Šogad pusapaļa jubileja apritēja izcili talantīgam liepājniekam – starptautiskajam fotomāksliniekam Hubertam Stankēvičam.

Ja 2013. būtu garais gads, 85. dzimšanas dienu Liepājas Tautas fotostudijas dibinātājam un ilggadējam vadītājam mēs svinētu 29. februārī. Taču tādas dienas kalendārā šogad nav, tādēļ kādreiz tālu pasaulē pazīstamā fotokolektīva dalībnieki savu iedvesmotāju un Skolotāju atcerējās aizvadītajā ceturtdienā, kad pulcējās un nolika ziedus Līvas kapos, kur Mākslinieku kalniņā atdusas fotomeistars.

Dienas nogalē sirsnīgais piemiņas sarīkojums turpinājās fotostudijas telpās Latviešu biedrības namā. Tur ar jaunajiem fotomākslas ceļa gājējiem, kuri par Huberta apbrīnojamo veikumu  fotogrāfijas jomā dzirdējuši tikai pa ausu galam, savās atmiņās dalījās studijas veterāni, kuru rindas pašlaik vairs nav nekādas kuplās. Fotomākslinieki atcerējās, ka aizvadītā gadsimta 70. un 80. gados Liepājā cita pēc citas tika sarīkotas daudzas tematiskas un starptautiskas izstādes. Vēriena, popularitātes un mākslinieciskās izteiksmības ziņā tās nav pārspētas līdz šai dienai. Par “30. miera pavasari”,”Fotomaģistrāli – 15″, “Latvijas 33 autoru darbu izstādi”, Brīvdabas fotoekspozīcijām Jāņa ielā un citiem fotosarīkojumiem runāja tālu aiz Latvijas robežām.

Par to, kādos sarežģītos fotomateriālu deficīta apstākļos ekspozīcijas tapa un cik daudz spēku no Liepājas fotomāksliniekiem  prasīja, demonstrējot paša studijas vadītāja savulaik uzņemtus attēlus, pastāstīja Gunārs Kopštāls, kas ir viens no Tautas fotostudijas priekšteča Liepājas fotokluba dibinātājiem. Atmiņu pavedienu par to, kā toreizējā Metalurgu kultūras pilī notika viņa pirmās personālizstādes atklāšana, šķetināja studijas veterāns Alfrēds Niedols. Viņš uzsvēra, ka arī tajā reizē iekārtošanu uzņēmies Huberts, kurš savās prasībās bijis stingrs un nepiekāpies pat tad, kad iebildumus pret telpu pārkārtošanu paudis uzņēmuma toreizējais direktors Nikolajs Golodovs. Stāstījumu par fotokolektīva aizrautīgo vadītāju papildināja Irina Tīre un Varis Sants, kuram pieder ideja  sarīkot šo atceres pasākumu.

 Laikabiedri uzsvēra, ka Liepājas fotogrāfu vadītājs bija ne tikai apdāvināts mākslinieks, bet arī izcils režisors un organizators. Lai skatītāju guvums būtu jo paliekošāks, izmantojot milzīgas planšetes un kubus, telpas pārkārtoja atbilstoši ekspozīcijas vajadzībām, iespaidu nostiprināt palīdzēja mūzika, kas skanēja fonā, un mainīgs apgaismojums. Šodien skatītājiem, kas pieraduši pie tradicionāliem izstāžu risinājumiem, to grūti iedomāties, bet toreiz cilvēki nāca, stāvēja garās rindās un pirka biļetes, lai baudītu fotomākslu. Redzētais ne vienu vien mudināja iegādāties fotoaparātu, lai iemūžinātu savus kolēģus, tuviniekus un apkārtnē notiekošo. Tādējādi studija nostiprinājās, tās pulks un panākumi auga. Huberta radošo plānu pūrs bija neizsīkstošs. Ne visam bija lemts piepildīties. Mūža nogalē viņš bija apņēmies Liepājā izveidot fotogrāfijas augstskolu. Viss bija izdomāts, taču sapnis palika nerealizēts, jo pašvaldībā nerada atsaucību.

Tomēr Huberta paveiktais nav zudis. Mākslinieka darbi, no kuriem lielu daļu, strādājot roku rokā ar studijas kolēģiem, tagad sakārtojuši G. Kopštāls un V. Sants, iedvesmo radošiem meklējumiem jaunos fotocensoņus. Studijās pašreizējais vadītājs Jānis Vecbrālis pastāstīja, ka vasaras vidū Liepājas muzejā durvis vērs Huberta fotodaiļrades izstāde, kur fotomākslinieka meistarību novērtēt skatītājiem palīdzēs līdz šim vēl nekur neeksponēti darbi.

Valtera Pelna foto


Fotomākslinieki noliek ziedus uz sava Skolotāja kapa kopiņas.