Romāna fragmenti
Darbs sākts 1993.gadā, romānam nav galvenā varoņa, tas ir autores personīgo atmiņu plūdums, kas atspoguļo ikdienišķi nevaronīgo cilvēku dzīvi Latvijas laikā no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem līdz deviņdesmitajiem gadiem. Kad mēs augām, tā bija gan. Kad mēs bijām izauguši, sākās Atmoda. Jā, mēs paši to sākām. Un tas ir gandrīz neticami.

Tas bija vecāsmammas dzīvoklis. Nē, valsts. Vecaimammai tikai bija orderis. Orderis – ordenis – odieris… Durvis uz vecāsmammas galu bija aiznaglotas. Un virsū dekoratīvā sega. No skaliņiem. Kuri bija sadekorēti kopā ar spolīšu diegiem. Vēlāk to sadedzināja. Segu. Blakšu dēļ. No tām gluži mistiskā kārtā izdevās tikt vaļā. Bet tad no krāsnsapakšas pasāka izlīst melni vabuļi. Špickkastītes garumā. Čerkstēdami un ūsas kustinādami. Pēc tam nāca peles. Beigās pat žurkas. Vienīgi prusaku tai mājā nebija. Prusaki radās no jaunajiem rajoniem. Tā vismaz likās. Kaut gan Čakam viņi bija jau pirms piecdesmit gadiem dancojuši. Bija tik vilinoši to iedomāties. Kamēr nebija jāpiedzīvo. Nu, tas bija vēlāk. Pagaidām mamma maisīja papmašjē putriņu. Lai aizķepselētu caurumu ārsienā. Tur pūta iekšā. Un lietus arī iesūcās. Pa caurumu. Pa jumtu. Griestos bija pieslapināti visādi musturi. Indiāņa profils. Ar dzeltenām putu kārpiņām. Puscūka. Bet indiānis bija interesantāks. Krāsns arī bija ar burbuļiem. Patiesībā jau krāsnis nevajadzētu krāsot. Tā katrreiz secināja. Pirms pārkrāsošanas. Un tad viss atkala atlēca. Vietām. Bet sildīja labi. Pie krāsns bija visa padarīšana. Mēteļi. Kurpes. Ūdens spainis. Šmucspainis. Atejas atslēga. Baterija. Malka, protams. Malkas maiss. Grīdlupatas. Avīzes. Sērkociņi. Dvieļi. Bļodas. Eglīšu mantiņas apputējušās papes kastēs. Labās kurpes zīdpapīros. Viss kaut kā satilpa. Pa vidu vēl pārģērbās. Kad ciemiņi sanāca. Krāsns kaktam bija aizkars priekšā. Kad iet uz spaini. Nolejamais bija trepēs. Čuguna. Citreiz deva pa nagiem. Kad krievs zaga elektrību. Vai cits kāds no kaimiņiem. Vēl trepēs bija advokāta čaiņiks. Ar švilpi. Uz keragāzes. Viņiem bija par daudz maza virtuve. Tāpēc. Advokāta kundze mūžīgi palaida čaiņiku pustrijos naktī. Aiz sienas. Jo istabas durvis izgāja taisni uz trepēm. Tās bija glaunās durvis. Ķēķa ieeja bija vecaimammai. Tā bija tāda strādnieku māja bijusi. Pirms kara. Bez antrejām. Tā bija piederējusi advokāta kundzei. Vai viņas vecvecākiem. Pirms kara. Tas bija sen. Tagad viņa pa naktīm kaucināja čaiņiku. Tāda maza, plāna sievietīte. Varēja padomāt, ka sākas uzlidojums. Tā vismaz izklausījās. Kā kino. Par pilsētas aizstāvēšanu. Pēc pēdējās filmēšanas viens Stenderielas nams tā arī palika. Vienā galā pamjatņik arhiķekturi, otrā galā “Hotel de Rome”. Vēlāk viss nogruva. Bet tas bija vēlāk. Abi uzraksti noturējās līdz mājas pēdējai stundiņai. Patiesībā jau Roma bija bijusi tur, kur bija vecā Līva. Kamēr neuzcēla jauno. Viesnīcu. Gosķiņicu. Hoteli. Tas bija tas jocīgākais. Ārzemniekus te vispār neielaida. Tos nemaz neizlaida. Katrā ziņa, ne jau uz nakti. Viņiem tur bija savas intūristu Latvijas. Vēlāk. Vēl jau pat to nebija. Tikai advokāta kundze kviecināja čaiņiku. Bumbvedēji mācījās lidot ar pilnīgu skaņas efektu atbilstību labākajiem kino paraugiem. Helikopteri tarkšķēja it bezbēdīgi. Bet sprādzienam līdzīgais blīkšķis nozīmēja, ka lidmašīna pārplēsusi skaņas ātruma robežu. Ņe–plač, ģev–čo–on–ka, prai–dut dožģi, sol–dat ver–ņjo–otsa, ti toļ–ko žģi… Ļevoi, ļevoi, raz, dva, tri! Ļevoi, ļevoi, raz, dva, tri… Atkal! Vai tiešām viņa nevarēja uzvārīt savu naktstēju bez sirēnām! Bet viņa citreiz atnesa labās zāles. Bez receptēm. Viņa strādāja aptiekā. Kur milicis karājās. Tikai otrā galā. Ielai, kur milicis karājās. Tas bija tāds putnu būrītis pie mājas stūra. Viena miliča tilpumā. Būrītis. Milicis vaktēja, lai tramvaji nesaskrietos. Tramvaji gāja pa vienām sliedēm. Uz abiem galiem. Bet tur taisni bija līkums. Nevarēja redzēt, kas pretī nāk. Tāpēc milicis karājās. Drošības pēc. Vēlāk uzlika svetaforu. Vai – semaforu… Vai – luksoforu… Kāds ieteica to saukt par trejaci. Neieviesās. Bet tas bija vēlāk. Tramvaji vienalga stūrim tuvojās… Apmēram kā kaķis peles varbūtībai. Parasti uz stūra sadūrās ar purniem. Stāvēja. Un domāja. Kurš kuru līdz pieturai atpakaļ stums. Pieturās bija dubultsliedes. Kur izmīties. Bez “z”. Fui! Tas taču nebija semafors! Semafori bija uz dzelzceļiem. Laikam. Varbūt. Lai kas tas nebūtu, tas bija tur, kur milicis karājās. Tā to vietu sauca. Citi teica: pie pakārtā miliča. Tas bija retums starp vietvārdiem. Jo lielākā daļa bija no miera laikiem. Pie Baloža. Pie Ērgļa. Pie Dirberga. Tā lielie tos veikalus sauca. Ar balodi un ērgli viss bija skaidrs. Tur bija bijuši tie putni. Dzīvi. Varbūt izbāzti. Varbūt bilde pie sienas. Varbūt no ģipša vai marmora, vai… Bija tāds oranžzeltains minerālis, no kā bija zilonīši… Uz bufetēm. No tā ar varēja būt. Ērglis ar balodi. Bet kas tas dirbergs bija par zvēru? Emīls kārīgi sapņainā mīlībā iekļāva savu ausi savā plaukstā. Īkšķis kaitējās ar paša kaklu. Acis pusvērtas. Bet vērīgas. Pielīpot pie klātesošo sieviešu formām. Emīlam bija pieredze. Un lērums mierlaika atmiņu. Par Dirberga bulciņām. Viņš te bija jau paaudzēs. Ar Dirberga konditoreju. Ar Raikina stūra bodi. Ar Zivcsona. Kas tur iegāja, tas netika laukā bez pirkuma. Nē, varēja jau pateikt, ka negrib rūtis, bet strīpiņas. Bet otrā dienā tās strīpiņas bija dabūtas. Un maksā ragā. Šie Raikini bija tam Raikinam rada. Tāpēc jau brauca. Naš zapad, naš zapad… Oficieru sievas. Mātes. Ķoķjas un ķoščas. Pļemjaņniki un zemļaki. Bu’m meņatsa, bu’m… Vienā zeltā un kristālos. Bet sākumā naktskreklos uz koncertiem gāja. Frotē dvieļus ap kaklu sēja. Oficieru sievas. Pēc kara. Baigi lepnās! To taču katrs bija redzējis. Splendid palasā. Romā. Apollo… Bet nu nosaukumi! Katrai lupatbodei sava mitoloģija. Apollo, ko neteiksi. Vai tad savas valodas nebija? Pirms kara. Apollo… Cirks tas bija bijis. Ar uzrullētām ūsām. Ar strīpainiem… Nu, tiem… Kas vēlāk skaitījās peldkostīmi. Nez, no kā tos šuva? Kad trikotāžas nebija. Nē, bija gan. Mamma teica: zīda zeķes. Uz bildēm izskatījās glumi biezas. Drusku sakrunkojušās. Uz drusku uztūkušām kājām. Tās izejamās kurpes jau katru dienu nevilka. Tāpēc. Kāju saspiediens, kā kad gribētu… bet vēl nevar. Papriekš jānobildējas. Laikam tāpēc visi izskatījās dusmīgi. Vai nobijušies. Tikai mamma nē. Jaunībsbildēs. Vēlāk gan. Bet jaunībsbildēs viņa bija tāda…Filmiska. Viņa draudzējās ar fotogrāfa meitu. Emīliju. Viņa aizbrauca uz Vāciju. Ne jau mamma. Emīlija. Mamma bija sabildēta visos veidos. No visām pusēm. Visā augumā. Līdz pusei. Kā vien var iedomāties. Nē, ne jau tā. Tikli. Lai saliktu fotogrāfa logos. Paraugam, cik skaisti iznāk. Ar pufīgiem vaidziņiem. Ar šleifīšmutīti. Vēlāk to sauca par reklāmas seju. Bet tas nu gan bija pavisam vēlāk. Mammas bildes bija saldas kā karameles. Bet vecāmamma stāvēja, kā mietu norijusi. Morāli pareizāk nemēdz būt. Ar šņorzābakiem un dziesmu grāmatu. Pašaustā bruņu tērpā. Viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka bijusi neatvairāmi skaista. Jaunībā. Vecāmamma. No pielūdzējiem neesot varējusi ne atkauties. Tā izskatījās gan. Ka viņa varētu kauties. Ar to pašu dziesmu grāmatu, pie vajadzības. Viscaur melnā. Ar melliem matiem. Ar mellām acīm. Tā viņa stāstīja. Vecāsmammas acis vecumā bija zilpelēkas. Mati arī. Vienīgi drēbju mellums bija palicis. Viņas visas nēsāja melnu. Omītes. Tantītes. Un kundzītes. Tantītēm bija filca botes un balti lakatiņi. Kundzītēm bija mierlaika kurpes ar štepētām strīpiņām un mufes. Un dažādi samurkātas cepures. Un ilgviļņi. Pat krāsotas lūpas. Omītes varēja būt gan vienas, gan otras. Vecāmamma bija visā kvartālā vienīgā. Citiem bija omītes. Grosītes. Grošas. Tie bija vācu vārdi. Smalki. Bet vecaimammai tādu mantu nebija. Viņa visu mūžu zeķes ar prievītēm sēja. Bezizmēra. Bet ar prievītēm. Nē, beigās tomēr zeķturi lika. Un visu pārējo. Viņa teica: zeķturamais. Un taļļa. Tomēr lakatiņš bija jāapsien. Un priekšauts. Nē, drānīte un širce. Tās tikai gultā nojēma. Nekādu mantu viņai nebija. Alpakā karotes melnā atvilknē. Nē, šuplādē. Tas tomēr bija vācu vārds. Jo schieben nozīmēja bīdīt. Bat vai tā lādīte nešupojās? Šūp – lāde. Ar šīberi bija cita lieta. Tas šūpoties nedrīkstēja. Ne skurstenī, ne slimnīcā. Tuk, tuk, tuk… Kto tam? Eļektrik. Gģe ščotčik? Forūzī aiz lentera. Smalki. Nu, šitās drātes te bija vēl priekš kara savilktas. Tādi garaimiem un putekliem aplipuši striķi. Uz porcelāna pumpiņām. Bundžītes ar eņģītēm. Apdrupuši pulksteņi. Kas attēloja ganu mīlas rotaļas. Faunu ilgas. Eņģeļu nopūtas. Kausi kā celmi. Vāzes kā strūklakas. Lustras kā lilijas. Nebija vecaimammai tādu mantu. Kā citām. Tās tikšķoši mirguļojošās. Ar dzeltenu gaismu. Kur katrs stikla pakariņš apvilkts ar varavīkšņainu maliņu. Vēlāk tādus pie kleitām šuva. Pakariņus. Ja dabūja. Mammai bija diezgan daudz. Majonēzes burciņās. Nē, tad vēl majonēzes nebija. Nē, tad vēl nebija pēckara majonēzes. Pirms kara jau bija bijusi. Tās laikam bija sinepju burciņas. Ar skrūvējamiem vāciņiem. Tā varēja būt. Nekur gan nepiešuva. Pērlītes taču, ne burciņas! Tāpēc ka jātaupa. Tāpēc ka nevarēja dabūt. Viss bija jātaupa. Ko dabūja. Mammai bija aiztaupīts karakulādas gabaliņs. Ilgi ilgi. Kodes pliku noēda. Žēluma gals. Skapī bija labie palagi, labās spilvendrānas, labie dvieļi, labās bikšeles, labās zeķes, labie krūšturi, labie krekli, labie trauki, labās karotes, labie galdauti, labās ziepes, labie pulveri, labās dzijas, labie diegi, labās adatas… Adatas bija īpaši jāpieskata. Uz tām nevarēja kvalitātes zīmi uzdrukāt. Ar to arī izbeidzās. Adatas. Tas, tiesa, bija mazliet vēlāk. Bet Ivetas mamma uz labajām mēbelēm sedza avīzes. Lai nedeldējas. Un saule nemaitā. Viņiem bija pulierētas mēbeles. Un lakotas grīdas. Ciemiņiem čībapakšas ar miklu lupatiņu nopucēja. Un sausu pēc tam. Bet Ivetas mamma strādāja giprotorgā. Par apkopēju. Tur vienmēr zināja, ko kur izmetīs. Labās smaržas skapī ielika starp labajām drēbēm. Kad viss bija izžuvis. Pudelīte vēl laiciņu smaržoja. Tomēr žēluma gals gadījās bieži. Kad labie aizkari bija iztīsuši. Vai kaut kas cits.

*** 

Vētra bija skaista. Izskaņā. No rīta. Pie jūras. Jūra bija atnākusi līdz stadionam. Viļņi kašāja uzbērumu. Rēkdami. Vesela jūra lauvu. Vienā bedrē. Vēlāk tas būtu bībelisks sižets. Bet Bībeles vēl nebija. Gribējās ielēkt. Kā ugunī. Jebkurā. Krāsnī. Ugunskurā. Pat svecītē. Vilka iekšā. Vētras sakultā ūdenī. Kokus nogāza. Par kuģiem iz ūdeņiem neiznira. Daži palika guļus augdami. Parkā. Tur tās retās sugas. Kuģus taisīja no metāla. Citur. Laboja tepat kaut kur. Tā runāja. Ta runāja jau daudz ko. Saveda gucuļus, aizveda malku – visa lieta. Tie dzēra vēl vairāk. Gucuļi. Viņiem bija visādas tautības. Ko tur var gribēt – jauni, smuki, stipri… Katrā kolhozā klubs, katrā klubā balle. Katru sestdienu. Noravē normu, uzkasi grifku… Špilkas uz plikām kājām. Un mūžīgs iedegums. Nekas nav mūžīgs zem saules. Vienīgi mēnesnīca. Sienāži. Sliežu klauksti. Grants čirksti. Smēreļļu aromāts. Pushektārs un pusotra govs. Meži visapkārt. Katrs čuksts nāk atpakaļ. Katrs skrapsts. Stacijas dežuranti. Pārmijnieki. Sarkanas cepures ar melniem laka nagiem. Sarkans ripulis baltā kātā. Nezāle starp gulšņiem. Zāle uz uzbērumiem. Sarunas par zvaigznājiem. A ko ta lai runā? Kas būs, to kristīsim. Šutka. Citi bija garlaicīgi. Par mājām vien vaidēja. Tūkstošus sapelnīja. Ja nenodzēra. Velc, kādu kleitu gribi… Jā visas izbalējušas. Štāpelis un kartūns. Ar apaļu kaklu. Bez rokām. Līdz celim. Visas kleitas bija ar bumbuli pakaļā. No sēdēšanas. Ar diviem līkumiem priekšā. No tupēšanas. Visas kleitas bija ar puķēm. Un izbalējušas. Kad saliecās, viss bija redzams. Priekšā un pakaļā. Ar tām jau uz balli negāja. Tur gāja ar modernām. Sākumā visām bija iežņaugti vidukļi un stērķelēti apakšsvārki. Tad nāca īsās grūtniečkleitiņas. Tad bitlovkas. Stāvajām apakaklītēm bija rāvslēdzējs aizmugurē. Un šleipīte uz krūtīm. Maziņa. Tad matus kasīja atpakaļ. Grifku uz priekšu. Vidū šleipīte. Vēl mazāka. Kuplumam bāza burku iekšā. Matos. Tā runāja. Tas bija bīstami. Ja ved mājās ar moci. Tādas platas platas platas piedurknes… Kā pasaku burvēm. Viņām no turiens brīnumi birst. Vienbrīd bija divrindu podziņas. Visur. Ar platām un šaurām rindstarpām… “Burda” atnesa kļošenes. No hipijiem. Varbūt otrādi. Viņi sasita no bērziem krustus un devās pielūgt Kalniņu. Hipiji. Tā viņus sauca. Bītli bija vaboles, bet bizbizmārītes bija dievgosniņas. Hipijiem riebās veču sterilie baseini. Viņi gulēja puķēs un vairojās. Kā tādi kukainīši. Tur. Ak, nabaga vientuļie prusaki uz baltajiem galdautiem. Ak, simtkāja vientulība marmora vannā. Un dievgosniņas vientulība govju barā. Ak, visusvētākās svētās govis. Gangā. Ziedu virtenes kaklā. Miesa pie miesas. Ķēdes. Ziedu patiesais īslaicīgums. Viņi dejoja vienu vasaru. Kad viņi beidza dejot, viņi kļuva par vasarniekiem. Ar visādām biedru kartēm. Viņi prata pat blusu apkalt. Un viņi vienalga lēca visātrāk, visaugstāk un vistālāk. Par jebkuru kukaini. Ar sudrabotajām slidām sudrabotajos ekrānos. Katram jau nebija televizora. Vakaros sagāja pie Anniņas. Vai Mrdziņas. Ikkatru sestdien’s vakaru ar atrotītām biksēm… Belousova un Protpopovs. Baltā ūsa un prototips. Viņi izskatījās briesmīgi. Bet slīdēja slīdēja slīdēja… Viņiem nebija jāizskatās. Tuvplānā. Tur viņi raudāja, kamēr karogs apstājās. Starp rasolu un napoleonu. Mmmm… Anniņai bija badapanna. Tur iznāca tādas rūtainas sirdis. Mirdziņai rados bija leiši. Viņai bija cepelīni. Napoleonu cepa visas. Nevar teikt, ka visām izdevās. Bet visas apjūsmoja. Vāciešus. Tie vienādiņ mina krievam uz papēžiem. Zeiferte vispār nelaida citas pie teikšanas. Kā tas bija pieļauts? Ka abām Pusvācijām bija viens karogs. Labi, austrumniekiem sava štempele virsū, bet strīpas vienādas. Gaisā iespraucās kafijas garaims. No tantes Emīlijas. Viņa bija atsūtījusi kartītes. Vecākās meitas iesvētības. Jaunākā dēla kristības. Tas vīrs melnajā kleitā bija mācītājs. Krāsu foto. Meita nīceniekā. Tos musturus viņa bija saņēmusi. Paldies. Re, cik labi bija iznācis. Spilveni un sedziņas bija vienādi. Abās pusēs. Tur varēja krāsaini sabildēt. Te tikai pelēki. Zeiferte slidoja niknā priekā un grietiņkleitā. Tā vācietes kalnos staigāja. Kalnu vācietēm svārki bija līdz puslielam. Ledus vācietēm – līdz pusdibenam. 5,8…5,9…6,0… Uz to mums atkal jāiedzer. Un bija arī beidzamais laiks nolemt, kur gaidīs jauno gadu. Pie Ženijas. Nu, protams. Ženijai bija māja. Viņa taisīja eņģelīšus. Bēniņos laikam. Mamma stāstīja, ka iebāžot tādu karotīti un izkasot bērniņu. Bez narkozes. To neviens nedrīkstēja zināt. Citur jau nebija kur iet. Ar likumu bija aizliegts. Bet sanāca visādi. Tad Ženija bija glābiņš. Un viņa cepa napoleonu. Labāk par citām. To zināja visi. Mājai bija kompānija. Pa kāzām sanāca ap simtu. Paši vien desmit. Jaunie, vedēji, brūtesmāsa… Priekšnieks ar sievu. Justīne ar brāli. Justīne… ar priekšnieku… Nu, tā runāja. Daudz neko nerunāja. Tas bija gaisā. Un Justīne tāpat bija feina. Bērns nomiris, vīrs pametis. Viņa bija jāpievāc. Viņa varēja atļauties lielas dāvanas. Visi varēja atļauties. Visi nevarēja dabūt. Dāvanas izsaiņoja otrā dienā. Tad līgavai bija trešā kleita. Pirmā bija balta. Šleijeris ar mirtēm, pušķis… Viņš bija dabūjis ēdelveisus. Izskatījās pēc kapiem. Bet viņa bija sapņojusi par ēdelveisiem. Lai jau. Baļķi zāģēja pie vārtiem. Tā viņiem bija visas grūtības kopīgi pārvarēt. Šķīvi sasita uz sliekšņa. Tā viņiem bija vairoties. Pirmajā bija buljons ar pīrādziņiem. Rūgts! Otrajā bija karbonāde ar kartupeļiem. Rūgts! Trešajā bija kārtainā želeja ar putukrējumu. Rūgts! Visu laiku lasīja kāzu avīzi. Brūtgāna vecmāmiņa aiz smiekliem piečurāja bikses. Un ar visu labu iegāzās karstā galerta bļodā. Dzimtenīte bija uz bēniņiem. Vai pagrabā. Bet valsis brūtgānam gan bija jāiemācās pirms kāzām. Kurš kuram pirmais uzmina uz kājas, tam bija valdīšana. Muzikanti sapelnīja tūkstošus. Ja nenodzērās. Pastniecei bija nolikts šķīvītis pie ķēķa meitām. Bandiniece jau nesa telegrammas ar visiem saviem bērniem. Viņas meita laikam bija piedzimusi ar puspuvušiem zobiem. Viņa smaidīja nebeidzami. Visi Bandinieces bērni gāja palīgskolā. Abortus likums neļāva. Tāpēc. Pie pēdējā Bandiniece bija bļāvusi uz dakteri: es piedzemdēšu vēl vienu trako, un tu viņu audzināsi! Viņi bija diezgan sakarīgi priekš savas saprašanas. Un laipnīgi tādi. Bandinieces bērni. Visā visumā. Tikai viņu bija bišķi par daudz. Mīļais Arvīd, paklausies, kā man te iet… Tā viņa bija rakstījusi Pelšem. Uz Maskavu saprotams. Tā vēstule bija pa etapu atpakaļ atnākusi. Tāpēc jau visa pilsēta zināja. To sievu nevarēja kāzās laist.

*** 

Pasakas ir tas, kas nenotiek ar pašiem. Kaut varētu notikt. Tas ir tas labums. Ka varētu arī notikt. Bet muzejā katrai tabakdozītei gadskaitlis klāt. Un īpašnieka vārds. Un kad tā labi padomā, ar visiem sanāk radu būšana. Vārna vārnai acī neknābj. Bet rads rada velns. Bet otram acī skabargu redz… Blaumanim bija brilles. Viņš bija puisī nomiris. Ja būtu meita, tad nomirtu meitās. Bet puisis nomirts pavisam viens. Tā iznāk. Bildi tikai pie sienas kar. Teica vecāmamma. Nosizdama peli. Ar pagali. Vecāsmammas istabā bija gulta ar galiem. Bleķa. Ar niķelētām bumbām. Tur bija tāda šķirba. Starp gultas galu un sienu. Tik tikko varēja ielocīties. Lielie tur neietilpa. Un tad bija miers. Lasīt. Zem apaļā galda arī. Kad savilka krēslus visapkārt. Citiem patika to darīt zem deķa. Lasīšanu. Nu nē, aiz gultas bija varenāk. Krāsna arī blakus. Un pēlis apakšā. Un pēlis visapkārt. Vecāmamma teica: pēle. Un plieders. Un plūcis. Plieders bija ceriņš. Bet plūcis bija plauša. To ik nedēļas vārīja un taisīja kommorjenvīder. Tās bija pildītās pankūkas. Plūcis vārīdamies drusku čīkstēja. Un kāpa no katliņa laukā. Zaļpelēki taukaino šķidrumu ar caurspīdīgi glumajiem sīpoliem vecāmamma sauca par buljonu. To salēja krūziņās. Jem pankokus ar…. Vēlāk viņai uznāca pareizā runāšana. Vecaimammai. Ērmīgākais bija platais ē, kuru tad nu spieda, cik šauru varēja. Bet nevarēja. Palika pa vidu. Žēl, ka neviens valodas pētnieks nedzirdēja. Tur būtu disertācija iznākusi. Lejaskurzemes vienkāršrunas profānā estetizācija. Virtuvē starp ķēķi un kukņu. Labi, ka nedzirdēja. Valodnieks. Būtu cilvēks pārpētījies par tukšu. Viņiem jau nebija kur aizstāvēties. Valodniekiem. Tā runāja. Te nesanāca pilna komisija ar grādiem. Maskavā nevarēja tēmu novērtēt. Tie bija objektīvie apstākļi. Netulkojami. Tādi pīrāgi. Ar plūčiem. Nē, plūči bija pankokos. Barbariski pēc traka. Bet smeķīgi, pagāni. Pagāni bija latvieši. Viņi bija vispagāniskākie starp ganiem. Ganos dzina bāreņi. Zināms, tas viss bija agrāk noticis. Pirms visiem kariem. Vecāmamma gan arī bija ganos gājusi. Bet viņa bija tikai pusbārene. Jo tēvs vēl bija dzīvs tais ganu laikos. Mamma gan bija apaļa. Bārene. Viņai tēvs visu laiku bija dzīvs. Kamēr nenomira. Bet tas neskaitījās. Jo viņa bija meitas bērns. Vēlāk tādus gadījumus sauca par vientuļajām mātēm. Pabalstus, lai, maksāja. Ja papīri bija kārtībā. Kārtība bija tāda: dabū sarkano grāmatiņu un stājies visās rindās bez rindas. Tur arī bija racionalizācija. Ar grāmatiņām. Tās bija vientuļās daudzbērnu mātes grāmatiņas. Nevajadzīgo svītrot. Daudzumu. Vai vientulību. Daudzo vientuļo bērnu maksimums bija divpadsmit. Saskaņā ar grāmatiņā paredzēto ailīšu skaitu. Tas bija uzmundrinoši. Nevajag piesieties, labi? Nevajadzīgo svītrot. Bet plāns bija svēta lieta. Grāmatiņas piederēja pie plāna. Ar tām tika. Un varēja dabūt. Invalīdu ziepes. Daudzbērnu desas. Veterānu olas. Ne jau tāpēc, ka savādākas. Tāpēc, ka vispār. No ārpusrindas rindām. Citur deva pēc pulksteņa. Citur atkal atlaida pēc dzīvesvietas. Zem brīdinošajiem uzrakstiem. Nelietojiet nemazgātus augļus un dārzeņus. Vai – maize tautas bagātība. Taupiet to. Atsaucoties uz pēdējo, vecāmamma pazemīgi lūdz nogriezt puskukulīti. Bet tautas bagātību varēja dabūt tikai visu. Augļu un dārzeņu lietošana… Tjā, tur bija ko padomāt. Sacīsim, ābola ilglaicīga lietošana…Ar lietošanas efektivitāti. Ar ekonomisko efektu. Nekas jau nenotika tāpat vien. Bez teorētiskā pamatojuma. Nē, teorija ar praksi gāja rokrokā. Kā tādas meitas. Viņas abas bija cieši saistītas. Kā māsas. Vislielākais efekts bija no tā, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai. Pēc tam vairs neizmeta vērtīgākās preces. Vienīgi šnabi un cigaretes. Un tad vairs nevarēja neko zaudēt. Vienīgi savus talonus. Pa to burzmu. Mauzoleju šturmēja trakāk nekā Ziemas pili. Mauzolejs bija mikrorajona pārtikas veikals. Pat sarkans nebija. Pēc formas arī neatgādināja. Vienalga mauzolejs. Varbūt tāpēc, ka tās rindas… Faktiski jau bija arī putraimu taloni. Bet putraimu publika bija mierīgāka. Nav dzirdēts, ka būtu tāda atkarība no putraimiem. Kā no cigaretēm. Ka jāgāž pa purnu, lai ātrāk tiktu… un vispār. Jāiet šturmēt. Tā arī teica.

GUNTA ŠNIPKE
[email protected]

_____________________________________________

Ikviens, kuram ir vēlme dalīties savās emocijās, aicināts rakstīt un sūtīt savus darbus uz e-pastu [email protected].