liepajniekiem.lv
Savukārt liela daļa skatītāju šeit nebija gadījuma pēc, viņus saistīja siltas atmiņas par dziesminieku.
Trešā portretfilma
Ceļu pie skatītājiem filma par H. Sīmani uzsāka šovasar. Līdz izrādīšanai Liepājā tā jau bija pabijusi vairākās vietās Latvijā, tai skaitā Cēsīs, kur dzīvoja dziesminieks.
Pēc pirmizrādes Rīgā, kinoteātrī “Splendid Palace”, filmas radošo komandu sveica ar ilgām stāvovācijām.
“Lūdzu, vai ir kādi jautājumi, komentāri? Jūs esat visvairāk klusējošie,” atzinās režisore Dzintra Geka kultūras namā “Wiktorija”, cenšoties atvērt publiku.
Vien “Austras biedrības” vadītāja, dziesminiece Inese Muižniece skaļi dalījās savās izjūtās:
“Paldies par siltām atmiņām. Atkal redzēt Sīmanīti bija ārkārtīgi mīļi. Ļoti daudz smaidīju atceroties. Paldies!”
Uz sarunu ar skatītājiem Liepājā bija ieradušies arī operators Viktors Grībermans un operatora asistents Aivars Lubānietis.
“Šī filma ir par tiem cilvēkiem, kas dzima 50. gados,” sacīja režisore Dz. Geka.
Viņa atgādināja, ka kādreiz bija iecerējusi lielu projektu par pēckara bērniem, līdzīgi kā iepriekš uzņemtās filmas “Sibīrijas bērni” un “Trimdas bērni”.
Taču, tā kā finansējums lielam projektam netika piešķirts, ideja sadalīta portretfilmās. Tā tapa filmas par gleznotāju Juri Jurjānu, aktieri Mārtiņu Vilsonu, bet trešā šajā sērijā ir stāsts par dziesminieku H. Sīmani.
“Droši vien katram šajā zālē sēdošajiem Haralds ir daļa no atmiņām un jaunības, bet daudzus jauniešus, kuri viņu nav satikuši, šodien uzrunā viņa mūzika un balss,”
sprieda režisore.
Viņa pastāstīja, ka filmas uzņemšana notikusi laikā no 2020. līdz 2022. gadam – tie izrādījušies H. Sīmaņa pēdējie dzīves gadi.
“Šī nav klasiskā portretfilma, kas daudz ko izskaidro. Svarīgāk ir būt kopā ar viņu un mūsu laiku.”
Ar lielu mīlestību un pietāti
Filmā ir iemūžināta daļa H. Sīmaņa ikdienas, koncertu un mūzikas, parādot dzīves patiesās vērtības – mīlestību, draudzību un spēju būt radošam līdz pēdējam elpas vilcienam.
Haraldu redz sadzīvē vai tiekoties ar tuviem cilvēkiem, vai kādā no dziesminieku saietiem, vai vinila plates iznākšanas pasākumos.
Kad Haralds pēkšņi aizgājis mūžībā, filmas komandai sākumā bijis smagi turpināt darbu, portālam atzina Dz. Geka.
“Vispār projektu par pēckara bērniem iesniedzām jau pirms vairākiem gadiem, man bija atlasīti 14 šīs filmas varoņi, bet es nekur nesaņēmu finansējumu – ne Kinocentrā, ne Kultūrkapitāla fondā. Bet pilnīgi bez līdzekļiem lielu filmu pacelt nav iespējams. Tāpēc nolēmu stāstu sadalīt portretfilmās.
Nedomāju, ka būs iespēja izveidot visas 14, bet ļoti būtu gribējusi sākt agrāk. Kaut ko jau bijām filmējuši, taču no 2020. gada darbs atsākās nopietnāk. Ideālā gadījumā režisoram būtu jāfilmē varonis no šūpuļa līdz kapam, lai parādītu visu viņa dzīvi. Bet ir tā, kā ir.
Sirdī jūtu, ka izdarīju visu, ko spēju, – ar lielu mīlestību un pietāti. Lai šī filma būtu.”
Pateicoties draugu un ģimenes arhīviem, izdevies filmu pabeigt, saglabājot sirsnīgu un godpilnu skatījumu.
Filmā izmantoti unikāli 1980.–1990. gadu foto un video materiāli no Imanta Pulksteņa, Ingvara Leita, LTV un personīgajiem arhīviem.
Dz. Geka atzīmē – nebija paredzēts, ka filmā būs tik daudz materiālu no citu cilvēku arhīviem, ko nācās uzmeklēt.
“Mēs pat neiedomājāmies, ka viņš tik drīz aizies…
Lai gan veselības problēmas bija, un tas arī filmā ir nojaušams, uz skatuves Haralds vienmēr bija starojošs, spēka pilns, enerģija no viņa plūda. Kad viņš aizgāja negaidīti, mums vēl bija plānotas filmēšanas. Dažus mēnešus mēs vienkārši bijām sastinguši.”
“Bija ļoti spēcīga tuvības sajūta – nezinu, kāpēc. Nebija tā, ka mēs ar Haraldu regulāri kaut kur redzētos vai satiktos. Bet viņā bija tāda absolūta uzticēšanās.
Mums bija vairākas intervijas, viena no tām iekļauta arī filmā, un tajā viņš ir pilnīgi atklāts. Grūti pateikt, vai viņš būtu tikpat atklāts ar citiem filmētājiem, bet tieši tas ļāva man šo filmu uztaisīt.
Kino ir tā – iespējams, man paveicies, ka vienmēr veidoju filmas par cilvēkiem, kurus iemīlu kā personības, ar kuriem rodas šī tuvības sajūta. Tad arī izdodas.
Protams, katrs par viņu būtu uztaisījis pavisam citu filmu. Es viņu kaut kādā mērā arī glorificēju, jo Haralds man bija jaunības elks.”
Režisore atklāja, ka jau uzsākts darbs pie nākamās portretfilmas – tā būs par dzejnieci Amandu Aizpurieti.
Citāts no filmas
“…Es piedzimu Cēsīs 1951. gadā. Māte ir Mirdza Treimane, pasē rakstīts – latviete. Mans tēvs ir Harijs Sīmanis, pasē rakstīts – čigāns. Mani vectēvi skatās katrs uz savu pusi, jo viens ir vācietis, otrs – čigāns. Tad iznāk tāds ļaužs kā Haralds Sīmanis, kuram pasē ir rakstīts – latvietis.
Es esmu dzimis starp diviem uguņiem, kurā vieni saka – mēs esam stipri, mēs esam vareni, mēs esam lepni, bet otrs saka – kaut tu lepns paliktu! Tāpēc es esmu tāds, kāds es esmu.
Es sevi uzskatu par vienkāršu mūzikas mīļotāju, un, ja es kaut ko nevaru pateikt vārdiem, es uzrakstu dziesmu un atdodu to ļaužiem.
Es nekad neskaitu dziesmas, bet ir pulka, kādas 400. Viņas nāk un aiziet, dažas atkrīt, aizmirstas. Bet arvien kaut ko gribas pateikt līdzcilvēkiem, skanošais kociņš man ir līdzi.”
Haralds Sīmanis
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
