Kultūras attīstības biedrība “Tapala lapa” ar trim koncertiem un divām radošajām darbnīcām nedēļas nogalē sarīkoja jubilāram ūdenstornim 120 gadu dzimšanas dienas svinības.

Savukārt Liepāja svin 400 gadus, un Liepājas kultūras pārvalde atbalstīja iniciatīvu par laikmetīgās mūzikas koncertiem industriālā mantojuma telpās, atbalstu sniedza arī Kultūrkapitāla fonds.

Piektdienas vakarā tornī skanēja mūzika sitaminstrumentiem, sestdien telpās atbalsojās solo dziesmas un stīgu mūzika.

“Ūdenstornis neuzliek noteikumus, taču liek vairāk domāt par telpu, nekā domājam ikdienā. Tāpēc skaņdarbi izvēlēti tieši šai telpai,”

teica programmas mākslinieciskais vadītājs, komponists Ernests Vilsons.

Sitaminstrumentālistu Martas Kauliņas-Pelnēnas, Reiņa Tomiņa un Matīsa Skareviča uzstāšanās uvertīru nospēlēja lietus, kura pakšķi pavadīja klausītājus ceļā pa kāpnēm uz trešo stāvu.

Tā sanāca tematiska sasaukšanās ar austriešu komponista Pētera Ablingera lietum veltīto darbu “Regenstücke 1-6”, kuru mūziķi spēlēja ne tikai uz šķīvjiem, bet arī uz flīzēm un kartona kastēm.

Šis bija izteikti liepājniecisks ievadījums festivālam, jo koncertā “mūzika sitaminstrumentiem” atskaņoja Liepājas komponistu darbus – Agra Engelmaņa “Vīzijas” četriem šķīvjiem, Lauras Dubinas “Hummingbird”, bet R. Tomiņš pirmatskaņoja E. Vilsona Karostas iedvesmoto skaņdarbu “imantas – turaidas” vibrofonam solo.

Pamatā ir čīkstošu šūpoļu ieraksts, kas veikts Lāčplēša dārzā, kas ir Turaidas un Imantas ielas krustojumā, līdz ar to arī skaņdarba nosaukums ir tāds, pastāstīja komponists.

“Tas ir veltījums Karostai savā ziņā. Lietus, šūpoles, kanārijputniņš – jebkura dzīvē dzirdēta skaņa var pārtapt mūzikā,”

viņš teica.

E. A. Engelmaņa skaņdarbā E. Vilsons stājās pie šķīvjiem.

“Darbs rakstīts pirms vairāk nekā 20 gadiem, četriem šķīvjiem, kas ir neraksturīgs sastāvs latviešu kamermūzikā un īpaši vecmeistaram. Engelmanis ir visnozīmīgākais Liepājas komponists, tāpēc gribēja viņa skaņdarbu atskaņot,” uzsvēra festivāla mākslinieciskais vadītājs.

Sestdien ūdenstornī pirmie ieradās bērni. Darbnīcu “skaņu telpa / skaņu valoda” vadīja skaņu mākslinieks Maksims Šenteļevs, bet kopā ar mākslinieci Loti Vilmu darbnīcas dalībnieki veidoja lielformāta zīmējumus saistībā ar ūdens tēlu, tā dažādajām formām un nozīmēm.

Pirmajā vakara koncertā klausītājus apbūra jaunā dziedātāja Dārta Liepiņa (soprāns), Hāgas Karaliskās konservatorijas absolvente, kuras līdzšinējā repertuārā ir arī senā mūzika, taču šoreiz ūdenstornī skanēja laikmetīga programma balsij a cappella.

“Iekļauties ar savu programmu ūdenstornī bija vienkārši. Ir tā, ka telpa pati skan. Atnāku un man ir jādara daudz mazāk, jo viss notiek dabiski. Telpa paņem skaņu, pārveido un aiznes tālāk,”

teica jaunā dziedātāja, kura atzīst, ka šī ir brīnišķīga vieta koncertiem.

Dažos skaņdarbos, kur komponists paredzējis garas, garas notis, kurām vajadzētu lēni un dabiski izdzist, telpa ļoti palīdzēja.

“Toties mazliet ātrākos skaņdarbos visas skaņas skanēja reizē, pie tā ausij bija jāpierod,” pauda D. Liepiņa.

Festivālu noslēdza “Kvartets Berči” ar stīgu mūziku.

Vijolnieki Gunārs Mūrnieks un Diāna Reimane, altiste Elīna Čipāne un čellists Klāvs Jankevics arī nosvinēja komponistes Sabīnes Ķezberes stīgu kvarteta pirmatskaņojumu, komponiste skaņdarbam iedvesmojusies no liepajnieces Janas Egles dzejas.

Mūziķi pārsteidza Asijas Ahmetžanovas stīgu trio “tuvāk ķermenim” atskaņojumā, savu instrumentu lociņus pielīmējot pie rokas.

Gribētāju apmeklēt festivālu bija daudz vairāk, nekā atļauj vietu skaits ūdentornī. “Fantastiski! Es kā mūziķe varu teikt, ka vienreizēji,” vērtēja Kristīne Stumbure, kura Karostas ūdenstornī bija pirmo reizi.

“Protams, vispirms brīnišķīgā mūziķe, kura mūs visus paņēma aiz sevis kā aukliņā un izveda tādus līkločus sev līdzi un atveda atpakaļ,” viņa pauda par D. Liepiņas dziedājumu.

“Gribas šeit spēlēt, domāju, ka gribētu atgriezties un muzicēt,”

teica K. Stumbure.

Viņa atskaņo seno mūziku un ir pārliecināta, ka arī baroks var skanēt ūdenstornī.

Flautiste zina, ka industriālas telpas var vienreizēji ieskanēties, jo Airītes stacijā rīko koncertus un aicina cilvēkus, ka telpās, kur vairs nav stacijas, var skanēt mūzika un spēlēt teātri.

“Noteikti gan telpa, gan akustika piešķīra koncertam lielāku skaistumu un intimitāti. Kamermūzikas koncertiem ļoti daudzsološa telpa, kur visu ko var īstenot,” teica Paula Lāce.

“Šī ir vieta, kur jāskan mūzikai,”

uzsvēra rīkotāju pārstāve Ivonda Vilsone.

“Ernests ir izvēlējies autorus, kuru mūzika sarunājas ar torni, tā nav pret torni, un veidojas dialogs.”

Viņa ir laimīga par to, ka izdevās sadarbība ar D. Liepiņu, “Berči kvartetu”, S. Ķezberi.

“Pat bērni darbnīcās – kā Lote saka, viņi ienāk šeit un kļūst citādi. Telpa viņus ceļ, iedvesmo. Viņi neskrien, viņi ieklausās un sajūt sevi,” priecājās I. Vilsone.

Vai vēl šeit varēs sarīkot kultūras pasākumus, atkarīgs no galvenajiem sadarbības partneriem “Liepājas ūdens”, kuram “Tapala lapa” saka lielu paldies.

Ceļā uz Eiropas kultūras galvaspilsētu būs arvien vairāk neierastu vietu, kurās ienāks māksla, teica koncerta apmeklētāja, “Liepāja 2027” mākslinieciskā vadītāja Baiba Bartkeviča.

“Mūsu partneri ir gan kultūras institūcijas, gan arī dažādas organizācijas, NVO.

Tas jau notiek, un redzam, cik ir skaisti, kad māksla ieiet netradicionālās telpās, to esam atklājuši ar izstādēm,”

viņa atzīmēja.

Arī citi mākslas notikumi ir paredzēti telpās, kur līdz šim nav notikuši. Tas ir svarīgi, jo vairo mākslas pieejamību.

Koncerti var notikt ne tikai koncertzālēs, mākslu var radīt uz ielas, pagalmos un daudzās citās vietās.

“Tas atvieglo ceļu klausītājam, baudītājam. Varbūt kādam ir priekšstats, ka “Lielais dzintars” vai cita kultūras institūcija ir par smalku, nav sadūšojies aiziet, tad, izejot ārā no telpām un nākot pie cilvēkiem, kultūra var paplašināt savu publiku, un cilvēki vairāk iekļautos šādās aktivitātēs,” uzsvēra B. Bartkeviča.