Šī ir jau piektā reize, kad Karostas ūdenstornī ierīkotas mākslinieku rezidences un ikviens interesents var iet lūkot ne tikai apmeklētājiem atvērto vēsturisko būvi, bet arī uzzināt, kā top gleznas.

A. Kaupere ir pirmā, ko sastop, apmeklētājiem no stāva uz stāvu iepazīstot ūdenstorni.

“Mēs ar to rēķinājāmies, ka skatītāji nāks un mēs satiksimies. Bet cilvēki baidās uzdot jautājumus, īpaši, ja redz, ka esam iegrimuši darbā. Es parasti saku: “Droši, droši!” Jo vēlos uzzināt viņu domas par to, ko viņi manos darbos redz,” par dzīvi ūdenstornī stāsta Agnese.

Daudzi apmeklētāji ir lietuvieši, viņi kautrīgāki, nobildējas pie kādas gleznas un dodas tālāk. “Man te ļoti patīk. Es to nevaru pat nosaukt par darba vietu.

Katru dienu šeit mēģinu atbraukt, kaut vai uz brītiņu. Te ir tiešām forša aura.”

Kāda daļa no šeit radītā jau ir aizceļojusi no Liepājas – uz Kuldīgu, kur A. Kauperei ir jaunākā izstāde “Pushumi”. Arī no stieplēm veidotā instalācija – zirga galva.

“Man patīk strādāt dabīgā apgaismojumā – iedvesmo gaisma, kas krīt no lielajiem Karostas ūdenstorņa logiem. Tāpat iedvesmo Karostas ūdenstornis kopumā – augstie griesti un vertikālās trepju platformas, tādēļ izbaudu katru brīdi, gleznojot torņa rezidencē.”

Par uzaicināto iespēju māksliniece pateicas rezidences rīkotājam, tēlniekam Egonam Peršēvicam.

“Esmu šeit bijusi citus gadus, bet kā vienkāršs skatītājs. Iekšēji prātoju, ka arī gribētu ūdenstornī gleznot. Bet nodomāju – diez vai tas būs iespējams, jo gribētāju ir daudz. Reiz, satiekot Egonu, ieminējos, ka meklēju darbnīcas telpu, un man piedāvāja šeit pastrādāt. Es, protams, ļoti priecājos, jo man tieši vajadzēja vietu, kur taisīt jaunus darbiņus.

Palikšu, cik vien ilgi iespējams.”

Virs A. Kauperes iekārtojusies gados jaunā Alise Builevica, viņa šogad Latvijas Mākslas akadēmijā ieguvusi maģistra grādu vizuāli plastiskajā mākslā.

“Šīs ir īstais brīdis, kad varu divus trīs mēnešus te būt un šādi strādāt,” Alise priecājas par dzīves sniegto iespēju.

“Pēc skolas beigšanas nav man konkrēta plāna, ko darīt tālāk, bet darbi un dažādi projekti parādās. Neesmu neko konkrētu izplānojusi, bet zinu, ka gribu piedzīvot 1. septembri, kurš nav piesaistīts mācību uzsākšanai.

Šobrīd man ir iespēja brīvi, mierīgi pavadīt vasaru, un izbaudīt darbnīcu. Radošām izpausmēm telpas ir ģeniālas, izdevīgas lielformāta darbiem. Te ir plaši, vari atkāpties, novērtēt paveikto.

Man šķiet, ka labākas darbnīcas manā dzīvē nebūs.”

Lai arī Alisei ir iespēja apmesties pie omītes, viņa labprātāk izvēlas ūdenstornī nakšņot, kur māksliniekiem atvēlētas speciālas telpas.

Brīdī, kad Alisi sastapām, viņa sacīja, ka ūdenstornī pagaidām tapušas jau piecas gleznas. “Bet viss vēl procesā. Kamēr viens darbs žūst, taisu nākamo. Tā es rotēju,” ieskicē māksliniece, kurai līdz šim bijušas jau četras personālizstādes.

Lai apmeklētājiem būtu, uz ko paskatīties, Alise uz ūdenstorni atvedusi gan savu bakalaura darbu, gan kvalifikācijas darbu, beidzot vidusskolu.

Par attiecībām ar pārējām abām māksliniecēm A. Kauperi un Jūliju Šilovu Alise smaidot saka: “Esam draudzīgas, nekašķējamies.”

Alise atzīst, ka patīk būt vidē, kur netālu ir kolēģes, ar kurām var parunāt un arī ieturēt kopā brokastis. Bet bieži nemaz nesanāk tikties, jo katra atrodas savā stāvā, un, ķeroties pie darba, stundas paiet nemanot.

“Radīt tādu notikumu kā Karostas ūdenstorņa atvērtās mākslinieku rezidences prasa daudz laika,” neslēpj E. Peršēvics.

“Mums ļoti patīk tas, ko mēs darām, un šis notikums, šķiet, ir vajadzīgs ne tikai māksliniekiem, bet sabiedrībai kopumā

gan tagadējās sociāli politiskās situācijas kontekstā, gan ņemot vērā to, ka Liepāja pēc trīs gadiem kļūs par centrālo Eiropas kultūras galamērķi.”

E. Peršēvics uzskata, ka šī projekta unikalitāte slēpjas īpašajā sadarbībā starp vēsturiskā objekta īpašniekiem, tūrisma speciālistiem un māksliniekiem.

Rezultātā ir radies veiksmīgs starpdisciplinārs projekts, kurā publika ne tikai tiek iepazīstināta ar vēstures mantojumu un mākslu, bet vispār sabiedrība – ar jomām, kas līdz šim nav bijusi tās redzeslokā.

“Nekas jau nebeidzas – tornis aizvien būs tur, kur tas ir,”

saka E. Peršēvics, atbildot uz jautājumu, vai šis varētu būt pēdējais gads, kad ūdenstornī ierīko mākslinieku rezidenci.

“Pa šiem gadiem Karostas ūdenstornis ir ieguvis milzīgu popularitāti un ir atguvis dzīvību. Tas turpinās pastāvēt, bet, lai tā notiktu, ir jāattīstās. Līdz šim nepieciešamo atbalstu nav izdevies iegūt tieši atvērtās mākslinieku rezidences mākslinieciskās daļas attīstībai, bet, kamēr tornis vēl stāv, to var apskatīt.”

Šovasar tas ir atvērts apmeklētājiem no pulksten 12 līdz 16, un tā līdz 31. augustam.