Laikabiedri T. Uldriķi piemin kā stipru, neatlaidīgu un radošu personību, kas spēja radīt krāsainu pasauli, neskatoties uz fiziskajām grūtībām.

Grāmatas svinīgā atvēršana notika Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas Grunta zālē.

Stājoties auditorijas priekšā, autore B. Pīra-Rezovska atzinās, ka ir ļoti uztraukusies, tāpēc rokās ir lapiņas, kurās ieskatīties.

Savā dzīvē T. Uldriķi viņa bija sastapusi vairākkārt.

1975. gadā Liepājas muzeja lielajā zālē bija māksliniekam veltīta piemiņas izstāde, un, klīstot starp gleznām, autorei prātā atausušas ainas no pagātnes: “Apstājos pie viena darba – “Darbnīcas stūris”. Sākumā pat nepamanīju nosaukumu. Vienkārši skatījos un redzēju oranži sārtu, zaļu, violetu krāsu sprādzienu – viss vibrēja, pulsēja. Tikai vēlāk izkristalizējās attēlotie priekšmeti – bļoda, krēsls, kāds klucītis.

Un tad kā zibens spēriens – es atcerējos!

Tēvs mani bija aizvedis pie Uldriķa – viņš bija tas, kurš vērtēja manus darbus un deva padomu, vai man vispār ir vērts stāties “lietišķajos”.

Ko viņš teica, es neatceros. Bet šī tikšanās man atmiņā palikusi.”

T. Uldriķis bija zaudējis abas kājas, dzīve dažkārt aizritēja skarbos apstākļos, bet viņa darbi izstaroja prieku, bija koši un radoši.

Kur viņš ņēma spēku radīt tik uzrunājošas gleznas? – domājusi autore, vērojot viņa gleznas sava tēva kolekcijā.

Šīs sajūtas B. Pīrā-Rezovskā dzīvojušas visu laiku, un tās noteikti ietekmējušas lēmumu veidot grāmatu par izcilo Liepājas personību, kāds bija T. Uldriķis.

Studējot Latvijas Mākslas akadēmijā, sākumā tapis kursa darbs.

Profesors Romis Bēms, zinot, ka B. Pīrai-Rezovskai tas izdevies ļoti labs, ieteica to papildināt – izveidot diplomdarbu. Lai gan pati studente sākotnēji bija domājusi rakstīt par restaurāciju.

Stājoties Mākslas akadēmijā, jau vairākus gadus viņa biju strādājusi par porcelāna restauratori Rundāles pilī. Darbs bija kļuvis jau par hobiju.

Māksliniece I. Tīre nejauši atradusi B. Pīras-Rezovskas diplomdarbu, kurā apkopoti materiāli par mākslinieka dzīvi un darbu. To izlasot, nolēmusi uzmeklēt autori, lai mudinātu to pārvērst grāmatā.

I. Tīre atklāti stāstīja, cik grūti veicies ar finansējuma piesaisti, lai grāmatu pēc tam izdotu:

“Kur tik es nebiju, kur tik nepierakstījos pie priekšniekiem, bet kaut kā dzirdīgas ausis nebija un, protams, nebija arī naudas.”

Pagājuši vairāk nekā desmit gadi. Biedrības “Mākslas kolēģi” vadītājs Vilnis Bulavs, dzirdot skumjo stāstu, piedāvājies palīdzēt, un caur biedrību grāmata pieteikta pašvaldības kultūras projektu konkursā, kurā arī guvusi atbalstu.

“Tā jau ir – labas idejas nereti atduras pret finansiālām grūtībām. Prieks, ka varēju iesaistīties. Lai arī darbs ritēja ilgi, tas beidzot rezultējās ar taustāmu ieguvumu. Teodors Uldriķis ir spilgta mākslas personība, un par viņu noteikti bija vērts radīt šādu darbu.

Lai arī daudz izdots par novadniekiem un spilgtām personībām, Liepājai vēl aizvien ir par ko padomāt. Ir svarīgi saglabāt vēsturi un godāt mākslas klasiķus – mums ir ar ko lepoties. Viena lieta ir darbi muzeju fondos, bet pavisam cita – grāmatu izdošana.

Šī grāmata ir patiesi vērtīgs ieguvums.”

Arī literāte Jana Egle, kas bija iepazinusies ar manuskriptu, pirms tas bija izdots, atzīmēja: “Darbs mani spēcīgi emocionāli uzrunāja. Literārās kvalitātes – valoda, teksta struktūra – ir brīnišķīgi, un šī emocionālā attieksme, un šis stāsts, ko autore ir tik labi mācējusi iznest, – es tiešām iesaku šo grāmatu lasīt arī tiem, kas, tāpat kā es, vizuālajās mākslās nav svaidīta. Jo šī grāmata tiešām rosinās interesi.

Kopš tā laika, kad izlasīju manuskriptu, arī man Teodors Uldriķis ir interesants un svarīgs mākslinieks. Pirmkārt, jau tāpēc, ka liepājnieks, otrkārt, tāpēc, ka Ainu Uldriķi, viņa meitu, es ļoti labi pazinu. Pateicoties Baibai un Irinai, es esmu daudz uzzinājusi.

Ārkārtīgi priecājos, ka šī grāmata ir nākusi pasaulē.”

Grāmatas atvēršanas brīdī publikā bija cilvēki, kas varēja dalīties personīgos stāstos par satikšanos ar T. Uldriķi, par viņa portretēšanu, par gleznām.

Viņš bijis dzīvespriecīgs, iedvesmojošs, magnētisks cilvēks, kurš pulcējis ap sevi citus.

“Teodoram esmu pateicīgs par pietuvināšanos mākslas pasaulei, un pats galvenais, – jebkurā situācijā, arī dramatiskā, uzturēt neatlaidību un gribasspēku, varēšanu nevarēšanā,” tā rakstnieks Ēriks Hānbergs.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.