skaista ziema šogad
pāršķēlusi kā rieksta čaumalu mani uz pusēm
viņa izņem kodolu
un it kā jautājot mēģina iebarot stirnai

kam gan vairs mani, sīksvītroto, kārām plaisiņām klāto
kam gan mani vairs dot
kamēr putni zīles ar ložmetējiem koku stumbros iezīmējuši
kamēr čiekurus pamestos acu dobumos apguldījuši
es kā ēna savus drebošos plecus piespiežu stirnai pie purna
un spožā baltuma ziemas skatienā vairos
kam gan vairs mani –
sveķos iztecējušo, dot

galotnes sakustas
nopūšas zari un stikla pārslas met lejup
pārvelkas pleciem plāns caurspīdīgs aicinājums
pazūd čaumala ziemas sakļautā plaukstā
un cieši pār plaisiņām, mīklainām, aklām
manus plecus skar silts mēles glāsts

tu būsi pirmā
kas lasīs
no ziemas pasaku grāmatas izplēstās lapas

16.02.2010

***
kažokā mīkstā un cimdiņos
ūsās
zābakos melni baltos
kā gūsts
klēpīgos čukstos un glāstos
tik īstos
sapņos
kas murrājot siltumā kūst

vispatiesāk mani mīl kaķis
un tikai tad
pārējie
jūs

***

es esmu radīta vieglumam

kā japāņu vingrotāja
kas apļojot zelta mūžības riņķi ap vidukli šmaugo
alkst vēdekļa trausluma burzītas diendusas vaigā
ak, alķīmiķi
tavs zinoši sāpīgais smaids

es esmu radīta siltumam

kaķenes murrāšanai adīklī skalu grozā
starp dzijas un pirkstiņu fokstrota soļiem
adāmadatu ritmos
vilnas zeķīšu sūruma smaržai
dadža pogaļu nolemtībai
zem jēriņa mēlītes mitrās

es esmu radīta dziļumam

aizmirstībai
kā nāvei mazītiņai tava auguma pacietībā
kas pienenes pūciņu viegluma dzīta
dzimst neticama un neticīga
līdz rūgtumam saviļņojoša

es esmu radīta tev
tikpat pieticīgam
cik spožam

EOLA