Piektdien kinoteātrī “Balle” arī liepājnieki piedzīvoja filmas “Dvēseļu putenis” pirmizrādi. Pašlaik seansi ir katru dienu. Nedēļas nogalē biļetes uz tiem bija izpirktas. Tā kā “ļoti grūti iekļūt zālē”, pat kinoteātra vadītāja Arita Rulle filmu nav vēl redzējusi. Viņa apstiprina, ka jauno kinodarbu izrādīšot tikmēr, kamēr būs skatītāju pieprasījums. Seansi iekļauti arī valsts finansētajā programmā “Skolas soma”, kas dod iespēju skolēniem to apmeklēt bez maksas. 

Filma “Dvēseļu putenis” veidota pēc Aleksandra Grīna romāna “Dvēseļu putenis” romāna motīviem. Filmā un romānā centrā ir Pirmā pasaules kara un Latvijas Neatkarības kara gadi, skatīti jauna puiša Artūra Vanaga acīm, kuram kara sākumā bija tikai sešpadsmit gadu.

Viņš dodas strēlniekos un “kopā ar saviem draugiem cīnās par brīvību pat tad, kad neviens nezina, kurā pusē tā meklējama” – tā kinostāsts pieteikts filmas mājaslapā dveseluputenis.lv.

Arī galvenās lomas tēlotājam turlavniekam Oto Brantevicam, sākoties drāmas uzņemšanai, bija tikai 15 gadu, tagad viņš mācās 12. klasē.

Filmas režisors ir Dzintars Dreibergs, scenārija autors – Boriss Frumins, operators – Valdis Celmiņš, otrais operators – liepājnieks Jānis Jurkovskis, mūziku sacerējusi – Lolita Ritmane. Artūra tēva lomā filmējies Mārtiņš Vilsons, epizodēs “Kurzemes Vārds” pamanīja arī liepājniekus Sandi Pēci un Inesi Kučinsku.

Tikko noskatījušies filmu, iespaidos par to svētdien dalījās daži skatītāji.

Gatis Soms: “Ļoti labs darbs ieguldīts filmā! Pilns emociju karuselis – ar smiekliem, priekiem, un ir arī bēdīgā puse. Tiešām fantastiska filma, iesaku apmeklēt!” 

Guntas Pētersons: “Aizraujoši par tā laika tēmu. Grāmata laikam nav lasīta, bet ir par to dzirdēts. Protams, bija vērts atnākt. Un noteikti jau vēl kādreiz atnāksim! Veiksmīgs latviešu režisora un aktieru darbs. Reālistisks. Var uz Holivudu sūtīt! Emocijām bagāts, un jāpiedomā, lai nākotnē kaut kas tāds nebūtu jāpiedzīvo.” 

Santa Vītola: “Filma ļoti patika – visa! Lika aizdomāties par to, ka kaut kas tāds reāli ir bijis.” 

Sandis Arājs: “Laba, bija vērts skatīties. Parasti latviešu filmas ir garlaicīgas. Šī ir interesanta, tiešām. Detalizēti par karu, redzams viss, kā tas izskatījies.”

Skolotāju Daci (uzvārdu nevēlējās minēt) filma pamudinājusi uz garākām pārdomām: “Esmu lasījusi grāmatu. Manuprāt, ļoti veiksmīgi ir izdevies Aleksandra Grīna biezo grāmatu ietvert filmā. Stāsts tik dzīvs! Jaunais puisis Artūrs – fantastisks! Pārliecināja tā, ka gribot negribot dzīvo līdzi viņam. Tā jau arī tiem latviešu puikām bija. Liels paldies autoriem – visu cieņu! Parādīts no visām šķautnēm, kā vēstures griežos esam sisti un nīcināti. Es domāju, esam sīksta tauta, un mums vienreiz jāpaceļ galva un jāiztaisno pleci! Kaut tik tie mūsu kangari vienreiz spētu no šīs zemes pazust. Gan jau varbūt arī viņiem kādreiz ierunāsies sirdsapziņa. Atceros, pirms gadiem 15 ar saviem skolēniem lasījām romāna fragmentu par Cēsu skolniekiem, kas gāja kaujā. Manējie sēdēja un ķiķināja, bet izrunājām, ka tie bija 13–14 gadus veci zēni, tādi paši kā viņi. Tad puiši teica: “Mēs iesim zālē dziedot.” Un viena daļa arī paņēma un izlasīja romānu. Tagad viņiem visiem ir pāri 30, izauguši par patriotiem un kārtīgiem cilvēkiem. Ļoti ceru, ka šī paaudze mainīs Latviju.”

Daces meita Māra: “Ļoti emocionāla filma. Patika, ka bija arī humors, ne tikai no bēdīgās puses viss parādīts. Kara skati, protams, skumji, bet ļoti labi parādīja jēgu, ka neviens jau labprātīgi necīnās un nenogalina, bet tādā situācijā vienkārši nav citas izejas. Un ka arī mammas un draudzenes toreiz to saprata.”