Kad Krievija sāka pilna mēroga karu Ukrainā, playback teātra komanda “Vakhtery” bija turnejā Viļņā. Viss aktieru kolektīvs jau gandrīz trīs gadus dzīvo un strādā Lietuvā.

Latvijā līdz šim viņi bija viesojušies vienīgi Daugavpilī, bet nu pirmoreiz ieradās Liepājā. Taču ne pēdējo – nākamais playback teātra vakara ieplānots jau 2. martā.

Skatītāju brīvprātīga iesaistīšanās ir galvenais nosacījums, lai izrāde notiktu,

jo šai teātra veidā nepastāv iepriekš sagatavoti scenāriji un iemācītas lomas, izrāde pilnībā ir improvizācija.

Publikā bija cilvēki, kuri piedalījušies šādās performancēs, vairāki bijuši arī aktieri, bet lielākajai daļai nebija priekšstata, ko tas nozīmē.

Svarīgākais – stāstam, ko stāstu, jābūt par mani, manis piedzīvotam, nevis izlasītam vai dzirdētam. Atbildes uz jautājumu “kā pašlaik jūtaties?” jau kļūst par pirmajiem stāstiem.

Kādam ir milzīgas gaidas, lai jaunais gads atnes dzīvē kaut ko patiešām jaunu un nozīmīgu. Citam – pateicība par to, cik silti un dvēseliski Ukrainas cilvēkus uzņēmusi mazā Latvija.

Aktieri uztver šīs emocijas un improvizē savu stāstu.

“Raudāt ir normāli. Tāpat kā smieties,”

improvizāciju vadītāja Jeļena Kalašņikova mudina neslēpt savas emocijas.

Tad publikai uzdevums aprunāties ar kādu blakus sēdošo, ar kuru cilvēks nav atnācis kopā. Iepazīties ar cilvēkiem, uzklausīt viņus arī ir svarīgākais šo performanču uzdevums.

Man blakus sēž sešpadsmitgadīgā Marija no Ukrainas. Pēc kara sākuma atbraukusi uz Liepāju kopā ar māmiņu, gājusi Liedaga vidusskolā, pēc tam, Draudzīgā aicinājuma vidusskolā.

“Mani klasesbiedri runāja latviski, tāpēc es arī iemācījos latviešu valodu,” viņa saka.

Marija dzīvo starp divām zemēm, jo mamma atgriezusies Ukrainā. “Tētis atbalsta Ukrainas armiju, bet brālis karo,” viņa saka.

Tagad meitene mācās ukraiņu skolā, bieži braucot pie ģimenes, taču Doneckas apgabalā pašlaik neesot īsti ko iesākt. Liepājā dzīvo vecmāmiņa, ar kuru attiecības esot vēsas, jo atšķiras uzskati.

Marija skolā Liepājā nodarbojusies ar playback teātri, bet grupa pajukusi, tāpēc viņai tagad tā pietrūkst.

Nākamais uzdevums skatītājiem ir atklāt kādu notikumu no savas dzīves. Skan gan skumjš stāsts par vairākos darbos aizņemtas mātes atsvešināšanos no meitiņas un vairākiem gadiem, kas bija vajadzīgi, lai atgūtu uzticēšanos, gan smieklīgs atgadījums, kā sasvinējusies jauniešu kompānija, pagaršojot ūdeni, mēģināja noteikt, vai atnākuši pie jūras vai pie ezera, bet tas izrādījies kanāls.

“Jā, tas bija tā, kā jūs spēlējāt. Pat lietojāt tos pašus vārdus, ko es,”

par aktieru sniegumu pārsteigti bija stāstītāji.

“Šī ir jauna pieredze,” teica Ilona, kura uzdrīkstējās pastāstīt savu stāstu.

“Man vienmēr patīk uzzināt kaut ko jaunu. Apmeklēju šo pasākumu kopā ar savu dēlu, jo domāju, ka mums tā būs vieglāk saprast vienam otru”.

Playback nozīmē teātra metodi, kurai ir jau vairāk nekā 50 gadu. Tā radusies ASV un izplatījusies pa visu pasauli.

“Pēc apmācību programmas ar to var nodarboties jebkurš cilvēks,” stāsta J. Kalašņikova. “Vakhtery” trupā neviens nav aktieris, jaunieši pārstāv dažādas citas profesijas.

“Profesionālis emocijas uz skatuves paudīs tā, kā viņam tas iemācīts, tās nebūs viņa emocijas.

Mēs mācāmies emocijas laist caur sevi – es esmu tāds pats cilvēks, kā viņš vai viņa, kas tās izjuta,”

skaidro trupas pārstāvis Iļja Paveļaševs.

Aktieriem nav laika ilgi domāt, nav paredzēts vienoties par to, kāds būs priekšnesums. “Pieredze un metodika,” viņš atklāj atslēgu. 

Publikas iesaistīšanās atkarīga no vietas, kur teātris uzstājas. Ukrainā playback izrādes aizsākušās pirms gadiem desmit. “Lai sanāktu pilna zāle un cilvēki celtu rokas, pagāja pieci gadi,” stāsta Jeļena.

“Pamazām iešūpojām cilvēkus, viņi saprata, ka nav jābaidās. Mācām savos stāstos dalīties ar citiem.”

Iļja piebilst, ka Ukrainā cilvēki vieglāk atveras un uzreiz gatavi runāt par to, kas patiešām sāp, bet Lietuvā vajadzīgas vairākas performances, jāiesāk ar kaut ko vieglu, lai iegūtu uzticēšanos.

Baltijas playback teātra skola ir Liepājā, to vada vienīgā ASV apstiprinātā līdere Latvijā Marija Bambuļaka.

“Mēs apvienojam speciālistus no visām Baltijas valstīm, tas ir unikāli, jo pasaulē ir tikai deviņas skolas, kas oficiāli apmāca playback,” viņa pastāsta.

Liepājā pašlaik uzturas daudz ukraiņu ar dziļām kara traumām, un playback metode, daloties ar citiem, palīdz dziedināties.

Plānos ir sadarbībā ar centru “Marta” izveidot komandas sievietēm, kuras cietušas no vardarbības.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.