– Ja Kultūras ministrijas redzējumā visi akreditētie muzeji neatkarīgi no darbinieku skaita, budžeta un krājuma apjoma ir līdzvērtīgi, kur radušās aizdomas, ka jaunajos novados, pamatīgi mazinot izdevumus, kāds varētu nesaskatīt maza muzeja lietderību?

– Līdz gada vidum Latvijā būs 119 pašvaldības, gandrīz katrā ir pa akreditētam muzejam, jo bija goda jautājums iegūt oficiāla muzeja statusu vietējam novadpētniecības centram, krātuvei, memoriālajai istabai, viena cilvēka savāktai kolekcijai vai citai kultūras mantojuma vietai, kuras tautā kļūdaini sauc par pagastu muzejiem. Pēc ATR būs 42 pašvaldības, daudzās nu būs vairāk par vienu muzeju.

Mazo muzeju iespējamā slēgšana ir aktuāla kolēģiem Vidzemē un Latgalē, Kurzemē satraucas tikai daži.

Mūsu “karstais kartupelis” ir muzeju pārvaldības modeļi. Piedāvājumā ir dažādi varianti, emocijas – atšķirīgas.

Līdz šim katrs muzejs pats atbildēja par saviem mērķiem, darbību, speciālistiem, projektiem. Skaidrs, ka neviens negrib zaudēt neatkarību, nonākot citas iestādes paspārnē.

Lielākā daļa muzeju, kurus varētu pievienot citam muzejam, uzskata, ka tiks ierobežoti. Turklāt visi apzinās, ka arī muzeju jomā darbojas likums – jo tālāk atrodies no pašvaldības centra, jo esi aizmirstāks un nesaprastāks.

Pagājušā gada martā lūdzu kolēģus atbildēt uz diviem jautājumiem: vai muzejs saņēmis no sava īpašnieka (pašvaldības) informāciju par tā darbību pēc ATR un vai muzejs apzinājis un izvērtējis savas galvenās problēmas pēc ATR? Apdomājot atbildes, daudzi kolēģi izlēma vispirms paši izstrīdēties savā starpā un topošā novada politiskajai vadībai jau piedāvāt visiem pieņemamu modeli.

– Kam tajā jābūt?

– Sadarbības principiem konkrētā pašvaldībā, jo pēc ATR būs novadi, kuros ievērojami palielināsies akreditētu muzeju skaits. Jāvienojas, vai vienam muzejam jāizvirzās par galveno vai arī visi paliek vienlīdzīgi.

Kurzemes muzeji cits citu nedublē, tāpēc sāpīga būtu arī mazas iestādes zaudēšana. Piemēram, kopīga pašvaldība būs gan Talsu novada muzejam, gan pēdējos gados straujiem soļiem izaugušajam Rojas Jūras zvejniecības muzejam, kā arī skolotājam Ernestam Dinsbergam veltītajai Kubalu skolai.

Topošajam Dienvidkurzemes novadam pievienosies Aizputes novads ar trijiem akreditētiem muzejiem. Vēl nesen draudīga jautājuma zīme bija virs Apriķu muzeja, pēc tam tā pārvirzījās uz Kazdangas pusi.

Lai likvidētu, nepietiek aizslēgt durvis. Likums nosaka striktu kārtību, jo valsts atzīta muzeja krājums ir daļa no nacionālā krājuma, to nedrīkst sadalīt un izdāļāt.

Visu muzeju krājuma glabātavas ir pārpildītas, darbinieki noslogoti līdz maksimumam, tāpēc šaubos, vai kāds vispār uzņemtos cita muzeja krājuma pārņemšanu.

No otras puses, mazo muzeju darbība jāvērtē objektīvi. Esmu muzeju akreditēšanas komisijā, tāpēc zinu, cik lielas pūles jāpieliek, lai vietējā vēstures krātuvīte iegūtu oficiālu statusu.

Vēl lielāks darbs jāiegulda, lai pēc pieciem gadiem sagatavotos atkārtotai akreditācijai.

Problēmas ir muzejos, kur strādā tikai viens cilvēks – viņam nav pa spēkam izpildīt visas trīs likumā noteiktās funkcijas: profesionāli krāt vēstures liecības, tās izpētīt un komunicēt ar sabiedrību, veidojot izstādes, vadot izglītojošas nodarbības, rakstot publikācijas utt. Viena cilvēka muzeji izplatīti Latgalē un Vidzemē. Kurzemē muzejos strādā vismaz divi cilvēki.

– Kādas shēmas zīmē kurzemnieki?

– Interesants risinājums paredzēts Dienvidkurzemes novadā, jo tas pagaidām ir vienīgais, kurš kopīgā sistēmā iekļaus arī visas novadpētniecības krātuves. Tiks izveidota Kultūras pārvalde, kurā viens speciālists atbildēs par visu muzeju nozari pašvaldībā.

Būtu lieliski, ja šādas shēmas dēļ krātuves tuvinātos muzeju darba līmenim un profesionāli pildītu vismaz vienu likumā noteiktu funkciju.

Brīžiem mati slejas stāvus no tā, kā pret vēsturiskām lietām izturas amatieri.

Pašvaldības uzraudzība nodrošinātu, ka krātuvēs reģistrē visas lietas, tātad tās nepazustu. Vietējās kolekcijās ir viens otrs vērtīgs priekšmets, pret to atbilstoši jāizturas.

Tukuma novadā gaidāma muzeju centralizācija. Tukuma muzejs ar visām septiņām struktūrvienībām kļūs par pašvaldības apakšstruktūru. Vēl nav zināms par Lapmežciema un Kandavas muzeju. Abi ir spēcīgi, var pilnvērtīgi strādāt, tāpēc jāskatās, kādu vietu tiem ierādīs pašvaldība.

Manuprāt, muzejniekiem ir būtiski vienoties par teritoriālo pētniecību. Katra iestāde var palikt pie savām tēmām, taču jānoskaidro, kurš pētīs kopumu.

Vēsturiski iegājies, ka Kuldīgas novada muzejs koncentrējas uz Kuldīgas pilsētu, taču jaunās pašvaldības interesēs būs, lai pētnieki aptver arī Skrundu un Alsungu. Talsu novadā jātiek skaidrībā, kur būs ģeogrāfiska robeža Rojas un Talsu muzeja, kā arī Kubalu skolas pētījumiem.

– Vai valsts iesaistās muzejnieku un pašvaldību sarunās?

– Kultūras ministrija nevar ietekmēt pašvaldību lēmumus, tomēr ir sagatavojusi ieteikumus un pieņem, ka muzeji gan var būt citas iestādes tiešā pakļautībā, gan palikt neatkarīgi. Galvenais, kā tie tiek galā ar valsts noteiktajām funkcijām.

Gana daudz kolēģu neizrāda iniciatīvu: ļaus, lai notiek ATR, pēc tam skatīsies, kāda situācija. Viņus var saprast, jo līdz politiskam lēmumam par muzejiem pašvaldību aizvedīs ekonomisti, juristi, attīstības speciālisti un citu administrācijas nodaļu darbinieki. ATR sāpēs, jautājums – kam un cik ļoti.

UZZIŅAI

Satraukuma iemesli

• Informācijas trūkums par pašvaldību lēmumiem, kas saistīti ar administratīvi teritoriālo reformu; neziņa par muzeju pakļautību jaunajā pašvaldībā.
• Finansiāla priekšroka vienam pašvaldības muzejam, nevienlīdzīgs atalgojums novada teritorijā.
• Infrastruktūras tehniskais stāvoklis, telpu trūkums krājuma glabāšanai, muzeju ēku nepiemērotība visām sabiedrības grupām.
• Speciālistu trūkums muzejos.
• Optimizācijas un centralizācijas ietekme uz muzejnieku darba apjomu un kvalitāti.
• Bailes palikt perifērijā, galveno pasākumu plānošana pašvaldības centrā vai ap to.
• Raizes pazaudēt muzeja līdzšinējo identitāti.

Avots: Latvijas Muzeju biedrība