No 19. līdz 25. maijam Polijas pilsētā Toruņā notika starptautiskais teātra festivāls “Kontakt”, kurš pulcēja māksliniekus no 10 valstīm un vairāk nekā 70 teātra kritiķus, žurnālistus, Eiropas festivālu direktorus un citus interesentus. Sešās dienās desmit izrādes – tāda ir mana un Liepājas teātra direktora Herberta Laukšteina bilance.

Festivāla pirmsākumi meklējami 1991. gadā, kad tas tika radīts kā Austrumeiropas un Rietumeiropas teātru satikšanās vieta. Tieši šeit Austrumeiropas teātru režisoriem bija iespēja sevi parādīt Rietumu publikai. Festivāls ir kļuvis par biennāli un šogad teātra cienītājus pulcēja jau 21. reizi. Un, kā vienmēr, izrādes tā laikā tika arī vērtētas, un nedēļas beigās balvas atrada savus īpašniekus. Ik reizi tiek apbalvoti trīs iestudējumi, labākais režisors, labākais aktieris un aktrise, kā arī jaunais mākslinieks. Šogad žūriju pārstāvēja trīs eksperti no Polijas, Lietuvas un Nīderlandes.

Viens no šī brauciena mērķiem, kuru esam sev uzstādījuši, ir novērtēt, kas pašlaik jauns Eiropas teātros, un saprast, vai tas varētu būt aktuāls arī Liepājā. Jau pirmajās dienās izsecinām, ka atšķirīgas ir tikai teātra valodas, taču tēmas nepakļaujas vienas valsts robežām, bet ir aktuālas neatkarīgi, no kuras valsts esi. Šogad iestudējumos jauši vai nejauši gandrīz ikviens teātris pievēršas sociālpolitisku jautājumu risināšanai, bet centrālā vieta, protams, atvēlēta cilvēkam – viņa jūtām, sirdsapziņai, dziļākajai būtībai un īpašais jautājums – cik tālu var iet cilvēks, tomēr saglabājot savu cilvēcību. Piemēram, viesi no Maskavas aktualizē jautājumu par kanibālismu – vai tad, ja kara laikā pašas bērni mirst badā, dot viņiem ēst miruša cilvēka gaļu ir ētiski, vai nē?

Ne visas izrādes kvalitātes ziņā bija vienlīdzīgas. Reizēm pārņēma sajūta, ka režisors un aktieri cenšas provocēt savus skatītājus, eksperimentēt, taču diemžēl aizmirsuši par mākslinieciskajām kvalitātēm. Ne pārāk uzrunāja poļu teātru iestudējumi, kuriem raksturīga ļoti izteikta forma, ārkārtīgi teatrāla valoda un pārspīlēts aktieru tēlojums, taču trūka emocionalitātes.

Roterdamas teātra izrāde “Apdegušais” (Scorched), kas saņēma festivāla galveno balvu un kuras viena no lielākajām kvalitātēm bija ēnu teātra iepludināšana iestudējumā, veidoja ārkārtīgi iespaidīgas un skaistas vizuālās ainas. Tas ir stāsts par sievieti, kura ir spiesta piecpadsmit gadu vecumā, uzreiz pēc dzemdībām, atdot savu mazuli apkārtējo spiediena dēļ. Un par viņas centieniem daudzu gadu garumā savu dēlu atgūt. Lai arī stāsts ir ārkārtīgi traģisks, izrāde neaizkustina vairāku iemelsu dēļ. Visvairāk jau laikam tāpēc, ka aktieri nekomunicē savstarpēji, bet gan caur trešo personu (skatītāju). Distancētību, protams, rada arī fakts, ka, lai izrādi saprastu, esam spiesti klausīties sinhrono tulkojumu austiņās, nevis pašos aktieros.

Ar sociālpolitiski asu izrādi “Trakās asinis” (Crazy Blood) pārsteidz vācieši (2. vietas ieguvēji), kuri iestudējumā risina saspīlētās vācu un turku jauniešu attiecības un integrācijas problēmas. Vēl interesantāku to padara fakts, ka Berlīnes teātrī darbojas pārsvarā aktieri, kas Vācijā ieceļojuši no citām zemēm. Vara pieder tam, kura rokās ierocis, tas spēj pārmainīt pat visklusāko zēnu un biklāko meiteni klasē.

Vēl par saviem festivāla ieguvumiem varu nodēvēt arī savdabīgo, interesanto un kvalitatīvo mīma izrādi no Dublinas, kā arī lietuvieša Oskara Koršunova variāciju par Gorkija “Dibenā”. Šī ir izrāde, kurā viss panākts ar pavisam vienkāršiem līdzekļiem – aktieri sēž pie galda, katrs stāsta savu dzīves stāstu, aktīvi iesaista darbībā arī skatītājus, vairākas reizes ar tiem pat sadzerot (uzreiz jādomā par to, ka latviešu publikai tas varētu arī nepatikt, taču festivāla viesi ir ārkārtīgi atsaucīgi un tiešām iesaistās izrādes veidošanā), dzied, plēš traukus un meklē dzīvei jēgu… un, lai arī pavisam pagrimuši, tomēr cenšas nezaudēt arī savus sapņus. Šis iestudējums uzrunā visdziļāk un patiesāk… Starp citu, tieši Koršunovs tiek kronēts pa šī gada labāko režisoru.

Viena no šīm festivāla jaukākajām tradīcijām ir iespēja pēc izrādēm satikties ar aktieriem un režisoriem – festivāla sirdī Vilama Hožicas teātrī ik vakaru notiek pārrunas un diskusijas. Pēdējās diskusijas laikā pa zāli klejo lapa, uz kuras katrs viesis var uzrakstīt savu favorītu. Sirds iegavilējas, jo specbalvu saņem Alvja Hermaņa “Melnais piens”. Tā šoreiz Latvijas teātrim izrādās vienīgā.

Nedēļa paskrēja nemanot. Ārkārtīgi piepildīta, emocijām bagāta un nogurdinoša – netika dots laiks, lai ļautos emocijām – iestudējumi sekoja cits pēc cita, reizēm tikai ar pusstundas pārtraukumu).

Festivāls paliks atmiņā ar ārkārtīgi labo organizāciju (vienīgais, kas nedaudz traucēja, bija poļu valodas dominance – reizēm poļi mēdza aizmirst, ka viņu viesu vidū ir arī amerikāņi, japāņi, vācieši un citu valstu ciemiņi, kuriem poļu valoda ir tāla un nezināma), skaisto teātri un brīnišķīgo pilsētu. Nākošais festivāls notiks 2014. gadā. Uz izrādēm ir iespējams biļetes arī iegādāties. Lēti. Ir vērts būt klāt un visu izbaudīt pašiem.

Zanda Borga,
Liepājas teātra literārā padomniece

Toruņas vecpilsēta