2025. gads teātrim iesākās neparastā spēles laukumā – Karostas cietumā.

Ineses Ķesteres lugas “Karostas cietuma spoks” stāsts norisinājies tieši tur, un izrādes noskaņa aizved skatītājus traģiskajā Otrā pasaules kara izskaņā, kad cilvēku upuri kļuvuši bezjēdzīgi un vērtības brūk.

Aktieris L. Leščinskis debitēja režijā amatierteātrī ar Egila Šņores lugas “Kalendārs” iestudējumu.

Tas ir neparasts attiecību stāsts, kas izveidojas, vīrietim piezvanot uz nejauši izvēlētu telefona numuru, kur atbild sieviete, un visas izrādes garumā viņi seko kalendārā ierakstītajām vārda dienām, cenšoties uzminēt sarunu biedra vārdu.

Galvenajās lomās pārliecinoši ir amatierteātrī pieredzējusī Ildze Matute un Kristaps Priedoliņš, kurš debitēja pagājušajā sezonā iestudējumā “Daži vasaras vakari”.

“Izdevies ir tīri labi,”

iestudējumu vērtē E. Šņore.

Šeit atrasts citāds, bet veiksmīgs risinājums, apvienojot lugā paredzētās divas telpas vienā, kas bija pārsteigums autoram.

Šī ir jau otrā viņa luga Liepājas Neatkarīgā teātra repertuārā, iepriekš Varis Siliņš veidoja kamerlugu “Trijatā”.

“Lielais paldies aktieriem,” saka L. Leščinskis,

“tiešām malači, pilnīgi visi. Es varu tikai apbrīnot, ka cilvēki rod iespēju nodarboties ar to, ko viņi grib darīt, jo to jūt, ka viņi grib.”

Birutas Zujānes “Zilā rokassomiņa” ir gandrīz vai Gaidas Mažaikas monoizrāde, viņa nenoiet no skatuves un dalās savās pārdomās, atmiņās un sapņos, kuros cenšas paslēpties no dzīves realitātes. Kā izdevās izprast un iemīlēt savu varoni?

“Pirmām kārtām man ir dzīves pieredze. Man nav tā, kā sievietei lugā, man ir 71, un kaut kas ir redzēts,” viņa stāsta.

“Tur jau viss ir uzrakstīts priekšā. Kā kolēģa Aivara sieva teica – tā kā dzīvē!”

Iestudēšanas gaitā tomēr pārrunājusi ar režisori, ko tad varone īsti jūt, jo uz skatuves – ne īsti realitāte, ne fantāzija, jo šī sieviete visu laiku domā par savu vīrieti, lai gan sauc dažādos vārdos.

Abos jauniestudējumos uz skatuves atgriezies Aivars Ķesteris, kurš bija prom no teātra 40 gadus! “Bija 1986. gads, piedzima dēls, meitai bija septiņi gadi,” viņš atminas atvadas no Metalurgu tautas teātra.

“Tad bija trakie 90. gadi, kad vajadzēja strādāt, cik tik var, lai varētu iztikt. Tā es kaut kā iemarinējos, bet man visu laiku gribējās atpakaļ.”

Tagad Aivars ir pensijā, un stimuls bijis meitas Ineses lugas uzvedums Karostas cietumā, un arī režisore ieminējusies, ka varētu atgriezties. Tā nu sanācis, ka var vienā upē iekāpt otrreiz.

“Man ļoti patīk, jo šeit ir savs bariņš, tas ir ļoti svarīgi,” viņš uzsver.