ir dzīva un arī apvārsnis nav vien precīzi novilkta līnija, bet izrobots izslējušamies viļņiem un ieplakām starp tiem. Un tad ir dienas, kad jūra, rāma un sidrabota, sastingusi blieķī – absolūtā bezvējā un tikai kāds atvilņa šļupsts skar krastu. Arī debesis ir gandrīz tādas pat, apsūbējušas ar dūmakas patinu, un horizonta līnija tik tikko samanāma. Tas ir retums, kad jūra tik nerunīga, tik viļņu klusa un apvārsnis tik noslēpumains. Protams, ik redzējums mūsu pašu garastāvokļa, iztēles novirzienu un tobrīd domāto domu iespaidots. Viens atnācis pie jūras izklaigāt savu prieku, cits bēdas noraudāt. Vienam varena jūsma, otram jau apnicis blenzt vienmuļajā tālē.

Ziemās, kad stingri piesalst un krastā veidojas ledus krāvumi, jūrmalas apmeklētāji lielāku vērību velta krasta līnijai. Horizontā ieskatās, kad pie tā jau blīvējas ledus lauki. Taču reizēm ziemas saulrieti ir tik smeldzoši spilgti, ka krastā sanāk to apbrīnotāji – liepājnieki, kuri uzticīgi jūrai.

Ziemas vakaros, izejot tumšajā liedagā, kur zem kājām balto vien sniegs vai sasalušas smiltis, blāzmo prožektors pie glābšanas stacijas, dienvidos mirgo Bernātu bāka, ziemeļos jūras vārtos mirkšķina vadugunis, kur jūrā iestiepjas mols, apņem romantiska noskaņa. Kaut kur tālē, necaurredzamā tumsībā ir noslēpta apvāršņa līnija, bet pēkšņi uz tās pavīd kāda zvejas kuģīša uguntiņa. Un mirdz, plaiksnās, uz brīdi pazūd un parādās atkal. Reizēm tas ir liels kuģis, kas laistās spilgtos uguņos, un reizēm tā ir vesela uguntiņu virtene, kas iezīmē apvārsni, kad pūš negants zemes vējš un zvejas kuģi meklē patvērumu mūsu krasta aizvēnī. Tad nāk prātā Jūrmalciems un sievu stāsti, kā reiz kāpās uguni kūrušas, kad vīri, pēkšņi saceļoties vētrai, līdz iestājās tumsa, vēl ar savām zēģeļlaivām nebija iznākuši malā. Zvejas placis, kur mencām lika ūdas, bija aiz apvāršņa. Vakarpusē apvāršņa līniju – vai uz tās neparādīsies zēģelītes? – uzmanīja krastā iznākušās sievas un bērni, gatavi sagaidīt zvejniekus, lai palīdzētu nokopt lomu. Vētrai trakojot un iestājoties tumsai, tā jau bija nemierpilna gaidīšana – kad jūra, šis tumsas aizplīvurotais apvārsnis, atdos savējos krastam, kas puto vienās gāzmās.

Jūrmalciemā dzīvojot un pašam ar kaimiņiem selgā tīklus liekot kā piekrastes zvejniekam, apvārsnis vairs nešķita tik romantisks, kā no Liepājas pludmales veroties tālē. Tas kļuva lietišķs, izzinot laika apstākļus, tas rēgojās acu priekšā, zvejas laivai zvalstoties starp selgas dižajiem līganajiem viļņiem, kad laiva pacēlās tāda viļņa kuprī un uz brīdi zudušais apvārsnis atkal parādījās skatienam.

Rakstu šo apceri, kad iestājies jau vēlīns rudens. Kādas dienas turējusies rāma, jūra atkal sakseņa (SW) sabangota. Kā tajā senajā dziesmā:

“Debess tumša, mākoņaina,
Jūra vētrā bangota…”

Ik pēcpusdienu kaut uz brīdi izeju jūrmalā, un pirmais skatiens tālē, kur starp debesīm un zemi apvāršņa līnija. Vispirms māņticīgā dziņa – vai ieraudzīšu kāda kuģa vai kutera siluetu pie horizonta? Un tad jau apcerīga lūkošanās tālē, izjūtot plašumu. Plašumu, kas nepieciešams dvēselei.

 2007.

OLAFS GŪTMANIS
[email protected]

______________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].