liepajniekiem.lv
Grūti noticēt, kad viņa saka, ka šobrīd dzīve atgādinot sirds kardiogrammu. Līnija te augšā, te lejā, tā saraustīti. Bet ar kritumiem tikšot galā. Sarunu turpinām par labajām lietām un, protams, teātri.
– Kā sanāca, ka “Gada aktrises 2023” tituls un gods tev ir, bet diploma nav?
– Mālpilī notika Latvijas Nacionālā kultūras centra organizētā Latvijas amatierteātru skate. Nospēlējām un aizbraucām. Nebija domas, ka apbalvos arī mūs.
Mēs kā amatierteātris “Projekts”
par savu lielo panākumu uzskatījām jau to, ka no visiem, visiem Latvijas amatierteātriem iekļuvām finālā
un tur bijām starp pārējiem deviņiem kolektīviem.
Biju jau tikusi līdz savam pagalmam, kad paņēmu telefonu, lai ieslēgtu tam skaņu. Tajā neatbildēts zvans no mūsu režisores Leldes Kaupužas un vēl citiem. Tad radās nojausma, kas varētu būt noticis.
Jā, apbalvojumi gan man, gan manam skatuves partnerim Elvijam Čakānam kā gada aktierim otrā plāna lomā.
– Nebija žēl, ka nepalikāt uz apbalvošanu?
– No vienas puses, ir žēl, jo varēju tikai iztēloties, kā tiekam izsaukti uz skatuves, kā tā apbalvošana notiek. (Smaida.)
No otras – man bija laiks padomāt, atcerēties, kā sākās darbs pie šīs lugas “Bīstamā Biruta”, kur man Birutas loma.
– Jautājums, bez kura nevarēsim iztikt, – kad sāki spēlēt teātri?
– Mācījos skolā, man bija 15 gadu. Tolaik nolēmu, ka tautiskās dejas Pionieru namā vairs nedejošu.
Patiesībā teātri jau gribēju spēlēt kopš pašas bērnības.
Mamma avīzē ieraudzīja sludinājumu, ka Metalurgu kultūras pilī Tautas teātrī būs jaunu dalībnieku uzņemšana, un pateica man. Aizgāju, izturēju atlasi, un pieņēma.
Vēlāk, pēc gadiem, Metalurgu kultūras pili likvidēja, bet Metalurgu Tautas teātris palika. Ar šo nosaukumu pievienojāmies Liepājas Tautas mākslas kultūras centram, zem kura jumta esam joprojām.
Tikai 2018. gadā nosaukums mainījās, jo mūsu režisore Daina Kandevica uztaisīja citu, Neatkarīgo teātri. Daži aktieri, kas palikām, bijām bez režisora, bez nosaukuma.
Diezgan ātri nolēmām, ka mūsu nosaukums būs “Projekts”.
– Vēl par to pašu sākumu, to teātra kutēšanu!
– Mamma vecajā Liepājas kultūras namā adīja cimdus un auda lietišķās mākslas studijā “Kursa”. Bieži vien vakaros gāju viņai līdzi. Tolaik kultūras namā bija bērnu teātris, ko vadīja Vita Pētersone.
Klīstot pa telpām, nokļuvu pie teātra spēlētājiem, bet tikai uz īsu brīdi paskatīties.
– Uz lielo Liepājas teātri arī gāji?
– Protams! Tas jau bija kaut kas, tie vienmēr bija svētki.
Manā bērnībā iešana uz teātri tomēr bija savādāka nekā šodien.
Ar īpašu gatavošanos, labākā uzģērbšanu, baltām zeķbiksēm, maisiņā līdzi paņemtiem maiņas apaviem. Zābakos uz skatītāju zāli negāja.
Izrāde, kas joprojām palikusi prātā, “Pelnrušķīte” ar Indru Briķi kā galveno varoni. Princis – Gunārs Borgs.
Otrs bija jaunības posms, kad uz teātri gājām ar klasesbiedrenēm. Krodera izrādes, atkal Briķe, izrāde “Vējiem līdzi”, “Trešais vārds”, “Kamēliju dāma”.
– Kad skola bija pabeigta, neplānoji kļūt par profesionālu aktrisi?
– Izvēli ietekmēja vecāku nostāja, ka aktiera profesija tā nopietni nav vērtējama.
Nolēmu, ka stāšos literātos Liepājas augstskolā, tuvāk mammas katlam un ģimenei. Esmu vecākā māsa, tā atbildīgā. Man vēl ir trīs māsas un brālis.
Literātos netiku, sāku strādāt bērnudārzā. Mana tēva vecākā māsa bija mācībspēks augstskolā un vienu dienu atnesa kaudzi ar grāmatām, sakot: “Mācies, vēl šogad atvērs jaunu klātienes Defektoloģijas fakultāti!”
Kaudzes augšpusē bija bioloģijas grāmata. Kad pabeigšot studijas, tad būšot logopēde un varēšot staigāt baltā halātiņā.
Iestājos un kopš augstskolas beigšanas vēl joprojām strādāju savā profesijā.
Esmu speciālās izglītības skolotāja Līvupes pamatskolā – attīstības centrā. Jau trīsdesmit gadus. Pēc diploma esmu logopēde, taču strādāju par skolotāju.
– Pieļauju, ka teātra spēlēšana ir kaut kas gluži cits nekā pedagoģes pienākumi.
– Kopš patstāvīgās dzīves sākšanas teātra spēlēšanu neesmu uz ilgu laiku pametusi.
Būt amatierteātra aktrisei ir mana iespēja pabūt pavisam citā vidē, citos cilvēkos, citās attiecībās. Būt kopā ar kolēģiem, kuriem arī patīk spēlēt teātri.
Tās nav darba, bet brīvā laika attiecības.
Ar režisori Leldi Kaupužu esam runājušas, ka teātrim ir sava misija un, protams, tam jārunā par nopietnām lietām, problēmām. Bet mūsu uzstādījums, iestudējot “Bīstamo Birutu”, bija, ka darīsim jautri, priecīgi, kaifīgi, lai būtu pašiem prieks, iznešanās un izspēlēšanās.
Vispār jau, cik atceros, man dotas vairākas galvenās lomas. Reiz pat kāda reklāmas aģentūra uzaicināja filmēties “Dobeles dzirnavnieka” reklāmas rullītī.
– Ko tikmēr meitas?
– Nesen vecākajai meitai Kristai pajautāju: “Kur tu biji, kad spēlēju teātri?” Atbilde: “Kā, kur? Turpat vien biju ar tevi!”
Savukārt laikā, kad iestudējām izrādi “Pūt, vējiņi!”, jaunākā meita Linda stāstīja, ka klasē vienīgā zinājusi, kas ir Rainis, un varējusi lugu citēt no galvas.
– Ko tev nozīmē vasara?
– Pilnīga brīvība un laime! Garais atvaļinājums kā visiem pedagogiem.
Brīvība man tagad sākas ar nesteidzīgiem rītiem. Ne tā, kad skolā darbs ar stingru režīmu.
Nu jau divi gadi, kad vēl strādāju otrā darbā koncertzālē “Lielais dzintars”, kur esmu biļešu kontroliere. Tā ir iespēja būt tuvāk mūzikai, mākslai, kas mani līdzsvaro.
Runājot par pedagoģes darbu, teikšu atklāti, ka man bijušas vismaz reizes divas, kad pavisam nopietni biju gatava aiziet no skolas. Varbūt arī vairākas, ne tikai divas.
– Vari apvienot divus darbus un teātra spēlēšanu?
– Šī sezona nebija viegla. Daudzējādā ziņā. Piemēram, jaunākā meita nu jau arī studē Latvijas Kultūras akadēmijā, un mājās paliku viena ar abiem saviem zvēriem – suni Džekiju un kaķeni Džīnu.
– Abi labi saprotas?
– Džekijs uzaudzināja Džīnu. Drīz vien pēc tam, kad sev pateicu, ka esmu gatava mājās paņemt kaķīti, meita atnesa uz ielas atrastu kaķēnu.
Aizvedām pie vetārstes, atblusojām, zīdījām ar speciālu piena maisījumu. Daktere teica, ka mazulītei būšot jāmasē vēderiņš utt.
Šīs rūpes brīvprātīgi uzņēmās tobrīd tikai gadu vecais Džekijs, izlaizot visas vajadzīgās vietiņas!
– Tagad pašai sanāk aiziet uz Liepājas teātri?
– Vēlme pēc tā nav rimusies, jo mūsējais ir vislabākais! Katru gadu eju uz Ziemassvētku koncertiem, svēta lieta.
Atzīšos, ka man vairāk patīk klasiskas lugas un uzvedumi, stāsti no dzīves, ne abstraktas, pārmodernas izrādes.
Bet pagūstu noskatīties gandrīz visu, ko rāda.
– Sirdī klusi neskrāpē, ka pati neesi uz skatuves profesionālā teātrī?
– Vairs ne. Man šķiet, ka teātris ir mainījies. Mūsdienās no aktiera tik ļoti tiek prasīta dvēseles atkailināšana, pilnīgs patiesums. Zinu, saprotu, cik tas ir grūti un daudz prasoši. Tāpēc vairs ne.
Mans kā meitenes sapnis par skatuvi, kur varētu smuki izrādīties, ir pazudis, aizmirsts.
Manuprāt, aktiera profesija ir dziļa, atkailināta un tāpēc ļoti grūta. Kā par šādu darbu var vispār adekvāti samaksāt? Aktieru darbs ir ļoti nenovērtēts.
– Ja Liepājas teātris tevi tomēr uzaicinātu kādu lomu nospēlēt?
– Nu, ko tu! Nu, ko tu! Mums ir savs amatierteātris, kurā visi varam izpausties. Vakar sākām kalt plānus jaunajai sezonai. Sējam sēklu pavasarī, lai rudenī būtu ko pļaut.
– Varbūt ir kāda loma, par kuru klusībā sapņo?
– Kādu lomu man iedod, to spēlēju. Bijušas arī tukšākas sezonas. Piemēram, kad kolektīvs uzveda “Skroderdienas Silmačos”. Tobrīd nemaz nejutos gatava tai jautrībai, kādu vajadzēja.
Manās pārdomās par iepriekš nospēlētām lomām atmiņā nāk izrāde “Ķiršu garša”, kurā bijām kopā ar Ainaru Pūpolu. Šodien šķirtās sievas lomu es spēlētu ar pavisam citu pieredzi.
– Kas ir tautas teātra izrāžu skatītāji?
– Kad biju jaunāka, vispār par to nedomāju. Toreiz Metalurgu kultūras pilī uz izrādēm nāca metalurgu sievas, bērni, radi, jo spēlēja arī paši metalurgi – Aivars Zuzāns, Arvīds Kreināts, Dzidra Stirna, Indra Drāzniece.
Kad izrādes rādījām Latviešu biedrības namā, lielākā daļa publikas bija mūsu pašu cilvēki, paziņas u.c.
Ar izrādi “Bīstamā Biruta” pārkāpām biedrības nama slieksni, un ļoti veiksmīga izrādījās sadarbība ar kultūrvietu “Pegaza pagalms”. To apmeklē pilnīgi cita publika.
Veiksme, ka ar pirmo izrādi šo publiku aizkustinājām, un reklāma vairs nebija vajadzīga.
To var dēvēt par fenomenu, ka “Pegaza pagalmā” nu jau esam nospēlējuši septiņas izrādes un visas bija izpārdotas. Paziņa sūdzas, ka nevar biļetes dabūt, izpirktas!

– Turpināsiet spēlēt “Bīstamo Birutu?”
– Protams.
– Pastāsti, kas īsti Biruta ir par putnu?
– Tas, kas man pašai šķiet ļoti simpātiski, ko es no viņas gribētu aizgūt, ir Birutas lielā apņēmība. Un spēja nekad, nekad nezaudēt ticību. Viņai piemīt lielāka apņēmība nekā man pašai.
Lugā, izrādē Biruta ir pašpietiekama, ar sevi un dzīvi apmierināta sieviete. Ģimenes, bērnu nav, bet ir darbs, kaķītis un mīļākie seriāli.
Telefona sarunā ar draudzeni un klases biedreni Annu Biruta tiek sagrauta kā ar smago artilēriju tajā ziņā, ka jāuzklausa teksti, ka viņai nav ne vīra, ne bērnu.
Tad arī mana varone apņemams nepadoties un sev apsola, ka pēc dažiem mēnešiem klases salidojumā ieradīsies kopā ar vīrieti, nevis viena. Kur viņa to dabūs, to pati vēl nezina… Un sākas mērķa piepildīšanas ne tas garlaicīgākais process.
– Kādas beigas?
– Laimīgas!
– Kurš brīdis tev pašai šajā izrādē šķiet tas foršākais?
– Tas, kad Biruta ar savu dzīvo iztēli vēl nesatikto, iedomāto sapņu princi jau paguvusi pārvērst savā vīrā un piemēro sev viņa uzvārdu.
“Biruta Berga! Kā man piestāv šis uzvārds! Pagriezos pret veikala skatlogu un izmēģināju vēlreiz – Berga. Biruta Berga!”
– Tev pašai kā Lāsmai noteikti arī netrūkst vīriešu uzmanības.
– Nu tu mani iedzini stūrī… Kā es saku – mans mīļākais mīļākais ir Džekijs. Pie tā arī paliksim!
– Vai ir bijis tā, ka savas aktrises prasmes izmanto ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē?
– Neliegšos. Bija laiks, kad darbojos apdrošināšanā gan kā aģente, gan vēlāk kā Liepājas nodaļas vadītāja.
Bija brīži, kad vajadzēja šarmēt, un es to darīju! (Smaida.)
Komunikācija ir svarīga. Vēl jautājums, vai tad skolotājs savā darbā var iztikt bez aktiermeistarības? Jebkurš skolotājs, skolotāja tomēr ir aktrise. Jebkura stunda ir kā uzvedums.
Ja skolotāja nebūs interesanta kā personība un neizdomās atkal ko jaunu, tad bērniem viņa nešķitīs interesanta. Jā, es lietoju savas spējas.
– Kādi tavi plāni šai vasarai?
– Noteikti apciemošu ilgāk nesatiktus, neredzētus radus un draudzeni, būs man tūre pa Latviju.
Augustā ar teātri “Projekts” brauksim uz Valku, kur būs amatierteātru salidojums, “Bīstamo Birutu” rādīsim Strenčos. Vecākā meita beigs augstskolu, un vēl divi izlaidumi mazbērniem.
– Esi spēlējusi dažādas lomas, dzīves pieredze uzkrāta. Vai vari teikt, ka pazīsti cilvēka dabu?
– Nē, noteikti ne! Dažreiz grūti saprast sevi, kur nu vēl citus. Mēs tikai ārēji esam līdzīgi, bet jūtu, dvēseles dziļums, uztvere katram sava.
Tāpat kā sava varēšana, gribēšana, savi tarakāni vai putni…
Uzzīmē smiltīs skaitli 6. No vienas puses 6, no otras – 9. Viss atkarīgs no tā, kurā pusē tam stāvi un skaties.
Es nesaprotu ļaunumu, ļaunu rīcību, melus, toksiskus cilvēkus, taču nesen man paskaidroja, ka arī tādi cilvēki vajadzīgi, lai veidotu sabiedrības veselumu. Gadiem ejot, pati mācos pieņemšanu.
Ticu, ka ikviens cilvēks savā dzīvē meklē mīlestību, sapratni, pieņemšanu. Katrs citādu, taču noteikti mīlestību. Gan Biruta, gan Lāsma, gan visi citi.
Vizītkarte
Lāsma Novada
- Aktrise amatierteātrī “Projekts”.
- Teātri sāka spēlēt 15 gadu vecumā.
- Lomas izrādēs “Donžuana savaldīšana”, “Ķiršu garša”, “Mazā raganiņa”, “Karmen, Karmen”, “Pūt, vējiņi, “Dāmu tango”, “Dzimšanas diena”, “Aiziet jūriņā!” u.c.
- Pedagoģe Līvupes pamatskolā – attīstības centrā, biļešu kontroliere koncertzālē “Lielais dzintars”.
- Divu meitu mamma, vecmāmiņa diviem mazbērniem.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.