Pēc festivāla filma sākusi ceļu pie skatītājiem Latvijas kinoteātros, tostarp arī Liepājā – pilsētā, kur dzimis tās galvenais varonis.

Filmas sižeta pamatā ir A. Imermaņa izteiktā pēcnāves vēlēšanās – tikt izkaisītam Parīzes Sarkano lukturu rajonā, “lai vienmēr būtu skaistu meiteņu sabiedrībā”.

Kad mūsdienu dzejnieks Aleksandrs Zapoļs (pseidonīms Semjons Haņins), kurš sevi uzskata par A. Imermaņa dvēseles radinieku, nolemj piepildīt rakstnieka pēdējo gribu, izrādās, ka urna ar pelniem ir pazudusi.

Tā sākas detektīvs, un filmas autori paši kļūst par izmeklētājiem.

Pēc seansa kinoteātrī “Balle” ar publiku tikās režisors Jānis Ābele un operators Toms Šķēle. “Patiesi liels prieks, ka varam filmu rādīt tieši Anatola Imermaņa dzimtajā pilsētā,” sacīja režisors, uzrunājot sanākušos.

Lai arī zālē vairākas krēslu rindas tā arī palika tukšas, viņa ieskatā sanākusī auditorija bija gana plaša latviešu dokumentālajam kino, un viņš pateicās skatītājiem par izrādīto interesi.

“Ideja radās pavisam nejauši,” stāstīja J. Ābele, atbildot uz kādas skatītājas jautājumu.

“Šīs filmas scenārija autors ir rakstnieks Jānis Joņevs. Mūsu iepriekšējā kopdarba – “Jelgava ’94” – ekranizācijas priekšvakarā mums bija saruna, kurā pļāpājām par visu ko, izņemot to filmu, jo tur bija gana stresains filmas pabeigšanas laiks.

Es biju lasījis Anatola Imermaņa dzeju, kas man šķita interesanta, tāpēc pajautāju Joņevam – kāpēc viņš, šāds autors, ir tik aizmirsts. Jānis atbildēja, ka īsti nezina, bet var izstāstīt vienu asprātīgu stāstu. Tas bija stāsts par pazudušo pelnu urnu.

Man tas šķita šarmants materiāls – varbūt īsfilmai vai pat mazai komēdijai par pēcnāves dzīvi.”

Tomēr, kad sākuši zvanīt A. Imermaņa laikabiedriem un pētīt notikušo, atklājās, ka rakstnieka vēlēšanās nav piepildīta un urna, pārvācoties Rakstnieku savienībai šurpu turpu, ir pazudusi.

“Tā stāstā pavisam organiski ienāca detektīva līnija – un, tā kā Imermanis pats bija detektīvromānu autors, mēs sapratām, ka paši esam kļuvuši par dalībniekiem viņa pēdējā detektīvā,” sprieda režisors.

Atklāsim, ka filmēšanas komandai meklēto atrast izdosies vienā no ēkām, kurā savulaik Rakstnieku savienība mitusi. Starp mantām, kas glabājās bēniņos.

“Kad aizbraucām uz šo potenciālo vietu, sapratu, ka tā ir mana šī brīža darbavieta,”

smaidot piezīmēja operators T. Šķēle.

Neiztika arī bez brīžiem, kad sižets šķita iestrēdzis. “Viens bija tas, ko scenārists un es sākotnēji bijām iecerējuši darīt, taču daudzi sižeta ceļi vienkārši neatvērās,” atzina J. Ābele.

“Piemēram, Imermaņa pēdējā lielā dzīves mūza šobrīd ieņem augstu amatu un apzināti izvairās no jebkādas sasaistes ar viņu, lai gan viņa būtu ļoti interesants dokumentāls varonis. Tomēr šie strupceļi mūs aizveda pie citiem radošiem risinājumiem.”

Vai bija varianti, kā pabeigt filmu, ja urna netiktu atrasta?

“Kā mēdz teikt, ceļš bieži vien ir svarīgāks par galamērķi, jo tieši tajā tu uzzini visvairāk.

Bija dažādi varianti, kā filmu varētu noslēgt, – pat apsvērām, ka finālā pīpēsim cigārus (tā bija viena no A. Imermaņa kaislībām, tāpat kā kafija un sievietes – L. K.-A.) vai izdarīsim kaut ko simbolisku. Tomēr, manuprāt, filma ieguva daudz vairāk no tā, ka urnu patiešām atradām un varējām piepildīt Imermaņa pēdējo vēlēšanos.”

Režisors J. Ābele filmu raksturojis kā “dokumentālu detektīvu, kas brīžiem pārtop erotiskā mistērijā”.

“Anatols Imermanis bija ārkārtīgi pretrunīga personība,” skaidrojis režisors, filmai iznākot uz ekrāniem. “Disidents vai brīvdomātājs? Dendijs vai izvirtulis? Viņa dzīvē ir daudz kontrastu.”

Arī scenārists J. Joņevs galveno varoni nodēvējis par pretstatu pārpilnu cilvēku: “Padomju varas pieciests, taču režīma nesagremots. Disidents bohēmists un “leģendu fabrika”.

Traks uz sievietēm, bet miris vientulībā. Kādreiz slavens, šodien aizmirsts.”

A. Imermaņa ģimene filmā nepiedalījās, taču bija informēta par ieceri. “Sazinājos ar viņa meitu, izstāstīju visu, ko mēs darīsim, un viņa deva svētību. Pati filmēties viņa nevēlējās, kas daļēji saistīts ne tikai ar personīgām sajūtām, bet arī ar viņas darbu. Pēc pirmizrādes viņa man piezvanīja un teica, ka viss bijis ļoti godīgi un labi,” atklāja režisors.

Kaut arī lielākā daļa skatītāju ir tie, kas pieredzējuši padomju laikus, filmas autori uzskata, ka tā spēj uzrunāt arī jaunāko paaudzi.

“Mēs negribējām, lai skatītājam būtu obligāti jāzina, kas bija Imermanis,” atzina J. Ābele. “Svarīgi, lai viņš to iepazīst filmas gaitā – kā cilvēku, kurš dzīvojis pilnasinīgi, ar savām kaislībām, kļūdām un dīvainībām.”

Režisors teica, ka viņu piesaistījis tieši fakts, ka šis vārds vairs nav ikdienas apritē: “Nezinu, vai katra dzīve ir filmas vērta.

Manuprāt, galvenais ir tas, kā tu stāsti šo stāstu un no kādas perspektīvas.

Šajā ziņā es jutos pat atbrīvots, jo, ja veidotu filmu, piemēram, par Imantu Ziedoni vai Ojāru Vācieti, auditorija, iespējams, būtu lielāka, taču būtu arī pienākums pieminēt apbalvojumus, to, ka visi viņus lasīja, utt.

Savukārt par Anatolu Imermani es šādu pienākumu nejutu – par viņu mūsdienās gandrīz nerunā, un tas ļāva stāstu veidot brīvāk. Varbūt tieši tāpēc šī filma sanāca arī godīgāka.”