Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Edgars Samītis: “Nespēja iziet no lomas ir mīts”

Par spīti tam, ka kultūras dzīve ir pieklususi un pandēmija teātra darbību ir lielā mērā ierobežojusi, interese par šo mākslas formu nekur nav izzudusi, apliecina aktieris Edgars Samītis. Gatavošanos lomai viņš salīdzina ar grāmatas izlasīšanu – pēc zināma laika izlasītais aizmirstas, bet zemapziņā kaut kas lielākā vai mazākā mērā aizķeras.

Edgars Samītis: “Nespēja iziet no lomas ir mīts”
01.02.2022 13:28

Agrita Blumberga, “Talsu Vēstis”

"3K"

Atslēgvārdi

Profesiju izvēlēties bija grūti

Bērnības takas Edgars izstaigājis Talsos, bet pirmos četrus dzīves gadus aizvadījis Rojā. ”Uz Talsiem atnācām dzīvot, kad tēvs sāka strādāt ģimnāzijā par direktoru. Manā bērnībā daudzstāvu māju pagalmi bija pilni ar bērniem. Diezgan regulāri gāja vaļā kaujas – viena sēta pret otru, klasisks Kurzemes variants (smejas). Taisījām štābiņus, bunkurus, braukājām ar riteņiem… Tā kā mani vecāki strādāja cienījamos amatos un visu mūžu ir bijuši daudzmaz saistīti ar skolu, ļoti uzmanījos, lai mani nepieķer, bet šādas tādas blēņas gadījās tāpat. Gan agrīnajos bērnības gados, gan vidusskolā bija sajūta, ka pilsetā ir enerģija un dzīvība. Tagad man ir sajūta, ka katrs ir pats par sevi. Par to domājot, reizēm uznāk nostalģija. Liekas, ka agrāk dzīve bija vitālāka,” prāto aktieris.

Attiecībā uz nākotnes profesiju konkrētu sapņu viņam bērnībā nebija, uz aktiermākslas pusi viņš nosvērās vien vidusskolas posmā. ”Bērnībā gribēju nodarboties ar zīmēšanu vai glezniecību, bet zināmu lomu nospēlēja filmas. Tolaik visās vietās varēja iznomāt videokasetes, un Talsu kinoteātrī rādīja samērā nopietnas filmas. Tas uz mani atstāja iespaidu. Kad iestājos Kultūras akadēmijā, teātris man savā ziņā sāka likties interesantāks. Ir lietas, kas ir interesantākas teātrī, un ir lietas, kas ir interesantākas kino. Kopumā man ar profesijas izvēli gāja grūti. Bērnībā un tīņa gados nodarbojos ar sportu – vienu brīdi likās, ka varētu iet šajā virzienā, bet tad sapratu, ka mani vairāk interesē humanitārās zinātnes, valodas un dažādas mākslas formas. Vispirms iestājos Latvijas Universitātē, gribēju mācīties klasisko filoloģiju, bet kaut kas mani tajā īsti neaizrāva. Iestājoties aktieros, dzīve kļuva salīdzinoši intensīvāka – nepārtraukti biju ierauts notikumos. Lietas, kas attiecas uz profesiju, sāku saprast tikai vēlāk, kad ceļš mani aizveda uz Jauno Rīgas teātri. Daļa manu kursabiedru muzikālo iestudējumu dēļ nosliecās par labu Nacionālajam teātrim, bet mani tas neinteresēja. Man tādā ziņā palaimējās – jau tajā brīdī Jaunais Rīgas teātris bija vieta, kur daudziem gribētos nokļūt. Tas bija interesants laiks un interesanta pieredze,” atklāj Edgars.

Vajadzīgs laiks, lai atjaunotos

Tā kā aktierim izrādes veidošanas laikā nākas iedziļināties konkrētā tēmā un intensīvi par to domāt, dažas lomas un darbi atmiņā iespiežas spilgtāk.

Par vienu no šādiem darbiem Edgars sauc iestudējumu ”Latviešu stāsti”, kur sadarbībā ar režisoru Alvi Hermani viņš meklēja sava stāsta prototipu. ”To varētu saukt par dokumentālo teātri. Tagad es uzdotu citus jautājumus un strukturētu interviju citādi, bet toreiz darbojos intuitīvi. Vēl joprojām kā svarīgu notikumu atceros izrādi ”Noziegums un sods” – tā bija nevienmērīga, neviennozīmīga, bet tajā bija daudz labu kvalitāšu. Izrāde ”Klusuma skaņas” kalpoja kā ceļazīme – neteikšu, ka bija ļoti aizraujoši to spēlēt pēc 100. vai 150. reizes, bet tā pavēra durvis viesizrādēm pa Eiropu. Īpaša manā uztverē bija izrāde ”Ledus”, mūsu novadnieces Ingas Ābeles luga ”Sala”, ”Sarkano lukturu ziema” un ”Cēlgāzes”. Vēl joprojām labprāt spēlēju arī ”Dukšus”. Nesen Ģertrūdes ielas teātrī uztaisījām izrādi ”Malkas ceļi” – vizuālu, savdabīgu, uz ritmiem balstītu izrādi, kur darbojamies ar koku, cirvjiem un skrūvēm…

Viena no pēdējām izrādēm pirms kovida bija ”Stāsts par MĪ…”, kas balstīta uz Nobela prēmijas laureātes Svetlanas Aleksijevičas savāktajiem pieredzes stāstiem. Tas ir stāsts par to, kā, pieredzot karu un koncentrācijas nometnes, izejot caur smagām grūtībām un piedzīvojot kaut ko prātam neaptveramu, iespējams saglabāt cilvēcību, skaidru prātu un turpināt mīlēt. Bieži izrādes veidošanas laikā esmu spiests painteresēties vairāk, izlasīt vairāk, un netieši kaut kas aizķeras. Iespējams, zemapziņas līmenī tas nāk līdzi, bet tā, ka es pēc lomas nospēlēšanas turpinātu identificēties ar personāžu, man nav bijis. Nepazīstu nevienu aktieri, kuram ieiešana vai iziešana no lomas sagādātu ļoti lielas grūtības. Zināmā mērā nespēja iziet no lomas ir mīts – teātra vidē to var uzskatīt par neprofesionalitāti. Protams, ir arī smagākas un sarežģītākas lomas, un dažkārt arī fiziski ir vajadzīgs laiks, lai atjaunotos,” skaidro aktieris.

Ik pa laikam kāda izrāde

Runājot par pandēmijas ietekmi, viņš atzīst, ka notiekošais aktierus ir ietekmējis tāpat kā visus citus, viņa gadījumā – pat nopietnāk, jo aiz viņa kā brīvmākslinieka nestāv neviena institūcija, kas nepieciešamības gadījumā varētu palīdzēt. ”Ik pa brīdim nospēlēju kādu izrādi, bet tas ir ļoti reti. Pēdējo mēnesi diezgan lielā mērā esmu dienas zaglis. Pēdējais darbs, pie kā strādāju, noslēdzās decembra sākumā. Teātriem lielākā problēma, protams, ir finanses. Lai vilktu dzīvību, jāskaita katra kapeika. Ņemt mani kā brīvmākslinieku no malas šajā gadījumā nav izdevīgi. Apstādināt visu vienā dienā ir viegli, lai to atkal atsāktu, vajag diezgan ilgu laiku. Gan laiku, gan naudu. Kad pāris reižu viss tiek apstādināts, cilvēki vairs neriskē. Viņi izdara to, ko var, un cer uz labākiem laikiem. Smagnējums ir visur – kādu tas ķer vairāk, kādu mazāk, bet ķer visus.

Šobrīd vairāk dzīvojos pa Talsiem – decembrī ieguvu arborista diplomu un esmu pievērsies lauku īpašuma sakārtošanai. Rīgā kovidsir nepatīkamāks. Mazpilsētu sliktā blakne ir tā, ka sabiedrība ir bailīgāka un ir lielāka pretestība pret izmaiņām, bet kopumā mazpilsētas ir patīkamas ar savu klimatu. Šobrīd īpaši tālu uz priekšu nedomāju – viena no pandēmijas problēmām ir neskaidrība un neziņa, plāni ir ar pirkstu gaisā rakstīti. Agrāk ar sievu un bērniem vismaz vienreiz gadā mēģinājām aizbraukt ceļojumā, bet pagaidām šī iecere jāatliek. Kad izskanēja aicinājums iepazīt Latviju, izbraukājām visu vienas vasaras laikā (smejas). Nelielā draugu un kolēģu kompānijā reizi gadā dodamies arī riteņu pārbraucienā – vienu gadu pa Latgali, otru gadu pa citu reģionu. To es šajā laikā ieteiktu visiem – Latvijā ir pietiekami daudz interesantu vietu un lietu, ko apskatīt.”

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz