Paši iepazinuši, kā slimnīcā strādā smieklīgie cilvēki ar sarkaniem deguniem, viņi režisores Kristīnes Brīniņas vadībā veido muzikālu izrādi par nezūdošu mīlestību.

Spēle un rotaļa ir šis pasaulē lielākais spēks, saka Everita Pjata-Gertnere.

“Klauns ieiet slimnīcā un mazina stresu, novēršot bērna uzmanību. Piemēram, tagad mēs varētu parunāties ar manām kurpēm! Vai uzspēlēt stabuli,”

stāsta aktrise.

K. Brīniņas ideju veidot šādu izrādi viņa uzskata par ļoti drosmīgu, skarot arī tēmu, kad bērns jautā vecākiem, kā viņš nomirs.

Pieredze vērot Dakteru Klaunu darbu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā Rīgā aktrisei bijusi biedējoša, jo ir nācies būt slimnīcā ar saviem bērniem.

“Taču klauns ar savu gaišumu un spēli novērš smaguma sajūtu,”

viņa stāsta.

Kaspars Kārkliņš ir pircis Dakteru Klaunu degunus, kad notiek akcijas, un šādi var ziedot organizācijai.

“Slimnīcā redzējām, ko viņi dara un kā tas palīdz ne tikai pacientiem, bet visiem apkārt esošajiem, arī personālam. Tas ir ļoti svētīgs darbs, ko viņi dara. Kā viņi paši saka – mūsu darbs ir panākt, lai slimnīcas telpas kļūst cilvēciskākas,” pastāsta aktieris.

It kā sarkanais deguns apzīmē nonākšanu Daktera Klauna lomā, tomēr loma prasa lielāku sagatavošanos.

“Izrādē man ir jāspēj mirklī pārvērsties no aktiera par klaunu un atpakaļ un jāstāsta šis stāsts. Minimums, pusstunda, kamēr ieeju šajā procesā.

Lai beigtu darbu, arī vajadzīgs kāds mirklis, lai no tā izietu ārā, ar kolēģi izrunātu visas emocionālās lietas,”

atklāj K. Kārkliņš.

Izrādi iedvesmojusi Igora Narovska un Nataļjas Policjas grāmata “Daktera Klauna brīnumainās spēles”, arī I. Narovska meistarklase, tāpat intervēti Dakteri Klauni, kā arī izmantotas bērnu pārdomas par dzīves sakarībām.

Ideja K. Brīniņai radusies pirms četriem gadiem, kad bijusi slimnīcā ar divgadīgo meitu uz sarežģītām procedūrām. Bija pandēmija, Dakteri Klauni nevarēja darboties telpās.

“Es ar mazo meitu stāvēju pie loga, aiz kura bija divi krāsaini klauni, kas vienkārši mētāja bumbu.

Marta smējās, un es tajā brīdī pilnīgi aizmirsu par raizēm un sapratu, ka tajā ir baigais spēks,”

viņa stāsta.

Režisore gribēja, lai šis būtu iestudējums visai ģimenei, lai veidotu sarunu par vienkāršām tēmām – mēs viens otram esam vajadzīgi, un bez otra ir grūti būt.

“Sarunājoties ar Dakteriem Klauniem, redzot, kā viņi pieiet grūtajām tēmām un sarežģītajām situācijām, tas man palīdzēja izturēt šo gadu, ņemot vērā visu, kas notiek pasaulē. Tāpēc ceru, ka šī izrāde ir mierinājums.

Un vajag ļoti maz – vien to, ka mēs viens otru ieraugām. Skaudro pasauli šeit īsti nenosauc vārdos, jo mēs to pieredzam. Nāves tēmu izrādē arī ienesa mana meita, vienu dienu jautājot: “Mammu, kā mēs nomirsim? Tu nomirsi pirmā, vai tētis nomirs pirmais?”

Bērni nāvi pieņem, bet mums ir grūti šo pieredzi nosaukt vārdos, mums nāve saistās ar citām cēloņsakarībām, nekā to redz bērni.

Ar bērna skatienu un vienkāršību, kā viņš par to runā, mums ir iespēja to izdzīvot un pieredzēt sēras, pieņemt lietas, kuras nevaram novērst, un skaidrāk ieraudzīt, ko es varu izdarīt vai pateikt, pirms ir par vēlu,” pauž režisore un horeogrāfe.

Pirmizrāde – 3. oktobrī.

Izrādē piedalās arī Polina Čerņenoka, kurai šī būs pirmā loma kā Liepājas teātra aktrisei, Kārlis Ērglis, Edgars Ozoliņš, Karīna Tatarinova un Sandis Pēcis.

Pie iestudējuma strādā māksliniece Līga Zepa, dziesmas raksta Jēkabs Nīmanis, skatuves skaņas dizainu veido Maksims Šenteļevs, gaismas partitūru – Niks Cipruss, dramaturģijas ieteikumus sniegusi Rasa Bugavičute-Pēce.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.