”Tas ir pilnīgs kosmoss,” savas otrās stāstu grāmatas atklāšanā paziņo rakstniece Gunita Lagzdiņa. Grāmata ”Ieraudzīt varavīksni” jau pirmajā stāstā paņem lasītāju aiz rokas un ved iekšā vēl nepieredzētajā.

”Tā tie literārie tēli dara,” skaidro Gunita, ”man pašai visu laiku tā ir, kad piesēžos pie rakstīšanas, es nekad nezinu ko uzrakstīšu. Vienkārši ļaujos viņiem un pierakstu ko viņi, vai kosmoss, vai kāds cits augstāks spēks man atsūta. Nekādus sižetus neplānoju, kā citi rakstnieki.” Lai arī autore ik pa laikam centās aizbildināties ar satraukumu, tam nebija pamata. Atmosfēra bibliotēkā ”Varavīksne” bija silta un mājīga, stāsti garšīgi un lasītie fragmenti aizrāva. ”Mēs tā padomājām, nu kur gan citur vēl ieraudzīt varavīksni, ja ne pie mums. Atnākot uz šejieni, jūs jau esat to ieraudzījuši,” joko ”Varavīksne” vecākā bibliotekāre Maruta Dene. Par muzikālo fonu gan jāpiekrīt grāmatas autorei – dziesmu atskaņošana būtu daudz veiksmīgāka, ja tā tiktu izpildīta dzīvajā izpildījumā, nevis datorā. Arī dziesmu vārdi tad labāk sasniegtu auditoriju, jo kā izrādās G.Lagzdiņa ir arī vairāku dzejas rindu autore. ”Mūziķis apslima, tāpēc jāiztiek kā ir,” paskaidro Gunita. Kad uzrodas pirmie autogrāfu gribētāji, rakstniece meklē īpašās autogrāfu pildspalvas. ”Spēlītēm” tā bijusi zila, bet ”Ieraudzīt varavīksni” violeti lillā. ”Kaut gan tagad liekas, ai, nu vajadzēja ņemt sarkanu,” smaida pasākuma vaininiece.

Tieši tāpat kā pirmā grāmata ”Spēlītes”, arī šī grāmata ir par attiecībām jeb dzīves spēlītēm. Rotaļāšanās ar vārdiem uz papīra Gunitai bijusi sirdij tuva jau no pašas bērnības, kad cirtaino matu dēļ viņa vēl tika dēvēta par Mazo raganiņu. Rakstniece jūt, ka nedaudz bērnišķības un vēlmes paspēlēties viņā saglabājies līdz pat šodienai. ”To var saukt par naivumu. Mūsdienās naivam būt ir grūti, bet es ticu, ka tieši tas ļāvis man piepildīt sapņus. Pat, ja kaut kas no malas liekas neiespējami, es vienmēr naivi ticu, ka tomēr sanāks. Un sanāk!” atklāj autore. Viņa sevi raksturo, kā cilvēku-emociju. ”Kad man uz mājām, pēc iespiešanas, piegādāja šo grāmatu un es to paņēmu rokās, atskārtu, ka es taču tagad esmu divu septiņīšu mamma. Tagad man ir divi cilvēkbērni un divi grāmatbērni,” smaida G.Lagzdiņa. Viņa atzīst, ka rakstīšana ir viņas dzīvesveids, nerakstīt vienkārši nevar. Lai gan darba dienas tiek aizvadītas reģionālajā laikrakstā ”Kursas laiks”, naktis atliek radošajiem darbiem. ”Un ja mana ģimene zina, ka es rakstu, tad viņi mani neaiztiek. Staigā, kā ”na cipočkah”, tobrīd esmu iegājusi stāstā un atrodos pilnīgi citā dimensijā.”

”Ieraudzīt varavīksni” stāsti lasītāju vedīs mīlestībā un kaislībās, liks domāt par dzīves mācību stundām, par to, kas visam piešķir jēgu, par izvēlēm, sapņiem un to, ka par tiem jācīnās. G.Lagzdiņa aicina lasītājus neskopoties ar atsauksmēm. ”Atsauksmes spārno un piemet savu artavu eiforijai, kas rodas rakstot,” atklāt Gunita. Pēc viņas domām grāmatās aizrauj līdzpārdzīvojums, nereti pat katarse, kas caur autora piedzīvotā prizmu ļauj paskatīties citām acīm uz savu dzīvi, izvērtēt savu rīcību, liek mācīties un augt. No kritikas rakstniece nebaidās, viņa tic, ka tā ir iespēja augt. ”Protams, radi un draugi jau slavē, viņi taču vistuvākie, bet kad kāds svešs cilvēks pasaka labu vārdu, tad gan gribas sev pa plecu uzsist. Ir bijuši cilvēki, kas manus darbus saukuši par mājsaimnieču mēsliem, kas nevienam nav vajadzīgi. Ziniet? Tam cilvēkam nebija taisnība!”