“Šķelmīgs smaids un asa, dzēlīga valoda, kas piebārstīta sulīgiem teicieniem,” atceroties tautā iemīļoto teicēju Ķērstu Balceri, saka Liepājas Universitātes Kurzemes Humanitārā institūta pētniece Daiga Straupeniece. Šogad Ķērstai apritētu 110 gadi. Šī iemesla dēļ “Romas dārzā” teicējas godam tika sarīkota atmiņu pēcpusdiena.

“Jā, viņa bijusi aša, ar pašerpu raksturu un par sevi teikusi – kas rokā, tas pa galvu, un, kas uz mēles, tas uzreiz ārā,” stāsta pētniece. D. Straupenieci un Ķ. Balceri savā ziņā saista radniecīgas saites, jo teicēja bijusi arī vedējmāte D. Straupenieces vecāku kāzās.

Ķērsta dzimusi Sventājā 1909.gada 15.oktobrī. Pēc Latvijas – Lietuvas 1921. gada robežkonvencijas, kad Sventāja nonāca Lietuvas teritorijā, tur palika daudzas latviešu ģimenes, kas jau izsenis bija dzīvojušas šajā apvidū, to skaitā arī Balceri.

Lietuviešu ietekmē tur dzīvojošajiem izveidojās valodas savdabības un citas kultūras iezīmes, kas jūtamas arī Ķērstas dziesmās. Tās viņai vienmēr bijušas pie rokas, ja ne dziesma, tad kāds sulīgs sakāmvārds noteikti.

“Mazā Ķērsta bija vecākais bērns ģimenē, aukle saviem trim jaunākajiem brāļiem. Skolā meitene bija gājusi tikai 7 nedēļas, jo tēvs uzskatījis, ka meitām skola neesot vajadzīga, tikai jāzina burti un izskaitīt līdz 10,” sanākušajiem stāsta pētniece.

Atmiņu pēcpusdienā “Dziežu laiku kavēdamis, Sav’ sirsniņu remdēdams” varēja dzirdēt ne tikai stāstus par teicējas bērnību, tāpat varēja baudīt arī folkloras kopas “Vēlava” sievu dziedājumu, un Rucavas etnogrāfiskā ansambļa dalībnieki klausītāju ausis palutināja ar Dienvidkurzemes izloksnei raksturīgiem dziedājumiem un teicējas vēstuļu lasījumiem.

13Skatīt galeriju