liepajniekiem.lv
Scenogrāfs, rakstnieks un liepājnieks Varis Siliņš ņēmis dažas Liepu tēva teikas un salicis tās vienkop. Kopā ar aktieriem un mūziķiem tapis mākslas darbs, kas atver brīnišķīgo fantāzijas pasauli.
Drīksti pats kaut ko radīt
Liepu tēvs Liepājā saredz to, ko citi ikdienas steigā nepamana, savus novērojumus pieraksta, un rodas teikas.
Autoram ir tik dzīva fantāzija, ka viņš dažkārt nejauši, bet savureiz arī tīšam jauc kopā īstenību ar izdomu.
Izrādē satiksim radījumu, ko sauc par Svepšķi, ieradīsies Metalurga govs, un visu vainagos stāsts par Iemīlējušos Skursteni.
Šie tēli nāk no teiku publikācijām feisbukā un portālā liepajniekiem.lv, sekoja Liepu tēva muzeja izstāde, tad teikas iznāca grāmatā.
Teātri šai starpžanru galaktikai pievienojis koncertzāles mākslinieciskais vadītājs Orests Silabriedis.
“Viņš kādu pusgadu mani tramdīja, līdz es piekritu. Nevarēju iedomāties, kā kaut ko tādu var uztaisīt par izrādi.
Tad viņš jau bija iesniedzis projektu, un es beigu beigās sapratu, ka netikšu vaļā,” nosmaida V. Siliņš.
Sākumā domājis, kā tad tas būs, ka uz skatuves stāvēs, lasīs teikas – tā ir garlaicīga padarīšana. Tad apjautis, ka pats ir autors un var dramatizēt, kā vien ienāk prātā.
“Atslēgu izrādei ieteica Kaspars Gods. Viņš pateica – tā ir Liepu tēva darbnīca, bet viņš nenāk. Īstenībā stāsts ir – gaidot Liepu tēvu, un uz šī pamata tapa dramatizējums,” atklāj autors.
“Līdz šim esmu režisējis tikai amatierteātros, tāpēc sapratu, ka man būs bail, ja apkārt nebūs savējie,”
viņš stāsta.
Uzaicināja K. Godu un Maiju Romaško-Burkevicu, kuru pazīst ļoti sen un kura sen neko nav darījusi teātrī. Neizdevās pierunāt draugu, komponistu Ģirtu Bišu, ar kuru kopā agrāk taisītas izrādes.
“Viņš ieteica piezvanīt Jēkabam Nīmanim, kurš jau bija strādājis ar manu materiālu, kad Zane Daudziņa Radioteātrī iestudēja “Briesmīgo ābeci” pirms tā bija izdota grāmatā. Komponists piekrita. Labi, ka viņš ir. Citādi autors, dramaturgs, scenogrāfs un režisors – Varis Siliņš!” smejas daudzpusīgais mākslinieks.
Kaspars ar Vari draugos jau sen, V. Siliņš veidojis scenogrāfiju “Goda teātra” izrādēm. Turklāt aktieris bijis klāt teiku dzimšanā, jo apmēram vienlaikus pasaulē nāca viņa dēls un viena no Vara meitām.
“Tā mēs abi stumdījāmies pa pilsētu ar ratiņiem. Kā viņš ieraudzīja kaut ko dīvainu, tā uzrakstīja teiku. Es puslīdz esmu redzējis, kā tās top,”
pastāsta K. Gods.
Kad V. Siliņš uzrunājis, Kaspars nav varējis iedomāties lekt nost no tāda pasākuma.
“Biju Liepu tēva muzejā, ko viņš bija uztaisījis Latviešu biedrības namā. Tā man likās baigi kruta. Es jau zinu, ka tā nav bijis, bet robeža starp to, kas izdomāts, un to, kas ir pa īstam, bija nojaukta. Tas jau ar dzīvi saistās – kas tad ir reāls – tas, ko mēs izdomājam, redzam, vai tas, ko citi izdomā?” viņš saka.
Aktieri teikas spēlē tā, ka tās nav nekas neiespējams.
“Tu drīksti arī pats kaut ko radīt, nav tikai jāiemācās tas, kas ir bijis,”
izrādi raksturo K. Gods.
Grāmatas “Liepu tēva teikas. Pastāsti par Liepāju un liepājniekiem” atvēršanas svētkos neaizmirstama bija ekskursija pa teiku objektiem Liepājā.
Teātra izrāde nebūs ceļojums, saka V. Siliņš, tā būs par Liepu tēva gaidīšanu, un lai paliekot noslēpums, atnāks viņš vai ne. Jaunas teikas nav speciāli sacerētas, jo tās nerodas.
“Kad man prasa, kad būs nākamā grāmata, tad es saku – tās būs Liepu vectēva teikas, jo tad man, iespējams, atkal būs iemesls staigāt ar ratiņiem,” pauž Varis.
Kartona kaste un fantāzija
Cik grūti bija atlasīt materiālu izrādei no 50 teikām? Režisors ņēmis vērā, ka tā ir izrāde bērniem. “Man jau tajā grāmatā šausmas vien ir. Līķi, miroņi staigā,” viņš smejas.
Atlasījis teikas, kas būtu saprotamas bērniem un kuras var izstāstīt darbībā. “Galvenais ir tas, kā top teikas, par to ir stāsts,” saka V. Siliņš.
“Mums ir bardaks uz skatuves,”
par vizuālo tēlu saka autors.
“Tas ir Liepu tēva muzejs, kas tiek iekārtots. Tāpēc tur ir kastes, visādas lietas, drazu kaudze, un no tā kaut kas rodas.”
Fantāzijas pasaulei nevajag daudz, tāpēc arī lietas, ar ko izrādē darbojas aktieri, nav speciāli darinātas. Parasta kartona kaste var pārtapt un ar to var darboties.
Projekcijās izmantotas trīs Egona Zīverta fotogrāfijas, kuras bija grāmatā. Mūziķiem nav ļauts lietot krēslus, viņi sēž uz kastēm un teikuši, ka par to esot ļoti priecīgi.
Mūzikai ir milzīga loma, skanēs arī dziesmas. “Dzied galvenokārt Maija, un Gods rečitē,” atklāj Varis.
Sākumā mēģinājumi notika tikai ar aktieriem, bet, pievienojot mūziku, ir ļoti skaisti, viņš vērtē. Kad komponists atskaņoja dziesmas, kuras pats bija iedziedājis, bijis maģisks brīdis.
“Man vienmēr tirpas iet pa muguru, kad savu tekstu vairs nedzirdu kā savu.
Neuzskatu par kaut ko īpašu to, ko daru, bet, kad tas kļūst par dziesmu, es klausos – o, tur kaut kas ir! Tā ir mūzikas maģija,” saka autors.
Dramatizējuma tapšanas gaitā Varis izmantojis jau agrāk uzrakstītus dzejoļus, kuri iederējās pēc noskaņas. Devis J. Nīmanim ar domu, ka var arī neizmantot, tomēr viņš uzrakstīja dziesmas.
Varis ieteicis komponistam savus draugus mūziķus, no viņiem piedalīties varēja angļu raga pavēlnieks Āris Burkins. Vēl būs divi brīnišķīgi meistari – čellists Krišjānis Gaiķis un ģitārists Harijs Roziņš.
Komponists teicis, ka viņa sarakstītā mūzika izrādei varētu būt arī koncertskaņdarbi, un patiešām tādi ir, stāsta Ā. Burkins. Viņam tie ļoti patīk, taču neesot viegli.
“Jēkabs ir uzrakstījis pavisam nopietnu kamermūziku, bet mums tās vairāk ir iespēlītes, jo nevar izrādē aizņemt laiku vienā gabalā.
Jārēķinās, ka aktieri runā un kustas, jārēķinās, ka mums klusāk jāspēlē,”
stāsta mūziķis, “visu laiku notiek sadarbība.”
Mūziķiem pat katram jāpasaka viens vārds kādā izrādes brīdī un jāilustrē notiekošais ar savu instrumentu.
Skatītāji teiku radīšanā iesaistīsies tiktāl, lai netraucētu izrādi, atklāj V. Siliņš. “Bērni ir ļoti bīstama publika,” viņš smaida.
“Ja ar viņiem par daudz sāk komunicēt, ir grūti turpināt, jo viņi parasti uzvar. Centīsimies viņiem uzdot dažus jautājumus, uz kuriem vajag atbildēt.”
Varis pieļauj – ja būs labi, tad droši vien izrādes notiks vēl. “Tā ir jauka un viegla, bez didaktikas, nemēģinās nevienam neko iemācīt, vienīgi iedvest domu, ka stāstus sacerēt ir labi un interesanti,” viņš saka.
Būdams četru bērnu tēvs, Varis ir pārliecināts, ka tajā brīdī, kad bērni paceļ acis no ekrāna, kad viņus iesaista dzīvē ārpus ierīcēm, tad nav radošāku ļaužu par šiem mazajiem cilvēciņiem.
“Mūsu ģimenē līdz skolai neviens nav īpaši ticis pie ierīcēm, mums pat planšetes nav mājās. Kad sāk iet skolā, tad ir telefoni, lai var dabūt rokā. Piemēram, Alberts, kurš tagad 1. klasē, lieto to kā fotoaparātu.
Tanī brīdī, kad es darbnīcā kaut ko nagloju, viņš nāk man līdzi, un telefons tiek aizmirsts. Top brīnišķīgas lietas. Viņš uztaisa tos verķus un, kad es ieeju istabā, dēls jau uztaisījis veikalu, sarakstījis cenas un mēģina man tos pārdot,” nosmaida tēvs.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
