Atradums muzejā nonācis ar vēsturiskās arhitektūras pētnieka Jura Zviedrāna gādību.

Viņš bija būvniekiem lūdzis visu, kas renovācijas laikā atrasts, neizmest un saglabāt. Celtnieki to bija ievērojuši, un atradumi laimīgi nodoti muzejam.

Kā stāsta Liepājas muzeja galvenā krājuma glabātāja Agita Leja, priekšmeti patlaban tiek inventarizēti muzeja krājumā.

Atrasto etiķešu un signatūras stāvoklis gan nav īpaši labs.

Muzeja pārstāve raksturo – uz dažām etiķetēm redzamas deguma pēdas, daļa etiķešu mitruma dēļ salipušas kopā un vairs nav atdalāmas.

Iespēju robežās tās tiek attīrītas no putekļiem un iztaisnotas, nospiežot starp lapām, lai papīrs nebūtu tik saburzīts. Bet priekšmeti ir trausli un vietām drūp.

Tāpēc krājumā plānots saglabāt galvenokārt tos eksemplārus, kas saglabājušies labākā stāvoklī.

Atradums ir vērtīgs, pauž A. Leja. Tas ļauj ieskatīties arī tā laika aptiekas sortimentā. Uz etiķetēm lasāmi dažādu preparātu nosaukumi – pomāde, vazelīns, lanolīns, cinka, bora un vaska ziedes, kā arī glicerīns, terpentīns un pat kaulu eļļa. Minētas arī matu eļļas un tā sauktie zobu pilieni.

“Etiķetes ļauj spriest, kas savulaik atradies aptiekas plauktos un ko tur pārdeva,”

saka A. Leja.

Lielākā daļa uzrakstu ir vācu valodā, kas raksturīgi tā laika Liepājai. Tikai uz vienas etiķetes teksts redzams vecajā latviešu drukā – “Veselības balzams”.

Starp atradumiem ir arī viena signatūra ar datējumu, uz tās rokrakstā redzams teksts, kas vēl būs jāatšifrē. Iespējams, tur minēts pacienta uzvārds un kā attiecīgais medikaments jālieto.

Andresa aptieka Kungu ielā 2 darbojusies jau 17. gadsimta pirmajā pusē un tiek uzskatīta par vecāko aptieku Liepājā,

kas darbojas līdz pat mūsdienām.

Pirmais zināmais aptiekārs bija Mihaels Širlencs, bet vēlāk aptieku vairākās paaudzēs pārvaldīja Andresa ģimene.

1939. gadā aptieku pārdēvēja par Andreja aptieku, bet padomju laikā tā kļuva par Galvenās aptieku pārvaldes aptieku Nr. 197.

Savukārt 1990. gados atguva nosaukumu “Andreja aptieka”, kā to daudzi liepājnieki sauc arī šodien.

Jauniegūtie priekšmeti sākotnēji glabāsies muzeja krājumā. Tomēr nākotnē daļu no tiem varētu arī eksponēt.

“Mums muzejā ir 19. gadsimta zāle, tāpēc iespējams, ka kādu no šiem paraugiem varēs ievietot vitrīnā,”

spriež A. Leja.

Cilvēki pēdējā laikā arvien biežāk pievērš uzmanību atradumiem savos īpašumos un neizmet tos ārā.

Muzeja pārstāve novērojusi, ka sociālajos medijos ir dažādas grupas, kur cilvēki dalās ar interesantiem atradumiem un meklē informāciju par to izcelsmi. “Arvien biežāk gadās, ka cilvēki atnāk arī pie mums un piedāvā kādu priekšmetu muzeja krājumam,” viņa stāsta.

“Mēs arī aicinām – pirms kaut ko izmest ārā, varbūt tomēr atnest uz muzeju un parādīt. Mēs par to tikai priecātos.”