Filma ir ļoti atklāts stāsts par to, kādu nospiedumu uz visu mūžu atstāj vēstures uzliktā nasta.

Filma turpina Dz. Gekas darbu pie dokumentālā cikla par izsūtītajiem un viņu pēctečiem, šoreiz izceļot M. Vilsona personisko stāstu, – viņš dzimis Magadanas apgabalā Krievijā, Zentas Vilsones un Rolanda Čehoviča ģimenē.

Uz ekrāna redzam arī Mārtiņa brāli Ēriku Vilsonu, sievu Zani Vilsoni, kā arī jau mūžībā aizsaukto māmiņu.

Pēc filmas beigu titriem kultūras namā “Wiktorija” brīdi valdīja klusums, tad skatītāji aplaudēja.

Režisors Hercs Franks reiz teicis Dz. Gekai, lai taisot filmas no zelta graudiņiem, tad kaut kas sanāks.

“Jāsaka, ka Mārtiņš ir tāds zelta graudiņš un kaut kas iznāca,” teica režisore, uzsverot, ka Mārtiņš intervijā bijis ļoti atklāts un patiess.

“Pēc grāmatām un filmām par 1941. un 1949. gadā aizvestajiem bērniem likās svarīgi parādīt par tiem, kas tur piedzima, – kā viņi jūtas tagad, kā viņi jutās toreiz. Un Ukrainas kara kontekstā ļoti svarīgi parādīt Krieviju tādu, kāda tā ir,” pauda Dz. Geka.

“Tas, ko jūs redzējāt, ir patiesība. Filma ir par mani, bet es jau neesmu lepns,” skatītājiem atzina M. Vilsons.

Viņš īsti neatceras savu atgriešanos Latvijā aptuveni četrarpus gadu vecumā. “Dienests padomju armijā aizveda uz galējiem ziemeļiem, Amūras apgabalu, kas ir netālu.

Tas, ka es tur piedzimu un dabūju atgriezties, manī atstājis tādu nosēdumu, no kura laikam nekad netikšu vaļā,”

teica aktieris.

Materiāls ar brāļu Vilsonu viesošanos dzimtajā vietā uzņemts 2013. gadā. Pēc 2014. gada filmēšanas grupu sāka ierobežot.

“Pēdējais brauciens uz Sibīriju bija 2019. gadā. Noriļskā teica, lai mēs tur nerādāmies, jo mēs “aplejot Krieviju ar dubļiem”,” pastāstīja Dz. Geka.

M. Vilsonu Krievijā atpazīst, viņu slavenu padarījusi mākslas filma “Mirāža”. Sibīrijas stāstā nofilmēts, kā sievietes lūdz aktierim autogrāfu.

Vai jūsmīgie Krievijas kinoskatītāji apjēdz patiesību par deportācijām, par vergu darbu nometnēs, zelta raktuvēs?

“Viena liela daļa saprot, kas notiek, bet viņi taču nekad to neteiks. Viņam nav brīvības sajūta ieaudzināta, visi ir pakļauti, zināmā mērā tā ir degradācija,”

teica aktieris.

Starp skatītājiem bija Krasnojarskas apgabalā dzimušais Andris Bumbulis. “Tur nebija kolhozs, bet himļeshoz. Sievietes rītos gāja ar spaiņiem mežā un vakarā nāca ar sveķiem mājās. Sveķus transportēja uz ķīmisko rūpnīcu,” viņš atceras.

1956. gadā ģimene atgriezās Latvijā, kādus 120 kilometrus brauca ar šo sveķu mašīnu.

“Mamma pārdeva nelielo mājiņu un naudu iešuva manās drēbēs. Cilvēkus novēroja – ja tu piesit pie kabatas, tad zina, ka tur ir nauda.

Par mani nevienam nebija aizdomas, es tik gulēju uz koferiem dienām un naktīm,”

pastāstīja A. Bumbulis.

Noras un Ilmāra Medņu ģimenes izsūtīšanas nav skārušas, taču vienojušies, ka šī tēma interesē, tāpēc atnākuši uz filmas pirmizrādi.

“Esmu redzējusi televīzijā Dzintras Gekas iepriekšējās filmas, bet šī ir ļoti jauka ideja tomēr skatīties uz lielā ekrāna un kopā, uz viena viļņa esot. Būtiski, ka stāsta notikušo caur konkrētu cilvēku pieredzi. Nav kā vēstures grāmatā, bet ir cilvēciskās emocijas, sajūtas un iekšējās atklāsmes,” pastāstīja Nora.

Ilmārs piebilda, ka viņa jaunībā par šo tēmu nerunāja, tāpēc filma atklājusi jaunus konkrētus faktus.