Linda Kilevica, “Kurzemes Vārds”
"3K"
Sarunājāmies ar viņu par to, kā titula turētāji līdz 2027. gadam sadarbosies un iedvesmos Kurzemi.
– Kāds būs Kurzemes kopējais ieguvums no tā, ka Liepāja pēc trim gadiem kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu?
– Liepāja ir kultūras galvaspilsētas titula turētāja, bet tas ietver Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadu, un kopā tie ir 120 tūkstoši cilvēku plašā teritorijā.
Skatoties kartē, šī teritorija aizņem labu trešdaļu Kurzemes. Un līdz Liepājai citādi nemaz nevar nonākt, kā vien braucot cauri Saldum un citām Kurzemes pilsētām un novadiem.
Liepājā, Dienvidkurzemē un Kuldīgā esam vienojušies par to, kā ar kultūras galvaspilsētu saistītos procesos mēs iemācīsimies,
centīsimies un darīsim tā, lai vairs nebūtu iekšējo robežu.
Ja runājam par norišu pieejamību un plašākiem projektiem kultūrizglītības vai citās jomās, – tie nepaliek tikai vienā vai otrā administratīvajā teritorijā, bet aptver plašāku reģionu.
Gribu teikt, ka man ir tādas patīkamas bažas – tas viss nepaliks arī tikai titula teritorijā, trīs pašvaldībās, bet izies plašāk Kurzemē, jo radošais sektors, iesaistītās organizācijas nevadās tikai pēc pieraksta adreses.
– Teritorijā ir lielākas pilsētas, kas gājušas uz priekšu straujāk, bet mazpilsētu un pagastu attīstība stipri atšķiras. Tāpat apdzīvotība ir nevienmērīga, kultūras infrastruktūra ļoti dažāda. Kā sadarbību izveidot tā, lai nepaliktu baltie plankumi, lai neviens nebūtu aizmirsts maliņā?
– Jāsaprot, ka diemžēl tāda ir realitāte – vienmēr būs baltie plankumi, vienmēr būs kāds, kas nepieslēgsies, neiesaistīsies, neinteresēsies.
Mums kā organizatoriem ir ārkārtīgi būtiski, lai balto plankumu būtu pēc iespējas mazāk, lai katra vieta atrastu savu lomu procesā.
Tāpēc 2027. gada pasākumu klāsts plānots gana plašs, lai būtu gan lielie bezmaksas pasākumi, lai būtu arī nišas iesaistes pasākumi un lai būtu procesi, kas sākas jau ar šo un nākamo gadu un turpinās, aug.
Lai tie aptvertu ne tikai vienu konkrētu kultūras žanru, bet skartu kultūrizglītību, mūžizglītību, tūrismu, viesmīlību, dažādus citus sektorus.
Ja mēs, piemēram, nospriestu rīkot tikai amatnieku izstādes vai kormūzikas festivālu, kas, protams, nav iespējams, tad pilnīgi droši noteikta sabiedrības daļa neiesaistītos un skatītājs būtu diezgan ierobežots. Tāpēc programma ir gana plaša.
Mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča pieskata, lai būtu dažādība.
Atsaucība programmas īstenošanā no Dienvidkurzemes un Kuldīgas puses ir ārkārtīgi plaša un uz iesaistīšanos vērsta.
Attiecībā uz rīkošanu tā vēl ir tikai vēlme, bet es ticu, ka tas notiks arī praktiski. Šeit ķīmijai jābūt abpusējai. Ne tikai mēs runājam ar novadiem, bet tie arī nāk ar savu iniciatīvu.
Kultūras programmas veidošana nenozīmē, ka noorganizējam vienu festivālu un tad štancējam tālāk.
Kultūras satura veidošana ir filigrāna tamborēšana ar daudziem iesaistītajiem.
Domāju, ka process, kas jau ir sācies un notiks līdz 2027. gadam, būs ārkārtīgi interesants. Nebūs tikai pasākumi, kuri atbrauc, cilvēki aplaudē un aiziet.
Mēs tieši vēlamies, lai kultūras jomas iesaiste būtu daudz plašāka nekā tikai šauru pasākumu rīkošana.
– Dienvidkurzemes novadā kultūras joma piedzīvoja lielas reformas un optimizāciju, salīdzinot ar laiku, kad neatkarīgi strādāja astoņas mazās pašvaldības. Vai tam un citiem partneriem pietiek cilvēkresursu, vai darbiniekiem atliek laiks pieslēgties ar kultūras galvaspilsētu saistītiem procesiem?
– Pa vienam darbiniekam no katra novada ir nodibinājuma komandā kā reģiona sadarbības koordinatori. Mums ir, var teikt, savi aģenti.
Dacei Reinkopai no Kuldīgas varam jautāt, un viņa zina drēbi savā novadā. Mēs varam prasīt kolēģiem Dienvidkurzemē, un zinām, ka viņi orientējas.
Novadnieki var arī reizēm darīt zināmu skarbo realitāti.
Modelis šobrīd ir izveidojies veiksmīgs. Mēs vēlētos redzēt, ka 2025. gadā šī sadarbība jau būtu padziļināta, jo pašlaik esam ceļa sākumā.
– Kas skarbajā realitātē ir tāds, kas liek saprast, ka lidojuma trajektorija varbūt jāmaina?
– Iesaistoties šāda mēroga pasākumā, jāsaka, ka reģionos reizēm situācija ir pārsteidzoša.
Satiekam cilvēku, kurš vienlaikus ir gan kultūras nama direktors, gan kārtotājs, gan tējas vārītājs un pasākumu rīkotājs, viena persona, uz kuras pleciem ir gan praktiskās lietas, gan garīgais lidojums.
Šinī gadījumā savu lomu redzam kā palīdzīgu roku satura ziņā. Pirmkārt, jau nenosodīt, nenorādīt uz realitāti, bet paskatīties, kas ir vajadzīgs, kādas zināšanas, saturs, ko vēl varam pielikt klāt.
Reģionā sastopam jomas nabadzību, izdegšanu, tomēr vienlaikus redzam, cik gaiši ir šie cilvēki, kāda viņiem ir enerģija un vēlme iesaistīties.
Ļoti priecājos par tiem resursiem, kas mums ir.
Vienmēr var domāt, kā būtu, ja būtu, ja mūsu reģionā dzīvotu daudz vairāk cilvēku, ar ko varētu rēķināties, tomēr ir ļoti gudri un pārdomāti jāskatās, kā varam ar esošiem resursiem paveikt to, kas ir jādara.
– Pieļauju, ka daudzi, paskatoties uz desmit miljoniem no valsts un citām gaidāmajām summām kultūras galvaspilsētai, sāk prātot, cik lielu kumosu es savā ciemā vai kopienā varētu dabūt. Tāpat cilvēki, kuri jau veido kultūras projektus, varētu gaidīt, ka nu “Liepāja 2027” man palīdzēs paveikt visas skaistās ieplānotās lietas.
– Labi zinām, ka brīdis, kad ienāk nauda, kādiem brīnišķiem sapņiem iedod pilnīgi citu lidojumu.
Iespējams, ir tādas gaidas, ka varēs aiziet un pasmelt no kultūras galvaspilsētas nodibinājuma budžeta. Taču ir jāatceras, ka tā ir publiska nauda un mēs naudas apgūšanā esam ielikti ļoti konkrētos rāmjos.
Otra lieta – mēs esam ieguvuši titulu ar to programmu, kas ir rakstītajā grāmatā – kandidāta pieteikumā, kas faktiski ir līgums starp Eiropas Komisiju un titula turētāju.
Jau šajā ziemā būs jāatskaitās, cik un kā šo programmu veidojam un attīstām.
Ar titulu nekādas finanses automātiski netiek piešķirtas.
Vienīgā Eiropas Komisijas apsolītā balva ar noteikumu, ka mēs šo grāmatu esam īstenojuši, tiek piešķirta 2027. gada janvārī, tas ir pusotrs miljons.
Satura atlase tiks pieskatīta un vajadzēs par to atskaitīties.
– Kā mainās iesaistīto partneru noskaņojums, vai manāms, ka sabiedrība, kopienas, NVO ir gaidās kaut ko darīt?
– Ļoti priecājos par atbalstu no cilvēkiem, kurus satiekam veikalā, tirgū, uz ielas, pasākumos, darbā. Man subjektīvi ir sajūta par foršu atbalsta fonu. Tas ir ļoti labi, jo process prasa pamatīgu sagatavošanos.
To var salīdzināt ar olimpiskajām spēlēm, kad cilvēki ir trenējušies, ielikuši kārtīgu bāzi, lai varētu tur būt. Līdzīgi notiek arī piecu gadu gatavošanās Dziesmu svētkiem, un tad vienā nedēļā to visu izšauj.
Attiecību dibināšana ar partneriem, cenu aptaujas, iepirkumi prasa laiku.
– Vai Talsiem, Saldum, Ventspilij un citiem, kas nav titula turētāji, būs labums no tā, ka tepat blakus plānotas plašas aktivitātes un mākslinieciskā programma?
– Šis aspekts – cik ļoti mēs sagaidām labumus – mums visiem būtu jāpārskata. Par labumiem būs jāpacīnās, es sagaidu konstruktīvu, bet patīkamu darbu.
Ar Kultūras ministrijas iniciatīvu un Valsts prezidenta kancelejas atbalstu ir nodibināta “Liepāja 2027” pārraudzības padome, kurā piedalās visu ministriju pārstāvji.
Tas dod redzējumu, kā šo titulu pilnīgi noteikti var izmantot nacionālā līmenī, un, pirmkārt, tas ir Kurzemes virziens.
Ja runājam par savienojumiem, satiksmi, kultūras nozari, radošām industrijām vai sabiedrības iesaistes procesiem, tas viss noteikti ir nacionālā mērogā.
Ar Ekonomikas ministrijas pārstāvjiem runājām par tūrisma un viesmīlības jomas atdevi.
Būs kopīgi jāstrādā, lai veicinātu pienesumu plašākā reģionā.
Mazs piemērs – kad Liepājā notiek “Prāta vētras” koncerts, zinām, ka tas skar visus, sākot no Talsiem, Tukuma un beidzot ar Palangu Lietuvā.
Uz šādu vērienu, sākot ar atsevišķiem notikumiem, mēs arī gatavojamies.
