Apgāda ”Zvaigzne ABC” pārstāve Kristīne Ilziņa atklāj, ka jaunizdotajā krājumā ir sirsnīgi un patiesīgi stāsti par bērniem, kas dzimuši pagājušā gadsimta vidū, pēckara paaudze, kura augot izbaudīja gan vecāku aizņemtību un nevērību (mūsdienu ieskatā), gan pret ģimeni vērstas represijas, gan dažādas citas situācijas, kuras varētu beigties gaužām bēdīgi, ja vien…

Līksmi stāsti mijas ar ne tik priecīgiem, un daži ir patiešām skumji, taču kopumā grāmata ir gaiša, raksturo K. Ilziņa. ”Maija ir brīnišķīga stāstniece, lasīt viņas grāmatas ir kā sarunāties ar tuvu draudzeni.

Viņas mīlestība uz grāmatas varoņiem ir patiesa, valoda piesātināta un bagāta,

un aprakstītie notikumi ļauj skaidri ielūkoties laikā, kad risinās stāstu darbība: divdesmitā gadsimta sešdesmitajos.”

Grāmatas redaktore Zaiga Lasenberga: ”Tie ir gadi pēc Otrā pasaules kara, un stāstu galvenie varoņi ir bērni. Taču tā nav bērnu literatūra, jo krājumā tēloti personāži ar ļoti smagu bērnību. Tam par iemeslu var būt laikmeta iespaids, bet var būt arī tuvākās apkārtnes cilvēku nemīlestība, kas mazajam cilvēkbērnam ir jāizdzīvo un jāprot tikt ar to galā.

Autore ir pārliecināta, ka ir kāds augstāks spēks, kas stāv bērna dzīvības un veselības sardzē. Varam saukt to par sargeņģeli vai kā citādi – par likteni varbūt.

Taču autore pauž ticību, ka tāds eksistē un izpleš savu mīksto, sargājošo spārnu pār mazo cilvēciņu!”

”Kad man iznāca ”Matildes gadsimts”, kurā faktiski ir Liepāja, Liepājas vēsture, kas saistīta ar manu dzimtu, maniem senčiem, tad kaut kas man vēl palika nepateikts,” ”Kurzemes Vārdam” teic M. Migla-Streiča, stāstot par savu jaunāko grāmatu.

””Sapnī par sargeņģeli” es mazliet atgriežos “Matildes gadsimtā”, bet ne tik senā, tās ir piecdesmito gadu beigas, sešdesmitie gadi, tad, kad es biju meitene, kad es dzīvoju Velnciemā. Es it kā neesmu aprakstījusi savus klasesbiedrus, bet es atceros tos laikus, laikus, kad gāju skolā, mācījos, kādas pirmajās klasītēs man bija blakus meitenītes, kādas viņām bija mammas, kā mēs spēlējāmies. Dažādas niansītes iekritušas prātā un atmiņā, un no tā tie stāsti ir izveidojušies.

Pietiek ar vienu dzirkstelīti, lai tālāk autora fantāzija izveidotu to, kas bijis.

Ir arī ļoti reāli stāsti, piemēram, kur es pati cirpu sev matus, gājiens uz teātri, saules aptumsums. Tas ir reāli pierakstīts no atmiņām. Bet ir arī kaut kas izdomāts. Galu galā, kas es būtu par rakstnieci, ja es nevarētu arī kaut ko pierakstīt klāt.”

M. Migla-Streiča patlaban strādā jau pie savas ceturtās grāmatas. Viņa pati saka, ka nevarot tā vienkārši vakaros zvilnēt pie televizora. Iekšējais dzinulis to neļaujot, tādēļ ”es atkal eju pie datora, sēžos klāt un rakstu”.

”Es bez tā nevaru! Ja to nedaru, tad man liekas, ka dienas paiet absolūti bezmērķīgi. Man to vajag!”

Arī topošajā izdevumā neiztikt bez vēju pilsētas. ”Es no Liepājas aiziet nevaru. Tā ir mana bērnība, tā ir mana jaunība, te ir mani senči, kas ir liepājnieki,” viņa skaidro.

M. Migla-Streiča ir Latvijas Televīzijas žurnāliste, četrdesmit gadu garumā veidojusi sižetus par piekrastes zvejniekiem un lauku ļaudīm, barikāžu reportāžās intervējusi to aizstāvjus. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2020. gadā iznācis viņas pirmais romāns ”Matildes gadsimts”, tam sekoja ”Nenopietni nopietnie TV stāstiņi”.