“Ņemiet par labu! Un, ja patīk, – rakstīšu vēl,” viņa solīja, cerot, ka “Vējmalas stāsti” daudziem šķitīs interesanti un liepājnieki pirmo metienu izpirks ātri, lai var drukāt vēl.

Grāmatas atvēršanas svētki notika grāmatnīcā “Globuss”, pulcējot tuviniekus, tai skaitā dzīvesbiedru Valdi Lūriņu, Liepājas draugus un paziņas, viņas radošās darbības cienītājus.

Pasākumu kuplināja aktrise un dziedātāja, bijusī R. Lūriņas audzēkne Karīna Tatarinova, kā arī ģitārists Roberts Dinters.

Grāmatas prologs veltīts Ritas dzimtai un viņas emocionālajai saiknei ar Liepāju – pilsētu, kuru viņa sauc par savām mājām, lai gan dzimusi Rīgā.

“Liepāja ir mana dzimtene ne tikai atmiņās un sentimentā – tā ir arī aptaustāma un samīļojama,”

atzina autore, to sakot par klāt esošajiem cilvēkiem, no kuriem daudzi viņai bija pazīstami personīgi.

Viņa stāstīja, ka centusies, lai katrā stāstā ienāktu kāds Liepājas aspekts. Ir stāsts, kas veltīts dzimtai, cits – mammai un viņas audžumammai, citā atklājas bērnības atmiņas no Velnciema, kur Rita pavadījusi vasaras. Savukārt stāsts “Smukā Ņina” ir veltījums Liepājas teātrim. Un vēl, un vēl…

“Šī ir mana Liepāja – vakar, šodien un, cerams, arī rīt,” piezīmēja autore.

Par grāmatas tapšanu stāstīja arī grāmatas redaktore Lilita Vaingārdnere, uzsverot, cik personisks un emocionāli piesātināts bijis darbs ar šiem tekstiem: “Es tik izjusti iedziļinājos, ka tagad, kad Rita jums stāstīja, – man katrs stāsts bija acu priekšā. Grāmatai ir gredzenveida kompozīcija – tā sākas ar intrigu, un beigās ir tās atrisinājums. Ritas stāstu varones man sniedza atbildes, lika ieraudzīt arī pašas bērnību, jaunību, pat šī brīža sajūtas.

Šī nav grāmata ar laimīgām beigām. Neviens stāsts tā nebeidzas. Pēdējās lappusēs jāņem šņucdrāniņa un jāparaud…

Ja piesēžas, grāmatu var izlasīt vienā vakarā. Valoda ir kolosāla – lasās viegli, un man bija patiess prieks rediģēt tik sirsnīgus, intīmus, no sirds rakstītus stāstus.”

L. Vaingārdnere uzsvēra, ka “Vējmalas stāsti” ir piemēroti ne tikai sievietēm: “Šajos stāstos ikviens var atrast piegrieztni savai dzīvei.”

Aktrise un dziedātāja K. Tatarinova saredz “Vējmalas stāstus” arī kā potenciālu radioiestudējumu: “Jau sen meklēju grāmatu Radio teātrim, kur būtu Liepājas smarža, garša. Kad man parādīja šo – “Vējmalas stāstus” –, mums bija izvēlēts jau cits darbs, bet es ticu, ka

pienāks brīdis, kad šie stāsti kļūs par radioiestudējumu.

Es ļoti gribētu būt tā režisore. Rita ir viena no manām skolotājām un pat, varētu teikt, dzīves skolotājām. Tāpēc apsveicu no sirds!”

Grāmatas prezentācijas brīdis izvērtās arī par piemiņu leģendārajam fotogrāfam Gunāram Kopštālam, kurš šai grāmatai dāvājis daļu sava radošā mantojuma.

R. Lūriņa atklāja, ka Gunārs bijis viņas attāls radinieks no mātes puses.

“Kad man radās doma par šo grāmatu, uzreiz zināju – tajā jābūt Liepājas fotogrāfijām. Es gribēju īstās Liepājas bildes, tādas, kādu es to zinu un atceros.

Es parādīju Gunāram dažus stāstus, un viņš piekrita. Mēs pārrunājām tēmas, kādām fotogrāfijām vajadzētu būt. Viņš atsūtīja vairākus attēlus, es izvēlējos. Noslēgumā grāmatā es iekļāvu pateicību meistaram ar domu – kad būs atvēršanas pasākums, es to viņam nolasīšu skaļi. Diemžēl Gunārs aizgāja mūžībā tajā pašā nedēļā, kad grāmata tika atvesta no tipogrāfijas.”

Ar aizkustinājumu balsī R. Lūriņa piebilda: “Es ļoti, ļoti ceru, ka viņš būtu apmierināts. Gunāra Kopštāla darbi – tā ir Liepājas kultūras vērtība numur viens. Tās ir saknes, pie kurām es ar lepnumu pieturos.”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.